Pamatā ir divi galēji viedokļi. Vieni teic, ka Gulbim jākoncentrējas savai karjerai, otri zākā par to un uzskata, ka tikpat svarīgi palīdzēt savai izlasei.
Mans viedoklis ir tāds, ka līdera izvēle ir atkarīga no apstākļiem un paša veselības konkrētajā laikā. Ja izlases līderis ir krietni meistarīgāks par pārējiem, tad tik un tā galavārdu pieņems viņš. Kaut Deivisa kausa izcīņā visi it kā spēlē vienā komandā, tā tomēr nav tradicionālā komandu sporta spēle, jo rezultāts tik un tā summējas no atsevišķu spēļu rezultātiem. Vienīgā mazā komanda ir dubultspēlē, kur laukumā esi kopā ar partneri.
Valstīm, kurām nav daudz izcilu spēlētāju, bet faktiski tikai viens topa līmeņa tenisists, galavārds pieder līderim – tā tas bijis un būs.
Var aplūkot Kipras (Markos Bagdatis), Dienvidāfrikas Republikas (Kevins Andersons), Somijas (Jarko Nieminens) piemēru, un to varētu turpināt. Agrāk tas attiecās arī uz Šveici (Rodžers Federers), taču tagad ar Staņislasu Vavrinku šī valsts novembrī spēlēs lielajā finālā cīņā par Deivisa kausu. Patiesībā Federeram tā ir viena no retajām balvām tenisā, ko nav izdevies izcīnīt un nu būs unikāla iespēja to īstenot.
Un nu skatāmies Latvijas iespējas Deivisa kausa izcīņā. Principā bijām stabila Eiropas–Āfrikas otrās līgas komanda, ar Ernesta Gulbja parādīšanos nu jau vairākas reizes esam spēlējuši pirmajā līgā. Pie labvēlīgas apstākļu sakritības un līdera līdzdalības tajā noteikti varētu noturēties, līdz šim mūsējiem vairāk gājis kā šūpolēs – te iekļūstam pirmajā grupā, te izkrītam.
Patiesība ir tāda, ka pat pirmajai līgai ar vienu augstas klases tenisistu nepietiek, pats mazākais, vajag arī meistarīgu dubultspēļu partneri.
Ar laiku par tādu varētu kļūt Miķelis Lībietis un viņa sniegums dubultspēlē pret tik meistarīgajiem austriešiem to apliecina. Diemžēl, bet vienspēlēs pēc Gulbja pagaidām mums augstas klases spēlētāju nav un tuvākajos gados diezin vai būs.
Andis Juška ir bijis izlases balsts ilgus gadus un kopumā Deivisa kausa izcīņā spēlējis jau 13 sezonas. Nu jau kādu pusgadu Andis beidzis profesionālā sportista gaitas un pievērsies trenera amatam. Pierunāts un atkal palīdzējis izlasei, taču nākotnē uz viņa palīdzību Latvija vairs īpaši nevarēs cerēt. Mārtiņš un Jānis Podžus – dvīņu brāļi ar centību un atsaucību, bet pagaidām vēl viņu līmenis īsti neatbilst pirmajai grupai. Miķelis Lībietis ir un paliek izteikts dubultspēļu spēlētājs. Tāda ir mūsu izvēle, vēl 17 gadus vecais Artūrs Lazdiņš, bet patiesībā vairāk reālu rezervistu šobrīd nav.
Pasaulē spēcīgākā ir elites grupa ar 16 izlasēm un tas jau ir pavisam cits kopējais tenisa līmenis katrā no šīm valstīm. Ar iespējām variēt, ja kas atgadās. Ar vienu Gulbi tas nav reāli, jāaug arī pārējiem un tāpēc pieredzes gūšana šādos mačos jaunajiem ilgtermiņā nāk par labu. Ikdienas turnīros viņiem vispār nav iespēju spēlēt ar tādiem pretiniekiem kā, piemēram, Jurgens Melcers. Tenisā visu nosaka paša sasniegtais un reitings. Nav kā futbolā, piemēram, kur kvalifikācijā vari spēlēt kaut ar pasaules vai Eiropas čempioniem, ja tāda bijusi izloze. Lielie tenisa dūži ”Future” turnīros nespēlē un pagaidām tāds ir mūsējo līmenis, ”Challenger” jau būtu par vienu pakāpi augstāk un lielākajos no tiem var sastapt arī kādu no pasaules pirmā simtnieka. Jāaug, jātrenējas un jānotic sev, mazsvarīgs nav arī finansiālais aspekts. Spēlēšanai turnīros, braukāšanai, treneriem vajadzīga prāva nauda.
