Bobslejā līdz šim jaunajā sezonā Latvijai gājis spīdoši! Ik posmu mūsējie cīnās par uzvaru un vairākas reizes jau kāpuši uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena. Tas attiecas uz Oskara Melbārža komandu, tuvu pjedestālam dažreiz bijis arī Oskars Ķibermanis, savukārt Uģis Žaļims ar ieņemto otro vietu divniekos Sanktmoricā pamatīgi pārsteidzis bobsleja pasauli. Par bobsleju un skeletonu rakstīts pulka, to darījuši daudzi, tāpēc nav lielas jēgas atkāroties. Tikai daži spriedumi vēl.
Patiesībā liela brīnuma nav. Mūsu izlase mērķtiecīgi gatavojas pasaules čempionātā startēt ar trim pilotiem, gluži kā tas bija Sanktmoricā. Žaļimam jau vairāki sekmīgi starti Eiropas kausa izcīņā, tieši Sanktmoricā viņš brauca divas nedēļas pēc kārtas un tas bija liels pluss. Tiesa, ne Uģis tāds bija vienīgais, taču vācietis Lohners, itālietis Bertaco un vēl daži citi to nespēja izmantot.
Žaļims kopā ar Intaru Dambi savu uzdevumu paveica perfekti, iegūtā otrā vieta aiz mūsu komandas līdera ir izcils sasniegums.
Jā, to noteikti sekmēja zemā starta pozīcija pirmajā braucienā, ātrāks ledus nekā sākumā, taču ne tikai. Tieši otrajā braucienā Uģis sasniedza jaunu Sanktmoricas trases rekordu un uz goda pjedestāla kāpa pelnīti.
Lai cik labs nebūtu ieskrējiens, bobsleja kamanas un slidas, pašu bobu tomēr vada cilvēks. Tas ir viens no mūsu olimpiskā čempiona Jāņa Ķipura postulātiem un tam arī pilnībā jāpiekrīt. Ja četriniekos negadītos ķibele startā ar boba rokturi, noteikti arī būtu augsta vieta. Kā sacīja izlases treneris Sandis Prūsis, kaut kas tāds notiek labi ja reizi trijās sezonās. Šonedēļ Uģis atkal brauks Eiropas kausā, tas notiek ar nolūku, jo posms tiek aizvadīts Vinterbergā, pasaules čempionāta trasē.
Par Oskaru Melbārdi un viņa komandu vispār nav nekādu diskusiju. Viņi šosezon ir labākie, to pierāda arī reitings divniekos, četriniekos un kombinācijā.
Pilots kļuvis stabilāks, nav vairs muļķīgo kļūdu, pats psiholoģiski mierīgs un nosvērts. Mums atliek vien nožēlot, ka ziemas olimpiskās spēles būs pēc trim gadiem, jo citiem būs iespēja nākt klāt.
Skeletonā Martins ir un paliek sezonas līderis, Tomass kopvērtējumā otrais. Citu jauno konkurentu progress ir jūtams un to uzsvēris pat Martins. Ātri, perspektīvi un ar gana labu braukšanu jau ir ne tikai vācieši un krievu padsmitnieks Tregubovs, bet arī korejietis Juņs. To pierāda viņu iespētais un dažkārt jau vietas uz goda pjedestāla. Laiks un jaunība nu spēlēs viņu labā, pēc trim gadiem viens otrs jau būs pasaules klases līmenī. Brāļi Dukuri gan arī neapstājas, meklē ideālās līnijas trasē, veiksmīgākos risinājumus skeletona būvē un slidu apstrādē.
Kamaniņu sportā galvenais mūsējo spēju rādītājs būs pasaules čempionāts februārī Siguldas trasē. Brāļi Šici jau šosezon divreiz kāpuši uz goda pjedestāla un cerēsim uz to labāko. Siguldā gan līdz šim viņiem nemaz tik labi nav gājis.
Varbūt tādēļ, ka trase tik labi pazīstama, ka gribas izbraukt perfekti, bet bieži vien tas iekļauj zināmu risku un palielina kļūdu iespēju. Cerība uz medaļu noteikti ir arī komandu stafetē, pārējās disciplīnās tik labi šosezon tomēr neiet.
Biatlonā viens no sezonas galvenajiem startiem Andrejam Rastorgujevam un pārējiem būs šonedēļ Eiropas čempionātā Otepē. Protams, te dalībnieku sastāvs daudz vājāks nekā Pasaules kausa līmenī, taču viens otrs izcilnieks Otepē būs. Andrejam lielākoties vienmēr viss atkarīgs no šaušanas. Slēpošanā viņš ir gana ātrs un dažreiz pat visātrākais, bet visu to savienot ar precīzu šaušanu vēl nav izdevies. Ja izdosies, viņš būs reāls pretendents cīņā par medaļām ikvienā posmā. Otepē kāds panākums ir vajadzīgs – gan psiholoģiskā nozīmē, gan finansiāli, jo Latvijā paredzētas prēmijas par godalgām. Rastorgujevs ir kā radīts biatlonam, par to nav jāšaubās, pašlaik galvenais būtu panākt stabilitāti šaušanā.
Janvārī pavisam citā kvalitātē spēlējusi Rīgas ”Dinamo” hokeja komanda. Ja vienubrīd tikšana play- off jau šķita kā nereāls sapnis, tad tagad pēc parādītā snieguma un gūtajiem punktiem viss ir iespējams.
Ir daudz uzvaru arī pret tiešajiem konkurentiem cīņā par play-off un Artim Ābolam izdevies sapurināt komandu. Labākais lakmusa papīrs ir skatītāju atgriešanās arēnā.
NHL līmenī Zemgus Girgensons piedalījies Visu Zvaigžņu mačā un tas, pateicoties mūsu līdzjutēju fanātiskajam balsojumam. Patiesībā tas ir sociāls brīnums, bet visi kopā daudz ko var panākt. Zemgus piedalījās lielajā izrādē un gan tas viņa karjerai nāks par labu.
Jeļenas Prokopčukas otrā vieta Osakas maratonā ir vēl viens izcils mūsu sporta panākums šomēnes. Gribējās cerēt uz ko varenu arī Austrālijas atklātajā tenisa čempionātā, taču Ernests Gulbis izstājās pirmajā kārtā pret austrāliešu jauno talantu Tanasi Kokinaki. Četras mačbumbas, patiesībā neslikta spēle, taču jūtams sacensību prakses trūkums un šoreiz tas bija izšķirošais. Viss pārējais ir tikai taisnošanās, bet tenisā ik reizi visu izsaka rezultāts un no zaudējuma nav pasargāts neviens, kā to pierāda notikumi Melburnā.
Par Anastasijas Sevastovas atgriešanos lielajā tenisā un iespējamo attīstības scenāriju vēl pāragri spriest. Pirmā spēle bija veiksmīga, tomēr jāsaprot, ka tas zemākā līmeņa turnīrā un ceļš atpakaļ uz virsotni nebūs viegls. Divu gadu pārtraukums un viss jāsāk no nulles - būs vajadzīga milzu pacietība, lai atkal atgrieztos labāko simtniekā. Par laimi, tādi gadījumi tenisā pasaulē dažkārt ir bijuši, pat pēc ļoti smagām traumām vai avārijām (Tomass Musters).
