Sākšu ar to, ka sezonas beigās kaut ko prognozēt ļoti grūti. Nevis tāpēc, ka šis turnīrs notiek Maskavā, bet gan spēlētāju uzkrātā noguruma un mikrotraumu dēļ. Tāpat arī ambīcijas sezonas beigās ne visiem ir tik lielas, kā gada sākumā. Turnīri notiek katru nedēļu, daudzi spēlē bez kārtīgas atelpas, un tas liek saķert galvu arī bukmeikeriem, pat ja viss notiek godīgi. Savulaik Ernests Gulbis profesionālajā tūrē izšāva tieši šādā turnīrā sezonas nogalē Sanktpēterburgā, tiekot līdz pusfinālam. Šogad tas var izdoties kādam citam jaunajam talantam, kaut pēdējos gados padsmitniekiem vairs neizdodas tādi sasniegumi kā savulaik šādā vecumā Nadalam, Džokovičam, Marejam, arī del Potro, Ciličam vai Gulbim. Pašlaik ir tāda tendence, ka tie veiksmīgākie gadi tenisā ir nedaudz vēlāk.
Vai Ernestam Gulbim vēl ir motivācija spēlēt, ja viņš gada labāko astoņu finālturnīrā vairs nevar iekļūt? Uz šo jautājumu grūti atbildēt. Turnīru ir daudz, bet par sevi arvien vairāk atgādina labais plecs.
Būtībā rudenī Ernestam nekas dižs nav izdevies, bet tas neizslēdz varbūtību, ka tā vēl var notikt. Jaunnedēļ vēl ATP turnīrs Bāzelē un tad ”Masters” Parīzē. Ar noteikumu, ka nebūs veselības problēmu, jo citādi nav jēgas riskēt ar turpmāko karjeru. Faktiski nekādi dižie punkti šogad vairs nav jāaizstāv, un ļoti ticams, ka Gulbis sezonu tā arī pabeigs 13. reitinga pozīcijā. Un tā tiešām nav slikta pozīcija startam nākamajā sezonā - garantē izliktā spēlētāja statusu un iespēju piedalīties ikvienā izvēlētā turnīrā. Blakus esot fizioterapeitam Maiklam Novotnijam, gan jau Ernesta komanda zin, ko dara, citādi padziļināt traumu nebūtu prāta darbs. Plecs ir ļoti svarīgs tieši servēs, bet bez labām servēm Gulbis zaudē daļu no savām priekšrocībām. Būtībā tas nozīmē, ka daudz retāk tiek gūti relatīvi ātrie un vieglie punkti.
Pavasarī daudzi līdzjutēji cēla Gulbi vai debesīs, rudenī atkal piezadzies neticības velniņš. Pēc ”US Open” Ernests tika līdz pusfinālam Malaizijā, pārējie turnīri ne tik veiksmīgi. Ar piebildi, ka bieži vien tika spēlēts ar sāpošu plecu un pirms tam bija kājas savainojums.
Tenisā no savainojumiem neizbēgt un ne vienam vien tie traucējuši sasniegt augstākas virsotnes. Pēdējais piemērs – argentīnietis Huans Martins del Potro – vēl nesenējais pasaules pirmā desmitnieka spēlētājs (bijis pat ceturtais reitingā, uzvarējis ”Grand Slam” turnīrā ) visu laiku mokās ar hronisku savainojumu un atgriešanos laukumā atliek no viena mēneša uz otru. Reitingā del Potro līdz ar to jau noslīdējis līdz trešā desmita beigām.
Ļoti zīmīgs teiciens šajā sakarā pieder leģendārajam vācu tenisistam Borisam Bekeram: ”Vienugad mans savainojumu saraksts bija plašāks par jebkuras Bundeslīgas futbola komandas visu spēlētāju savainojumiem kopā…” Ir liela laime, māka un arī veiksme izvairīties no savainojumiem, un savā lieliskajā karjerā to būtībā teicami apliecinājis Rodžers Federers. Tam ir arī savs pamats, viņa spēle ir radoša, pārvietošanās laukumā viegla un šveicietis vairāk spēlē ne ar spēku, bet prātu un sitienu tehniku.
Spēka spēles piekritējiem savainojumu risks būtībā ir lielāks (del Potro, Conga, Nadals, u.c.), pēdējā laikā arī Gulbja spēles stils vairāk atbilst tādai spēka spēlei un ļoti agresīviem sitieniem. Bīstami pretiniekiem un bīstami arī pašam sev.
Ļoti jau gribētos, lai sezona tiek pabeigta uz cerīgas nots un Ernests atkal pietuvotos labākajam desmitniekam reitingā, nevis daži citi viņu ķertu rokā. No ķērājiem gan sezonas nogalē reāli bīstami ir tikai kādi trīs spēlētāji (Lopess, Simons un Bautista-Aguts), bet tomēr. Sāksies jaunā sezona, būs jāaizstāv iegūti punkti un maijs–jūnijs nākamgad būs ļoti saspringti mēneši. Lai kā arī paietu šīs sezonas beigas, šis gads Gulbim bijis pagaidām veiksmīgākais viņa karjerā. To apliecina arī uzvarēto – zaudēto spēļu bilance tūrē 39-19, uzvarētie turnīri Marseļā un Nicā un, galvenais, sasniegtais pusfināls ”Roland Garros” laukumos Parīzē.
