Atgādināšu, ka šo ciklu Latvijas izlase sāka ar neizteiksmīgā spēlē izmocītu uzvaru 1:0 Andorā, kam sekoja divas sāpīgas neveiksmes Rīgā ar vienādu rezultātu 0:2 pret Fēru salām un Ungāriju, kā arī zaudējums 1:4 Portugālē. Lai gan pirms atlases turnīra starta mūsu futbolisti optimistiski cerēja iesaistīties cīņā par otro vietu grupā, tagad skaidrs, ka mūsu skarbā realitāte ir cīnīties ar Fēru salām par ceturto vietu grupā.
Protams, Latvijas izlasei vēl ir teorētiskas iespējas izlabot situāciju. Arī Pahars pirms došanās uz Šveici atzina, ka, lai saglabātu cerības uz augstām vietām, ir jāņem punkts Šveicē.
Atceroties Latvijas izlases sniegumu iepriekšējos turnīra mačos un vērtējot pretinieku spēku, tas gan izklausās kā neiespējamā misija – šveiciešiem turnīrā pagaidām ir tikai uzvaras, turklāt rudenī par Vladimira Petkoviča vadītās komandas upuriem kļuva pat jaunie Eiropas čempioni portugāļi (2:0). Vēl šveicieši svinēja svarīgu uzvaru Budapeštā (3:2), kā arī paņēma plānotos punktus no Andoras (2:1) un Fēru salām (2:0).
Vēl var pieminēt, ka pagājušajā “Euro 2016” atlasē pirms diviem gadiem šveicieši savās mājās pārliecinoši apspēlēja gan igauņus (3:0), gan arī lietuviešus (4:0). Latvijas un Šveices izlašu ceļi atlases turnīros krustojas vien otro reizi – 2008. gada oktobrī pasaules čempionāta kvalifikācijā Sanktgallenē mēs zaudējām ar 1:2, bet pēc gada Rīgā tika fiksēts dramatisks neizšķirts 2:2. No to maču dalībniekiem mūsu izlasē vēl joprojām gatavi doties laukumā ir kapteinis Kaspars Gorkšs, pussargs Aleksejs Višņakovs un uzbrucējs Ģirts Karlsons.
Kopš tā laika jau ir daudz ūdens aiztecējis un vismaz uz papīra abas valstis futbolā šķir jau bezdibenis – Starptautiskās Futbola federācijas (FIFA) izlašu rangā Šveice ir par simt pozīcijām augstāk nekā mēs (attiecīgi 11. un 111. vieta).
Pirms spēles Šveicē Latvijas valstsvienībai netrūkst arī sastāva problēmu, jo Pahara rīcībā nebūs vairāku potenciālo pamatsastāva spēlētāju.
Salīdzinot ar pagājušo ciklu, lielākais zaudējums noteikti ir centra aizsarga Kaspara Dubras prombūtne – traumas dēļ Kaspars vēl nav spēlējis šajā atlases turnīrā. Tāpat savainojums liedz spēlēt arī rezultatīvajam pussargam Artūram Zjuzinam, bet diskvalifikācijas dēļ Šveicē malā jāpaliek arī pamatsastāva kreisās malas aizsargam Vitālijam Maksimenko. Šveicē valstsvienībai nepalīdzēs arī abas mūsu potenciāli galvenās zvaigznes – pussargs Aleksandrs Cauņa un uzbrucējs Artjoms Rudņevs. Tā gan ir jau ierasta lieta.
Talantīgo Cauņu pēdējos gados tik ļoti nomocījuši savainojumi, ka šogad ar viņu pat lauza līgumu pazīstamais Krievijas klubs Maskavas CSKA, bet šajā ciklā viņš izlasē vēl nav spēlējis. Savukārt Vācijas bundeslīgas kluba “Koln” pārstāvis Rudņevs Latvijas valstsvienībā spēlē tikai pa lieliem svētkiem – daugavpilietis piedalījies tikai vienā no pēdējām 10 Latvijas izlases atlases turnīru spēlēm. Šoreiz mūsu vienīgais Eiropas TOP 5 līgu futbolists nepalīdzēs izlasei, jo pagājušās nedēļas sākumā Rudņevs ar dzīvesbiedri sagaidījis ģimenes pieaugumu.
