Tāpat kā iepriekšējā ceļojumā pa pasauli, arī šajā sastopos ar to skumīgo sajūtu, kad jāpamet vietas, kuras vairāk nekā ļoti iepatikušās. Cross country fermā pavadītas gandrīz divas nedēļas, un ir pienācis laiks doties pretī jauniem piedzīvojumiem. Lielais koka galds pie mājiņas, garās sarunas ar Faniju, Bianku un fermas viesiem, kuru ieteikumu vadīts, gatavojos apmeklēt vēl pāris skaistas vietas Rumānijā, gardie rumāņu vīni, ik pa reizei kandžas glāzīte, mierpilnais stallis un zirgu klātbūtne, suņi – dzīvespriecīgā Momo, nu jau gados vecā, bet mīlīgā Mariuka, mazā, uzmācīgā draiskule Fona un kaulainais milzu puika Roks, zvaigžņotās debesis, ugunskura sprakšķi un daudz citu lietu paliks manās atmiņās mūžīgi.
Skumjas, ka jāpamet šī vieta strauji nomaina prieks un patīkams satraukums par gaidāmo Transfagarasanu, tad atpakaļ uz skumjām, atkal uz satraukumu un tā visu rītu, līdz beidzot ap deviņiem esmu sapakojies, izdzēris kafijas krūzi, paēdis brokastis, ietērpies savās ādas biksēs un moča ekipējumā. Atvados no visiem, vēlreiz pār plecu atskatos uz fermu un, motoram caururbjot šejienes mieru, esmu prom. Pa ceļam Sigišoārā satiekos ar Serdžiu – uzkāpjam viņa skolas tornī, no kurienes paveras elpu aizraujošs skats uz pilsētu un apkārti daudzus kilometrus uz visām pusēm. “Labs pēdējais kadrs,” pie sevis nodomāju un pusstundu vēlāk esmu ārpus Sigišoaras un pa 106. ceļu dodos Agnitas pilsētas virzienā. Līkumoti ceļi, aizlāpītas bedres vietām moci iešvanko tā, ka liekas - pacelšos pāris metrus virs tā. Galvā, protams, mūžīgā paranoja par to, ka "Minska" tūliņ pārlūzīs divās daļās.
Izbraucis cauri Chartaras ciematam, pa šauru līkumu lejā no kalna izgriežos pārredzamākā ceļa posmā un elpa uz mirkli aizraujas. Piestāju "Minsku" ceļa malā, neraugoties uz to, ka pulkstenis jau tuvojas divpadsmitiem un manā apģērbā laiska stāvēšana saulē nāk komplektā ar sviedriem visos ķermeņa punktos.
Dzeru ūdeni un nespēju atraut acis - no šejienes sākotnēji tie izskatījās pēc mākoņiem, taču tā nav.
Saprotu, ka mani iepriekšējie kalni ar astoņsimts metriem virs jūras līmeņa nav bijis nekas – pavisam drīz es ar savu "Minzukki" bubināšu starp divām Rumānijas augstākajām virsotnēm – Moldeveanu (2544m) un Negoiu (2535m) – tieši pa turieni ved slavenais Transfagarasanas kalnu ceļš.
Pret kalniem vienmēr esmu sajutis tādu kā pietāti un cieņu, turklāt galvā nemitīgi joņo domas par to, kā ar šo pārbaudījumu tiks galā ''Minska''. Šīrīta skumjas ir pierimušas – esmu pilnībā pārņemts ar priekšā redzamo.
Uzkāpju uz moča un dodos pretī milzīgajām kalnu virsotnēm, kuru galotnes vēl vietām klāj baltas sniega segas. Laiks šķiet perfekts, nu jau pie pašas kalnu pakājes piestāju nomainīt karburatora dīzi un saregulēt priekšējās bremzes – tās, domājams, noderēs, ja vien tikšu līdz ceļa augstākajam punktam 2034 metru augstumā. Kamēr darbojos ap moci, izdzirdu dārdus. Paveros debesīs. “Pavisam skaisti,” nodomāju, ieraugot draudīgus lietus mākoņus, kas tāpat kā es dodas kalna virsotņu virzienā. “Kā būs, tā būs – savādāk točna nebūs,” manu lēmumu doties augšup šis mazais faktors necik neietekmē. Uzvelku cimdus, piedarbinu savu mazulīti un dodos iekarot virsotnes.
