„Toriji ir pasludinājuši BBC karu,” vienbalsīgi paziņoja prese un visdažādākie eksperti. Neviens nešaubās, ka korporācija ar daudzmiljardu budžetu ir būtiski jāreformē. Iespējams, gandrīz vai pirmo reizi būs jāiziet reklāmas tirgū un/vai jāapcērp štati, un ļoti spēcīgi jāsamazina kanālu skaits (un, iespējams, kvalitāte). (Zināmā mērā Lielbritānijā notiekošais ir spoguļattēls procesiem Latvijā, kur sabiedriskās un ierēdnieciskās domas plūdums pēdējā laikā ir iznesis augšpusē idejas par kanālu skaita palielināšanu, kā arī obligātas licences maksas noteikšanu par labu sabiedriskajām raidorganizācijām, kurām būtu pilnībā jāatsakās no ieņēmumiem par reklāmu).
„Esmu pret licences maksu... Tā ir ārkārtīgi regresīva, to ir dārgi iekasēt, un turklāt jūs saņemat šīs vēstules ar draudiem, ka jums noraus nagus, ja jūs neatzīsieties, kur jums atrodas televizors...,” pirms iecelšanas amatā paziņoja Džons Vitingdeils. Nacionālās mediju kompānijas BBC, kurai pieder vairāki televīzijas kanāli, vairāk nekā desmit radiostaciju un liels skaits preses izdevumu, finansēšana ir viena no pretrunīgākajām sistēmām Lielbritānijā.
Es, tāpat kā vairākums britu nodokļu maksātāju, ne reizi vien esmu saņēmusi vēstules ar prasību samaksāt vispirms sodu par to, ka nav licences, lai skatītos TV, bet pēc tam arī par pašu licenci – tiek pieņemts, ka katram cilvēkam ir krāsu televizors, kamēr nav pierādīts pretējais. Pierādīt ir nomācoši un ilgi, un galu galā praktiski katrai ģimenei valstī par BBC uzturēšanu jāmaksā 145,5 mārciņas gadā (49 mārciņas par melnbalto aparātu) neatkarīgi no tā, vai kāds no tās locekļiem skatās BBC vai nē. (Latvijā pagaidām tiek minēta summa 50 eiro gadā.) No šim nodevām, kuru apmērs 2014.gadā sasniedza 3,7 miljardus mārciņu, galvenokārt arī dzīvo gigantiskā kompānija. Un, starp citu, dzīvo diezgan pieklājīgi: pirms vairākām nedēļām kļuva zināms, ka pēdējos četros gados pēc tam, kad atlaišanas pabalsos tika samaksāts vairāk nekā 10 miljoni mārciņu, BBC atkal pieņēma darbā 81 atlaisto, piedāvājot viņiem termiņlīgumus vai nepilnu slodzi. Konkrēti šie cilvēki kopā saņēma vairāk nekā trīs miljonus mārciņu.
No otras puses, tieši šis finansējums ļauj BBC iztikt bez apnicīgās reklāmas, veidot izglītojošus raidījumus, nekomerciālus vēsturiskus sižetus, detalizētas ziņas un filmēt tādus seriālus kā „Šerloks” ar Benediktu Kamberbeču, kulta „Doctor Who”, „Musketieri” (kurš liktu Dimā apgriezties otrādi kapā) vai „Tjudori”, ar kuru īpaši iepazīstināt nav nepieciešams. Tiesa, privātais sektors zvēr, ka ar prieku veidotu līdzīgus vai pat labākus seriālus, ja vien BBC, kam ir brīvāks budžets, nebūtu ķērusies pie tiem pirmā. Galu galā nav pārsteigums, ka privātās kompānijas BBC, teiksim tā, simpātijas neizrāda.
Arī „teksta” žurnālistikas jomā simpātiju nav daudz. Bezmaksas un, šķiet, visaptverošā BBC vietne citu tiešsaistes (un drukāto) izdevumu dzīvi padara daudz sarežģītāku: pat vadošo ziņu aģentūru pārstāvji privātās sarunās ne reizi vien ir sūrojušies, ka viņiem ir grūti konkurēt ar BBC kā līdzīgam ar līdzīgu, ievietojot savos rakstos vai video lasītāju tik kaitinošo reklāmu.
Biznesu mīlošajiem konservatīvajiem, starp citu, noteicošais ir cits jautājums – BBC politiskā neatkarība. Lai no kuras puses neskatītos, ir grūti nepamanīt, ka korporācijas žurnālisti sliecas par labu leiboristiem, kuri pēc maija vēlēšanām ir palikuši dziļā opozīcijā. Tas nepatīk ne premjeram, ne citiem konservatīvo līderiem, tāpēc Džona Vitingdeila iecelšana par kultūras, plašsaziņas līdzekļu un sporta ministru nevienu īpaši nepārsteidza. (Starp citu vēl viņš ļoti, patiešām ļoti nemīl gejus – BBC tūlīt pat „Twitter” publicēja attiecīgu indīgu komentāru, taču ļoti ātri to izdzēsa. Par vēlu – visi, kam vajadzēja, paspēja izdarīt ekrānuzņēmumu un to izplatīt.)
Iepriekšējā BBC restrukturizācija budžetam jau izmaksāja desmitiem miljonu mārciņu; jaunā, pirms sākt ekonomēt nodokļu maksātāju naudu, prasīs būtiskus tēriņus un masveida štatu samazināšanas. Vitingdeils jau tuvākajā laikā plāno sākt darbu pie tā, lai līdz 2026.gadam maksa par licenci vairs nebūtu obligāta.
Reforma nez vai noritēs gludi un pēc plāna: nākamajās vēlēšanās var uzvarēt leiboristi, kuri to, visdrīzāk, apturēs vai mainīs. Konservatīvie, kuri atkal kādā posmā noteikti nāks pie varas, atkal ķersies pie BBC... Šajā seriālā būs daudz sezonu.
Atliek tikai minēt, kā šādi satricinājumi var ietekmēt viena no pasaules lielākajiem un ietekmīgākajiem plašsaziņas līdzekļiem kvalitāti: 1922.gadā dibinātajai kompānijai vēl nekad nav nācies mācīties izdzīvot pēc privātā biznesa noteikumiem un konkurēt ar to, neizmantojot nodokļu maksātāju naudu (vai arī izmantojot to daudz mazākos apmēros). Iznāk, ka Latvijas sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi, kas strādā reklāmas tirgū, izrādās labāk pielāgojušies dzīvei nekā viņu dižie britu kolēģi. Vismaz teorētiski.
Jā, starp citu. Licences maksa Lielbritānijā tika ieviesta pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados, lai palīdzētu televīzijai atkopties pēc Otrā pasaules kara. Skatoties, tā teikt, no Londonas, ir grūti saprast, kāpēc Latvijai vajadzētu virzīties uz modeli, no kura tā izcelsmes valstī mēģina atbrīvoties par vairāku desmitu miljonu cenu. Ja, protams, nepieņemam, ka runa ir par plānveida atjaunošanu pēc kara, kurš vēl nav sācies.
