Eksperti teic, ka šīs vēlēšanas būtiski atšķiras no visām iepriekšējām: tajās piedalās, jāsaka, ļoti daudz partiju. Ļoti daudz šajā gadījumā ir vēl trīs savienības bez diviem galvenajiem spēkiem – torijiem un leiboristiem, kā arī koalīcijas jaunākā partnera – liberāldemokrātiem.
Cilvēkam no Latvijas, kuram katrās vēlēšanās tiek izsniegta biļetenu paciņa ar pārdesmit partijām, kuras kārtējo reizi mainījušas nosaukumu, tas savā ziņā skan dīvaini: no sešām partijām nevar izvēlēties? Bet angļiem šoreiz patiešām ir sarežģītāk.
Konservatīvā premjerministra Deivida Kamerona priekšvēlēšanu programmā par galveno punktu kļuvis Eiropas referendums. To ir apsolīts sarīkot jebkurā gadījumā līdz 2017.gadam, ja partija no jauna uzvarēs vēlēšanās. Solis pilnībā loģisks, ņemot vērā fenomenālo un pieaugošo nacionālistiskās UKIP (Apvienotās Karalistes Neatkarības partija) ietekmi: no savulaik marginālas grupas, no kuras jebkurš pieklājīgs politiķis vairījās, bet likumsargi laiku pa laikam to vajāja (vai neko neatgādina?), tā ir pārvērtusies par trešo populārāko spēku, apsteidzot liberāldemokrātus. Jaunākajā aptaujā toriji ieguva 35%, leiboristi – 32%, UKIP – 13% (turklāt tās reitings pieauga dažos mēnešos).
UKIP ideoloģija: atbrīvot Britāniju no imigrantiem. Labāk, protams, no visiem, taču sliktākajā gadījumā kaut vai no kādiem. Pats interesantākais, ka UKIP ekonomiskā programma nepavisam netiek balstīta uz to skaita samazināšanu (piemēram, kļūs mazāk cilvēku, lūk, arī bezdarbs samazināsies - protams, meli, taču vismaz līdzinās patiesībai).
“Sociālā puse ir svarīgāka nekā tīri ekonomiski apsvērumi,” paziņoja partijas līderis Naidžels Faradžs. Tomēr, neskatoties uz to, ka viņš pamanījās saniknot arī strādājošās mātes, izsakoties, ka tās ir “vērtas mazāk” nekā vīrieši, jo iet apmaksātā “dekrēta” atvaļinājumā, viņa popularitāte turpina pieaugt. Pie zināma aritmētiskā izvietojuma UKIP varēs cerēt ja ne uz ministriju, tad uz kaut kādu ietekmi koalīcijā - noteikti.
Antiamerikānisks noskaņojums principā ir saprotams. Tā vienā no vēsturiski angliskajām pilsētām Bostonā atbilstoši jaunākajai tautskaitei izrādījās, ka apmēram katrs desmitais iedzīvotājs ir imigrants, turklāt, pēc neoficiāliem datiem, šis rādītājs ir pusotru reizi lielāks. (Londonā ārzemnieku jau vairākus gadus ir vairāk nekā puse, un nekas. Taču tā ir Londona.) Vairāki simti vietējo iedzīvotāju pat sarīkoja protestu, pieprasot pārtraukt “verdzību Eiropai” un atdot Angliju angļiem. Šā gada sākumā bezdarbs valstī noslīdēja gandrīz līdz 5%, taču ilgu laiku katrs piektais jaunietis valstī ir bez darba, bet IKP sāka pieaugt tikai nesen pēc ilga un stabila krituma. Neskatoties uz pašreizējo ekonomikas atdzīvošanos, UKIP paspēja iegūt popularitāti, piespiežot pārējās partijas arī sākt draudēt imigrantiem, lai nezaudētu vēlētājus. Tādējādi tiem, kas atbalsta konservatīvos (partijai pretēji nosaukumam ir daudz lielāka liberāla nokrāsa nekā tās konkurentiem leiboristiem), kuri turklāt nevēlas izstāties no ES, būs jāpieņem smags lēmums – nenodot principus un cerēt uz labāko, ignorēt vēlēšanas vispār vai balsot par kādu no sīkpartijām.
