Galvu nociršana, masu slaktiņi, mocekļa nāve, reliģisks fundamentālisms, pievēršana citai ticībai ar spēku, ķīlnieku saņemšana ar lielu publicitāti, ārzemju brīvprātīgie, kurus motivē reliģiska aizrautība (vai piedzīvojumu kāre), propaganda, vareni garīdznieki, apšaubāmas pretenzijas uz valstiskumu, ciltis, kuru attiecības svārstās starp pilsoņu karu un aliansi, lielvaru iejaukšanās – tas viss ir kļuvis par ikdienu ziņās par "Daīš" šaušalīgo rīcību Irākā un Sīrijā.
Tiek uzskatīts, ka Latvijā zināšanas par šo jautājumu aprobežojas tikai ar Rīgā esošā NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra (STRATCOMCOE) pētījumiem. Tajos ir interesantas ziņas par to, kā "Daīš" izplata savas idejas ar sociālo mediju starpniecību.
Ir arī kļuvis populāri raksturot "Daīš" kā viduslaiku organizāciju, kas izmanto 21. gadsimta tehnoloģiju. Un tas mūs noved pie tuvākā vēsturiskā precedenta tam, kas pašlaik notiek Tuvajos Austrumos, un sniedz mums pārdomas izraisošas paralēles: 13.gadsimta Ziemeļu krusta kari, īpaši Livonijā (aptuveni mūsdienu Latvijā un Igaunijā).
Lai gan krusta kari uz Svēto zemi ir labi zināmi, Ziemeļu krusta kari ar nolūku iekarot Baltijas jūras piekrasti un pievērst kristietībai tās iedzīvotājus ir relatīvi maz pazīstami.
Pirmajam avotam ikvienam, kurš par tiem interesējas, vajadzētu būt Ērika Kristiansena lieliskajai šī perioda vēsturei no pāvesta bullas (tālaika džihāds) publiskošanas, dodot savu svētību krusta kariem, līdz Livonijas Zobenbrāļu ordeņa izveidošanai - šķiet, ka ordeņa dalībnieki bija nežēlīgu salašņu bars (viņu pirmajam vadonim Venno nocirta galvu kautiņā Cēsu krogā )- un viņu īstenotajai zemju sagrābšanai, noslēdzoties ar Zobenbrāļu ordeņa pievienošanu labāk organizētajam, bet ne mazāk nežēlīgajam Teitoņu ordenim.
"Daīš" un zobenbrāļu rīcības veids ir uzkrītoši līdzīgs – vispirms bailes iedvesoši pēkšņi iebrukumi, tad ierašanās lielā skaitā, nostādot ciema iedzīvotājus vienkāršas izvēles priekšā – pievērsties kristietībai vai mirt.
Citāts šī raksta sākumā ir no Livonijas Indriķa hronikas – tas ir lielisks tā laika darbs, kuru sarakstījis priesteris misionārs, un to var lasīt kā iekarošanas kara un kristietības uzspiešanas dienasgrāmatu.
Šajā citātā aprakstītie cilvēku slaktētāji ir nevis pagāni, bet kristietībai pievērstie latvieši, kas devušies uz joprojām pagānisko Igauniju, lai paplašinātu kristiešu teritorijas.
Tālāk lasāms:
"Visiem ciemiem mirkstot pagānu asinīs, leti otrā dienā devās atceļā, savāca visos ciemos daudz kara laupījuma un aizveda daudz jūga dzīvnieku un lopu, kā arī ļoti daudz meiteņu, ko karaspēks šajās zemēs mēdz vienīgās saudzēt."
Ja kāds domā, ka šādas laupīšanas un asinspirtis bija kaut kāda šo slepkavu pārcenšanās, Indriķis norāda, ka viņi svinējuši šo uzvaru kopā ar zobenbrāli un priesteri vārdā Bertolds un ka "visi ar prieku vienprātīgi slavēja Dievu par to, ka tas Kungs ar nesen ticībai pievērsto rokām tik bargi bija atmaksājis arī citiem pagāniem".
Vienīgais, kā te pietrūkst, ir daži Kalašņikova automāti, no kuriem tiek šauts gaisā. Tāpat kā "Daīš" attaisno pašu radīto elli ar vispārējas islāmiskas paradīzes veidošanu, tā krustneši ticēja tam, ka ilgtermiņā Baltijas ciltīm viņi dara labu.
Kā raksta Indriķis:
"Un patiešām - pagāni bija jāpievērš ticībai jo daudzos karos, kas vēl sekoja, un viņiem ar Vecās un Jaunās Derības mācību vajadzēja paskaidrot, kā tikt pie īstā miera nesēja un mūžīgās dzīvošanas."