Visbeidzot, ja līdzjutējs reāli spēj novērtēt situāciju, tam jāsaprot, ka labāk redzēt Gulbi labi spēlējot augsta līmeņa profesionālajos turnīros, nevis cerēt uz brīnumu un Latvijas iekļūšanu šādā sastāvā pasaules elites grupā. Tas tiešām būtu brīnums un apstākļu sakritība.
Mums vajadzētu vēl vismaz vienu spēlētāju, kas ir tuvu pirmajam simtniekam vienspēlēs pasaulē, un vienu, kas dubultspēlēs ir vismaz top 50. Tāda problēma nav tikai Latvijai, mazai valstij. Vairākkārtējie Deivisa kausa ieguvēji zviedri tāpat spēlēs par palikšanu pirmajā līgā un pašlaik viņi nav daudz labāki par mūsu puišiem (Gulbis te ārpus konkurences). Un tas valstī ar izcilām tenisa tradīcijām un labklājību!
Neko spoži neiet pat amerikāņiem, spāņiem, austrāliešiem, serbiem (visi nesenējie Deivisa kausa ieguvēji pēdējos 15 gados), kas šajā dienās spēlēja par palikšanu elites grupā. Spānija pat zaudēja un nākamgad cīnīsies pirmajā līgā! Pat lielo valstu komandām ne vienmēr izdodas sapulcināt uz cīņu labākos, un tāds nu ir iznākums. Kādam savainojums vai tā sekas, citam konflikts ar federāciju vai nogurums pēc vairākiem turnīriem pēc kārtas.
Ernests Gulbis pareizi Valmierā teica, ka reizēm ir jāpieņem nepopulāri lēmumi, bet tāds nu ir profesionālais teniss. Ir jāizmanto sava iespēja, jo citas var nebūt, tagad ir viņa laiks. Atkal tuvu top 10 pasaulē, priekšā vēl seši turnīri rudenī, ļoti intensīvs grafiks un turklāt vēl Ņujorkā gūtā savainojuma sekas. Es negribu liekuļot, labāk tomēr nākotnē cerēt uz vēl kādu lielu panākumu, tā Latvijas vārds tomēr izskan vairāk pasaulē nekā ar noturēšanos Deivisa kausa pirmajā līgā. Ja reiz Latvija būs tik spēcīga, ka varētu elites grupā cīnīties par kausu – tad gan būtu pavisam citādāk, jāspēlē visiem labākajiem. Savulaik tieši ar šādu skaidrojumu pie līdzjutējiem vērsās Markos Bagdatis (karjerā augstākā astotā vieta reitingā) - viņa meistarība bija nesalīdzināma ar pārējiem Kipras izlases spēlētājiem.
Kualalumpura, Pekina, Šanhaja, Maskava, Bāzele, Parīze - sešās nedēļās Gulbim seši lieli turnīri Āzijā un Eiropā. Ja nemaldos, tāds trieciengrafiks Ernestam nekad nav bijis un būs ko turēt. Netrenēšanās traumas dēļ pēc Ņujorkas gandrīz divas nedēļas arī rada bažas. Principā tik saspringtā grafikā ar lielisku formu var daudz sasniegt, bet tikpat labi var iznākt arī otrādi - vairāk braukāšana nekā spēlēšana. Raudzīsim, vai nebūs kādu izmaiņu Ernesta komandā pēc sezonas – nu ļoti meistarīgs ir arī viņa treniņu partneris Dominiks Tīms, un viņš ir Gintera Bresnīka audzēknis jau gadus desmit. Divi top tenisisti vienam trenerim – tas negadās bieži, būtībā jau visi lielie meistari ir egoisti un skatīsim, kā būs ar līdzāspastāvēšanu.