Divās nometnēs – labējos un kreisos – briti ir sadalīti vēsturiski: viņi uztver “savējo” uzvaru vai zaudējumu kā paši savus panākumus vai neveiksmi. Lielā mērā tā ir principa lieta, kas dažkārt tiek nodota mantojumā vai gluži otrādi, kalpo par ģimenes strīdu iemeslu. (Kādā populārā žurnālā bija publicēts liels raksts par pāri, kurā vīrs atbalsta labējos, bet sieva – kreisos. Līdzās bija psihologa komentārs par to, kā tikt galā ar šādu situāciju bez nopietniem konfliktiem).
Man kaut kā izdevās aizķert kolēģi jūtīgā vietā ar nevainīgu jautājumu par viņas uzskatiem. “Tātad - “par ko mēs ar vīru balsojam”!? PROTAMS, par torijiem!” viņa atcirta. Turklāt “kreisie” sarunā nepalaidīs garām iespēju pieminēt, ka konservatīvie rūpējas tikai par “treknajiem” baņķieriem.
Starp citu, leiboristu atbalstītājiem arī priekšā nav vienkārša izvēle: uzvaras gadījumā šai partijai visdrīzāk būs jāveido koalīcija ar spēku, kas pēc šaubīguma pakāpes maz atšķiras no UKIP – ar Skotijas Nacionālo partiju. Analītiķi šādu savienību sauc par “murgu”. Turklāt daudziem no kreiso uzticīgā elektorāta ne īpaši patīk viņu premjera amata kandidāts Eds Milibends. Vietējie teic, ka viņš ir klauns un viņam ļoti patīk “zīmēties” kameru priekšā, piemēram, trešās šķiras kafejnīcā. Bet vēl viņš brauc uz darbu vilcienā tikai standartklasē: večiņām patīk, bet vairākums ļaužu, kas jaunāki par 75, nievājoši smīkņā.
Imigrantiem no tā visa būs drīzāk slikti, nekā labi. Ja Lielbritānija nolems izstāties no ES, sekas ir skaidras – kāds jau varēs iesniegt lūgumu piešķirt pilsonību (drīkst pēc pieciem pastāvīgas dzīves gadiem, neskaitot mācības), citi meklēs jebkuras iespējas palikt, tostarp visai izplatītās fiktīvās laulībās, bet kādam būs jāaizbrauc.
Ja referenduma tomēr nebūs vai arī tā iznākums būs negatīvs, tad kaut kādus no pašlaik ierosinātajiem pasākumiem, lai pasliktinātu dzīvi imigrantiem, parlaments noteikti pieņems: visdrīzāk, ierobežojot piekļuvi bezdarba pabalstiem un bezmaksas medicīnai, no kuras Lielbritānija pagaidām negatavojas atteikties.
Starp citu, izstājai no ES neviens tomēr nopietni netic, bet, lūk, minimālā alga šogad pieaugs līdz apmēram 1037 eiro mēnesī pēc nodokļu nomaksas – arguments daudzkārt nozīmīgāks nekā visi Naidžela Faradža draudi, kopā ņemot. Lidmašīnā no Londonas uz Rīgu es novēroju, kā divas nepavisam ne jaunas sievietes (spriežot pēc sarunas, jau desmit gadu strādā Anglijā), draudzīgi nosmīkņāja, ieraugot avīzes atvērumu ar UKIP pretimigrantu kampaņu, un turpināja nesteidzīgu sarunu par tematu “ķīmija un dzīve”: no šķidrumiem darbā uz roku ādas veidojas plaisas, bet lietuvieši nakts maiņā izsūc pa litram “Red Bull”.
Īsāk sakot, par to, kāds būs jaunās valdības sastāvs, neviens īpaši nepārdzīvo. “Ja godīgi, mani daudz vairāk interesē, vai vēlēšanās uzvarēs Frenks Andervuds” (amerikāņu politiskā seriāla “Kāršu nams” galvenais personāžs), atzinās kāds finanšu žurnālists no Latvijas, kas tagad dzīvo Londonā.
