Mārcis Pļaviņš: Pārsteidzoši pozitīvā pieredze Turcijas slimnīcā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Nonācis Sakarijas mazajā piepilsētas slimnīcā, saprotu, ka kādu laiku šeit uzkavēšos. “Kāds laiks” izrādās 18 dienas. 18 dienas, kurās atklāju, ka slimnīca var būt kā kūrorts, nevis moku kambaris.

Pirmās divas dienas slimnīcā aizrit sāpēs. Kāju līdz operācijai ieģipsē, dod pretsāpju līdzekļus, taču sāpes tikai periodiski atkāpjas, lai atgrieztos ar jaunu spēku. Potīte ir salauzta divās vietās un, lai to savestu kārtībā, gaidu operācijas dienu.

Manā istabiņā ieskrien četri jaunieši baltos apģērbos. Praktikanti. Diemžēl neviens tā īsti labi angliski nerunā, taču pavisam ātri sadraudzējamies un sarunājamies zīmju un mazliet angļu valodās, kā arī izmantojot modernās tehnoloģijas.

Tievs, gara auguma puisis vārdā Furkans – izpalīdzīgs, laipns un sirsnīgs jauns kungs, kurš vēlas kļūt par ārstu.

Beizā – jautra, hiperaktīva, vienmēr smaidīga meitene gariem tumši brūniem matiem un skaļiem, patīkamiem smiekliem – nevar sagaidīt, kad prakse beigsies, lai kopā ar draugiem baudītu vasaras brīvlaiku.

Sofije – pagara auguma, klusāka, bet vienmēr smaidīga, ar laipnākajām acīm – vienmēr smejoties koķeti pieliek roku priekšā mutei.

Fatī savukārt ir vietējais klauns – izklaidē meitenes un smejoties vienmēr piesarkst un stipri svīst.

Jautra kompānija. “Šādā pozitīvā vidē kāja būs vesela pēc nedēļas,” saku Hairijei – superīgai māsiņai, kura mani atstūma uz istabiņu pirmajā dienā. Viņa pasmaida, jo angliski īsti labi nesaprot. Es pasmaidu pretī.

Operāciju telpā valda pamatīga burzma. Izskatās, ka dakteriem daudz darba. Mani iestumj nelielā zālē, apkārt daudz dakteru. Mazliet satraukums, taču priecājos, jo ceru, ka kāja pēc operācijas vairs tā nesāpēs. Anesteziologs iedur nepatīkamu adatu muguras lejasdaļā – daļēja anestēzija no vidukļa uz leju. Žēl – biju cerējis uz pilno.

Pēc mirkļa kājas vairs nejūtu, dakteri cītīgi dara savu darbu, es ik pa brīdim ekrānā pieskatu, vai viss tiek darīts pareizi... Operācija paiet ātri – nezinu, vai dullās galvas dēļ vai vienkārši dakteri veikli paveica savu darbu. Laikam jau tomēr pirmais variants.

Manas cerības attiecībā uz sāpju mazināšanos pēc operācijas izrādās tikai muļķa mierinājums – tikai trešajā dienā pēc kājas griešanas un metālu salikšanas tajā varu mazliet mierīgāk paelpot. Pirmās divas dienas kāja sāp vairāk, nekā salaušanas brīdī. Sāpes atkal ir viļņveidīgas, tikai šoreiz tās mainās no vidēji uz ļoti smagām. Naktīs gulēt grūti, grozīties īsti nevar, sāp, aiz loga un līdz ar to istabiņā karsts. Labā ziņa – ar katru dienu kļūst mazliet, bet labāk.

Foto: Mārcis Pļaviņš

Nākamās divas nedēļas jūtu, kā atgriežos pie dzīvības – praktikantu stumtā ratiņkrēslā braukājam uz  kafejnīcu pīpēt un dzert tēju, ar Džihangiru – ātrās palīdzības mediķi sēžam viņu darba atpūtas telpā, runājamies ar dakteriem un dzeram tēju.

Ar palātas kaimiņgultā guļošā vīra dēlu sarunājamies ar telefona tulkošanas aplikācijas palīdzību.

Man uzdāvina čības, jo pēc kritiena visas manas mantas stāv policijas iecirknī. Džihangirs atdod savu ārsta tērpu, kā rezultā drīz vien tieku saukts par Dakteri Mārci.

Foto: Mārcis Pļaviņš

Izrakstoties no slimnīcas, pārsteidz tas, ka par šo operāciju un gandrīz trim nedēļām nekas nav jāmaksā – Turcijas valsts apdrošināšana par to parūpējusies. Atvados no daudzajiem jaunajiem paziņām un pat ar mazliet skumīgu sajūtu (dīvaini, ja?) pametu slimnīcu. Tik daudz atmiņu, tik daudz smaidu, tik daudz siltuma un labestības, tik daudz izpalīdzīgu roku, laba vēlējumu un pozitīvas attieksmes. “Gandrīz vai jāpriecājas par šo negadījumu,” atskatoties uz slimnīcu, pie sevis nodomāju.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti