Rodžers Federers pašlaik piedzīvo īstu renesansi. Atguvies arī Rafaels Nadals, sievietēm joprojām labi spēlē māsas Viljamsas, tāpat Svetlana Kuzņecova. Pieredzējušie spēlētāji būtībā nosaka toni tenisā, un ir tikai daži ļoti talantīgi jaunieši, piemēram, Aleksandrs Zverevs. Mēs ceram, ka šai uzlecošo zvaigžņu plejādei joprojām pieder Aļona Ostapenko.
Anastasija Sevastova pašlaik no visiem Latvijas tenisistiem visaugstāk – 25.vietā pasaules reitingā, taču šajos trijos mēnešos viņai faktiski divi sekmīgi turnīri. ”Australian Open” sasniegta trešā kārta, Sevastova iekļuva labāko 32 skaitā, februārī Dubaijā Nastja spēlēja pusfinālā. Indianvelsas un Maiami turnīros nekas īpaši nav sasniegts, bet tik un tā Sevastova saglabās 25. pozīciju arī nākamnedēļ. Viņai jābūt izlikto spēlētāju sarakstā ”French Open”, varbūt arī Vimbldonā un ”US Open”.
Ostapenko bija samērā veiksmīgi gada pirmie turnīri Oklendā un Melburnā. Vēlāk ceturtdaļfināls Akapulko, bet Amerikas tūre tikpat nesekmīga.
Sevastovai būs svarīgi labi nospēlēt Ņujorkā ”US Open”, jo pērn viņa tika ceturtdaļfinālā un nopelnīja ļoti daudz reitinga punktu. Ostapenko šogad iespējamie punktu zaudējumi nav tik lieli
Par Ernestu Gulbi joprojām ir liela neziņa.
Šogad spēlēts trīs lielu turnīru kvalifikācijā, bet vairāk par vienu uzvaru četrās spēlēs nav. Zaudējumi līdzīgās cīņās, tomēr neveiksmes paliek neveiksmes un uz šo pretinieku fona tas neizskatās diezin ko labi. Gulbis izmantoja tenisā tā dēvēto ”protected ranking” jeb savainoto spēlētāju aizsardzības reitingu. Pusgadu savainojuma dēļ nav spēlēts, tas nozīmē, ka nākamo trīs mēnešu laikā viņš turnīriem var pieteikties ne ar aktuālo, bet ar protekcijas reitingu, kas ir vidējais rādītājs traumas periodā pēdējos trijos mēnešos. Arī tas nav diezin cik augsts, 99.pozīcija, tomēr vismaz pirmajā simtniekā, un deviņas reizes to var izmantot. Ja nu šajā laikā vairs neko neizdosies iegūt, tad no maija vidus būs ļoti grūti piekļūt pat ATP kvalifikācijai. Pērn nekas dižs netika iegūts, tomēr pavasarī punkti dažos māla laukuma turnīros bija visai nozīmīgi un Parīzē, ”French Open”, tika sasniegts astotdaļfināls.
Tas nebūtu slikti pat daudziem TOP 50 tenisistiem un faktiski jāuzskata par labāko panākumu pērnajā sezonā. Taču, ja šie punkti netiks aizstāvēti, kritums reitingā būs dramatisks. Grozies kā gribi, tad ir jāspēlē zemākas raudzes ”Challenger” turnīros, un arī tur neviens nevar garantēt veiksmīgu sniegumu un vairāku kārtu pārvarēšanu. Toties varbūt tikai tā ir iespējams atgūt pārliecību, atgūt uzvaras garšu.
Termins ”visu vai neko” dažkārt ir ļoti noderīgs, taču, piedzīvojot zaudējumus kvalifikācijas spēlēs, vairāk iedomājamies šī izteiciena otro daļu.
Protams, bijuši gadījumi, kad sportisti pēc ilgstošām problēmām veiksmīgi atgriežas apritē – senāk Andrē Agasi un Tomass Musters, Rafaela Nadala un Huana Martina del Potro mūsdienu piemērs, tāpat Miša Zverevs.
