Atmiņā noteikti palikušas Soču ziemas olimpiskās spēles un Latvijas panākumi tajās. Šoreiz tikai par sportisko pusi, ne sarīkojumu kā tādu. Latvijas hokejistu sīkstā turēšanās pretim Kanādai un Kristera Gudļevska varenais sniegums vārtos. Kā toreiz pēc mača izteicās kanādiešu vārtsargs, tad tādu sniegumu dzīvē gadās redzēt reti. Ilgtermiņā viena izcila spēle gan vēl neko negarantē un šogad Gudļevskis cīnās AHL, ne NHL līgā. Tāpat krietns progress un popularitāte Zemgum Girgensonam, par ko liecina arī līdzjutēju balsojums par NHL Zvaigžņu spēles dalībniekiem. Absolūtais vairākums balsotāju ir no Latvijas, taču arī Ziemeļamerikas līdzjutēju pienesums tāpat ir jūtams. Visādā ziņā Girgensons liek par sevi runāt arī Ziemeļamerikā. Viņš ir īsts cīnītājs un mūsu hokejistu arvien labāk iepazīst arī viņpus okeānam.
Sočos Latvijai dažādās disciplīnās divas sudraba godalgas un divas bronzas. Kā šos sasniegumus salīdzināt? Būtībā visaugstāk vērtētu Oskara Melbārža četrinieka sasniegto. Puiši bija vistuvāk tam, lai uzvarētu Aleksandru Zubkovu viņa mājas trasē un 0,09 sekundes četru braucienu summā tāds nieks vien ir. Zubkova uzvara divniekos bija daudz pārliecinošāka, tāpat kā Aleksandra Tretjakova pārsvars pār Martinu Dukuru skeletonā.
Saprotams, ka Martina otrā vieta kremt vēl šobrīd, taču tāda bija situācija – visi trumpji Tretjakova rokās. Gan labāk zināmas trases nianses, gan ātrāki starta ieskrējieni, gan varbūt vēl kas, par ko joprojām baumo. Četrreiz ieskrējienā uzrādīt identisku un izcilu laiku, tas tiešām brīnumaini. Martins gan tāpēc kārties negrasījās un par to liecina arī izteikumi, ka viņš nemainītu vienu uzvaru pret tiem daudzajiem panākumiem vairāku sezonu garumā dažādās pasaules trasēs.
Sočos vēl patīkami pārsteidza brāļi Šici un visa kamaniņu braucēju komanda. Stafetē bronza un tāpat arī brāļiem. Citiem tik spoži negāja, kaut pie labvēlīgas apstākļu sakritības pie medaļām varēja tikt arī biatlonists Andrejs Rastorgujevs un skeletonists Tomass Dukurs. Neapšaubāmi vēl plašā rezonanse sabiedrībā par mūsu hokejistu cīņām, tas tomēr komandu sporta veids un Sočos spēlēja faktiski visi labākie pasaules profesionāļi – no NHL, KHL un vēl citām mazākām līgām.
Aleksandra Samoilova/Jāņa Šmēdiņa sniegums visas sezonas garumā un pirmā pozīcija pludmales volejbola reitingā. Mārim Štrombergam beidzot izdevās tikt pie faktiski vienīgā vēl neiegūtā lielā titula – ASV profesionālā čempionāta uzvarētāja lauriem. Pasaules čempionātā gan tehniska neveiksme, toties divos pasaules superkausos skaistas uzvaras. Reiņa Nitiša panākumi pasaules rallijkrosa čempionātā un trešā vieta summā. Mairis Briedis un viņa uzvaras boksā, Latvijas hokeja un basketbola izlases, mūsu vieglatlētes un cīkstones, dažu basketbolistu panāktais Eiropas mērogā, vēl vairāki tehnisko veidu pārstāvji. Būtu ko pieminēt vēl daudz. Patiesībā mēs kā maza valsts ar sportiskajiem sasniegumiem varam tikai lepoties, tas jau pierādīts olimpisko spēļu kontekstā, ja salīdzina mūsu ieņemtās vietas ar iedzīvotāju skaitu vai arī iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju. Ziemas spēlēs ar mums te faktiski konkurē (vai apdzen) tikai Slovēnija.