Diez vai izlase var pilnā mērā rēķināties arī ar uzbrucēju Denisu Rakelu no Anglijas pēc skaita otrās līgas kluba "Reading". Viņš gan ir iekļauts valstsvienības kandidātu vidū, taču kopš augustā gūtās traumas jēkabpilietis vēl nav spēlējis kluba sastāvā, piedaloties tikai dažos "Reading" dublieru mačos.
Jāpiebilst, ka no 22 izlases kandidātiem tieši puse pārstāv Latvijas virslīgas klubus. Visplašāk pārstāvētais klubs valstsvienībā ir FK “Jelgava”, kas deleģējis piecus spēlētājus.
Droši var prognozēt, ka par centrālo figūru mūsu komandā Ženēvā būs jākļūst vārtsargam Andrim Vaņinam, kurš jau astoto gadu spēlē Šveicē (agrāk klubā “Sion”, šosezon – “Zurich”), tāpēc viņam šis mačs noteikti būs īpaši principiāls. Pēdējā brīdī Pahars pirmo reizi uz izlasi uzaicināja 29 gadus veco kreisās malas aizsargu Aleksandru Solovjovu no “Rīgas Futbola skolas”.
Solovjova iekļaušana kandidātu sarakstā daudziem bija pārsteigums. Latvijas futbola sabiedrībā labi pazīstamais FS “Metta” ģenerālsekretārs Ģirts Mihelsons, nevienu nesaucot vārdā, sociālajos tīklos pat sūkstījās, ka nu jau izlasē tiek aicināti “narkomāni un pļēguri”, taču nenolaidīsimies līdz baumu un aprunāšanas līmenim. Var tikai piebilst, ka Solovjova CV ir visai savdabīgs – desmit gadu laikā Aleksandrs ir paspējis nomainīt duci klubu dažādās valstīs, bet šogad uz RFS viņš pārcēlās no Igaunijas. Solovjovam ir izredzes debitēt izlasē, jo komandā nemaz nav neviena cita nominālā kreisā aizsarga. Lai gan, protams, uz kreiso malu var pārcelties arī kāds no ierastajiem labās malas aizsargiem – Vladislavs Gabovs vai Gints Freimanis.
Savukārt Šveices izlases rindās redzēsim vairākus atzītus Eiropas futbola meistarus – pussargu Džerdanu Šakiri no angļu kluba “Stoke City” (pirms tam spēlējis arī vecā kontinenta grandos Milānas “Inter” un Minhenes “Bayern”), Itālijas “Juventus” aizsargu Štefanu Lihtštaineru un Londonas “Arsenal” pussargu Granitu Džaku.
Jāpiebilst, ka tikai viens Šveices izlases kandidāts pārstāv pašmāju čempionātu, bet visi pārējie spēlē Eiropas vadošajās – Anglijas, Itālijas, Vācijas, Francijas – līgās. Arī šveiciešiem trūkst dažu spēlētāju – aizsarga Rikardo Rodrigesa, uzbrucēju Brēla Embolo un Erena Derdijoka.
Iespējams, ka Latvijas izlasei varētu būt priekšrocība psiholoģiskā ziņā, jo mums nav ko zaudēt, tāpēc mūsu futbolisti var spēlēt atraisīti un bez stresa, toties šveiciešiem cīņā par pirmo vietu katrs klupiens var izrādīties liktenīgs. Pēc mača Šveicē Latvijas valstsvienība dosies uz Tbilisi, kur otrdien aizvadīs pārbaudes spēli ar Gruzijas izlasi.