Vācu tenisists pēc savainojuma savulaik bija tikai otrā tūkstoša sākumā, un tas vēl pavisam nesen – pirms diviem gadiem. Plaukstas trauma un operācija, bet ar milzīgu gribasspēku Zverevs tika atpakaļ un patiesībā pēc šogad sasniegtā ceturtdaļfināla Austrālijā tika vēl augstāk nekā jebkad reitingā. Svarīga loma blakus faktoriem – gan māte, gan tēvs bijušie tenisisti un tagad treneri, jaunākais brālis Aleksandrs Zverevs viens no pašlaik lielākajiem jaunajiem talantiem profesionālajā tūrē. Un tomēr – Mišam vajadzēja ceļot vienam, izvēlēties ”Future” un “Challenger” turnīrus ASV, kur vājāks dalībnieku sastāvs nekā Eiropā. Burtiski atgriezties jauniešu kompānijā, ēdot ātrās ēdināšanas restorānos, dzīvojot pavisam pieticīgās viesnīcās, tā sisties uz augšu. Par to visu daudz šī gada janvārī rakstīts ne tikai vācu presē vien.
Miša gadu vecāks par Gulbi, abi vienlaikus iegāja profesionālajā tūrē, bet labāki rezultāti bija Ernestam. Divās no trim savstarpējām spēlēm tolaik arī uzvarēja mūsu tenisists. Ar šo piemēru var tikai apstiprināt, ka tenisā viss nav zaudēts arī pēc ilgstošas pauzes un savainojuma izārstēšanas, ja vien… Ja vien netiek mesta plinte krūmos, savainojums vairs netraucē un tiek sakosti zobi, lai atkal sistos uz augšu.
Gulbim jau bijuši iepriekš vairāki neveiksmju periodi, dažkārt saistīti ar viņa attieksmi pret treniņiem. Šajā ziņā spēlētājs tagad vairāk nobriedis, bet jautājums - kā atgūt ticību sev, sajust uzvaru garšu?
Zinu, ka vairums jau mūsu tenisistu norakstījuši, bet uz kādu citu cerēt mēs tuvākajā nākotnē vīriešiem nevaram. Tas vienkārši nav reāli, no šīs paaudzes ieraudzīt kādu pat labāko simtniekā. No daudz jaunākas paaudzes – arī stipri liela varbūtība, jo jābūt ne tikai lielam talantam, bet arī atbilstošam finansējumam, tādas valsts programmas tenisā kā Francijā vai Spānijā mums nav .
Patiesībā Latvijai ir tikai trīs izteikti profesionāļi WTA un ATP tūres līmenī un katram (katrai) bijis pavisam savādāks ceļš tenisā. Gulbim ar agri atklātu talantu, finansiālām iespējām, Nikija Piliča akadēmiju pie Minhenes un vēlāk mērķtiecīgu iekļūšanu pasaules topa simtniekā.
Anastasijai Sevastovai ar bērnību Liepājā un nepavisam ne labākajiem apstākļiem, taču ar milzu centību un gudru spēli laukumā Nastja ielauzās simtniekā. Pēc tam traumas dēļ ilgstoši nespēlēja, atgriezās un nu jau faktiski vairāk kā Austrijas tenisa produkts atkal ir simtniekā, pēc atgriešanās tenisā pat sasniegts karjeras rekords reitingā .
Ostapenko atkal citādāks stāsts. Milzu gribasspēks jau bērnībā, māte tenisa trenere, spartiski treniņu apstākļi, bet labi rezultāti jau jaunatnes līmenī Eiropā un pasaulē. Pēc tam ieiešana sieviešu tenisā izdevās pat veiksmīgāka nekā cerēts, ar maziem kāpumiem un kritumiem. Sintezējot pašu labāko no visiem trijiem, iznāks pasaules top desmitnieka spēlētājs, bet diemžēl tas tikai iedomās. Tenisā par visu jācīnās pašam – ja treniņu procesā un citviet ārpus laukuma var būt daudzi padomdevēji, tad laukumā esi viens pats.
Varbūt izklausās naivi, bet tā tomēr ir – komandu veidos vēl ir trenera padoms, ir iespējams maiņas, bet te jātiek galā pašam.
Saņemšanās, cīņasspars, nepadošanās – tās ir ļoti vajadzīgas īpašības tenisā, un tikai tā kombinācijā ar mežonīgu darbu un finansiālu atbalstu profesionālo gaitu sākumā var gūt panākumus. No šī viedokļa mūsu profesionālā trijnieka kontekstā viscerīgāk izskatās Ostapenko, un nevis tikai viņas jaunības dēļ. Tenisā panākumus mūsdienās gūst arī pēc 30 gadu vecuma vīriešiem un tāpat sievietēm, taču bez pacietības gan nekas labs nesanāk.
Tikpat labi kā Mišu Zverevu varētu minēt arī citus piemērus, kad talantīgi spēlētāji pazuduši no lielās skatuves. Mums jācer, ka vismaz šie trīs tuvākajos gados paliks, kaut Gulbim šis pavasaris tiešām būs gandrīz vai izšķirošs.