Šķiet, esmu aizmirsis pieminēt vēl vienu sportistu, bet nē, tas tomēr atsevišķs stāsts. Ernests Gulbis – pirmais mūsu tenisists vīriešu konkurencē, kas jebkad iekļuvis pasaules reitinga labāko desmitniekā, spēlējis ”Grand Slam” turnīra pusfinālā. Pretrunīga personība un tikpat pretrunīgi arī līdzjutēju vērtējumi. No celšanas debesīs līdz pat nolīdzināšanai līdz ar zemi.
Gulbis visu laiku ir it kā liftā starp debesīm un elli. Kā bijušais tenisists, nevaru būt īsti objektīvs, bet dažkārt tomēr gribas sacīt: ”Atveriet acis, tāda līmeņa zvaigznes pasaules profesionālajā sportā mums vēl nav bijis un varbūt arī nebūs tuvākajos gadu desmitos!”
Latvijai ir bijuši lielāki tituli, olimpisko zeltu ieskaitot, bet būtībā ne individuāli visprestižākajā sporta veidā pasaulē ar milzīgu popularitāti jebkurā kontinentā. Gulbja uzvara pret Rodžeru Federeru ”French Open” astotdaļfinālā vien bija ko vērta un būtībā tās dienas top sporta ziņa daudzviet pasaulē. ATP to novērtējusi kā otru lielāko sensāciju ”Grand Slam” turnīros šogad un tā ir liela publicitāte pat tagad, gada nogalē. Daudzi allaž smīkņā un pat ņirgājas par katru Gulbja neveiksmi, bet jāsaprot, ka tajā līmenī vāju spēlētāju nav un nevienam citam mūsējam nekad nav izdevies būt pat tuvu labāko simtniekam, (Larisa Neilande–Savčenko savulaik Latvijā ieprecējās un jau bija pasaules klases tenisiste no Ļvovas).
Vēl viena problēma, žurnālistiem grūti tikt klāt Gulbim un, ja neesat ar viņu kopā mačos, praktiski neiespējami. Arī tad uz ilgāku sarunu cerēt grūti, jo ne jau tikai mūsu žurnālisti to tīko un sportists nevar dienas lielāko dienu tikai runāties ar medijiem. Šajā ziņā daudz vienkāršāk ir ar faktiski jebkuru mūsu citu sportistu - sazvanīties, tikties, nointervēt klātienē utml. Ļoti pretimnākošs faktiski ir ikviens, vai tie būtu brāļi Dukuri, bobslejisti, Māris Štrombergs, pludmales volejbolisti vai citi. Vien nedaudz grūtāk tagad ir sazināties ar Zemgu Girgensonu, kas tomēr apgrozās uz profesionālā sporta skatuves NHL hokejā. Savs grafiks, savi nosacījumi un arī citu gribētāju rinda.
Pērn Gulbis līdzjutēju balsojumā tika atzīts par populārāko sportistu valstī, šogad viņš bija līderis pirmajā balsojuma kārtā un tagad ir viens no trim finālistiem. Ļoti populārs pašlaik ir Reinis Nitišs, pēc sezonas beigām viņš intervēts ne vienā raidījumā un izdevumā vien. Autosportam ir sava specifika un savs atbalstītāju pulks, būtībā tas mūsu valstī allaž bijis populārs. Lai līdzjutēji sacenšas balsojumā (arī par trešo finālistu Andreju Rastorgujevu), tas parāda konkrēto atbalstītāju fanātismu labā nozīmē.
Latvijas Gada balvā sportā nominācijā par mūsu labāko sportistu izvirzīti pieci, bet Reiņa Nitiša šajā vērtējumā nav (viņš nominēts kā labākais tehnisko sporta veida pārstāvis, tāpat gada uzlecošā zvaigzne). Tomēr nespēju īsti iedomāties, vai žūrija Nitišu un tāpat Gulbi spētu atzīt par labāko sportistu valstī, ja jau mums viss vairāk tendēts uz panākumiem olimpiskajās spēlēs. Gulbis ir fināla pieciniekā un pretendē uz labākā sportista godu, bet pats nav saņēmis kādu finansiālu atbalstu no mūsu olimpiskās vienības, viņš neietilpst nekādos kritērijos...
Tik tiešām, būtu interesanti zināt, kā katrs žūrijā vērtē mūsu sportistu panākumus un kas ir visnozīmīgākais? Medaļa, publicitāte, atpazīstamība pasaulē, konkurence katrā disciplīnā visā pasaulē? Izvēle brīva, par to nav šaubu, bet vienmēr paliks jautājums - kas ir labāk – būt lielai zivij mazā dīķī, vai vēl īsti nepieaugušai lielajā pasaules okeānā?