Ikvienam kritušajam krustnesim bija nodrošināta vieta debesīs, tāpat kā spridzinātājiem pašnāvniekiem. Tas bija īpaši lietderīgi, jo nozīmēja, ka ikvienas dižciltīgas ģimenes vadošās atvases varēja iegūt vietu debesīs, piedaloties krusta karos Svētajā zemē, savukārt pat visstulbāko aristokrātu otrajiem dēliem bija iespēja nonākt turpat, ja viņi atsaucās rekrutētāju aicinājumiem, kas skanēja no kancelēm kristīgajā Eiropā, un devās pildīt pienākumu uz Baltiju.
Galu galā došanās krusta karā bija dārgs pasākums, jo krustnešiem bija jāierodas ar savu aprīkojumu un kalpiem,
un Ziemeļu krusta karš dažkārt šķiet kā lētais Baltijas kompleksā ceļojuma piedāvājums salīdzinājumā ar luksusa pilnu ceļojumu uz Palestīnu, lai pavadītu laiku saulē kopā ar Saladīnu.
Nav nekāds brīnums, ka, tāpat kā "Daīš", arī zobenbrāļi ātri saprata, ka ekonomikas pakļaušana kontrolei bija tikpat svarīga kā militārā veiksme, izveidojot savas vietējās pārvaldes un nodokļu iekasēšanas struktūras. Teorētiski viņiem tika atļauts paturēt trešo daļu iekaroto zemju, bet pārējās pienācās baznīcai. Prakse bija tāda, ka viņi paturēja krietni vairāk.
Un, gluži kā "Daīš" patīk attēlot savu rīcību kā attaisnojamu, bet to, ko dara pārējie – kā mežonību, tā arī Indriķis mums stāsta par divu kristietībai pievērsto bēdīgo likteni:
"Un tā notika, ka, viņiem pēc līvu kopīgā lēmuma ap kājām apsienot virves, abus pārplēsa vidū pušu. Viņus mocīja visbriesmīgākajām mocībām, izrāva iekšas un saplosīja kājas un rokas. Nav šaubu, ka viņi par tādām mokām iemantojuši mūžīgo dzīvošanu līdzās svētajiem mocekļiem."
No otras puses, pēc kādas sadursmes pie Turaidas nebija ne vainas, ka vietējā valdnieka Ako galva tika pasniegta bīskapam Albertam kā uzvaras zīme, un Indriķis mums vēsta, ka Alberts, kurš tikko bija noturējis misi, priecājies par dāvanu.
Tomēr dažkārt, lasot starp rindiņām Indriķa hronikā, rodas izjūta, ka pat viņam ir neērti par to, kādas asinspirtis rīko zobenbrāļi.
Un paralēles te nebeidzas, turklāt dažām no tām piemīt zināma drūma ironija, ņemot vērā pašreizējos notikumus Sīrijā, kas pati ir kādreizējais krustnešu galamērķis. Laiku pa laikam oportūnistiski krievu kņazi šķērso robežu un iejaucas Indriķa vēstījumā, sarīdot citus vienu pret otru. Izklausās pazīstami.
Starp šiem „citiem” ir arī neērtā alianse starp tā laika militārajām lielvarām - dāņiem, poļiem, vāciešiem un pat nākamo Anglijas karali Henriju IV, kurš pavadīja gadu, aplencot Viļņu, lai nopelnītu punktus no pāvesta.
Lai vēl vairāk leģitimizētu Livonijas iekarošanu un pielabinātos pāvestam cerībā, ka viņš varētu dāsnāk viņiem piešķirt naudu, krustneši mēģināja iekarotās zemes nodēvēt par "Terra Mariana" (Jaunavas Marijas zeme) – vārdā, kas gluži kā "Islāma valsts" bija drīzāk reklāmas kampaņas projekts, nevis objektīvā realitāte.
800 gadus vēlāk Latvijas prezidents ar lepnumu pasniedz „Terra Mariana” faksimilizdevumu pat Igaunijas prezidentam.
Cerams, ka vēl pēc 800 gadiem "Daīš" nebūs nekas vairāk kā asiņaina un pretīgumu izraisoša vēstures zemteksta piezīme. Taču, ja mūsu attieksme pret reliģiskā fundamentālisma palikšanu pie varas paliks bezrūpīga, ir vērts atcerēties, ka mūsdienās Lietuvā ik gadu tiek svinēta zobenbrāļu sakāve Saules kaujā 1236.gadā. Un Lietuva ir pēdējā vieta Eiropā, kur tika ieviesta kristīgā ticība, bet tagad ir viena no viskatoliskākajām valstīm pasaulē.
