Kārlis Streips: Vismaz mums ir tā Satversme!

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Vai manu dieniņ, kā mūsu valsts politikāņiem pēdējā laikā gribējies atsaukties uz Satversmi un konkrēti uz to pantu, kuru “gudrās galvas” tur iebalsoja pirms teju gadiem desmit par laulības definīciju!

Valsts prezidents pauž domas par gaidāmo "Euro Pride" pasākumu, kuras var interpretēt kā diskriminējošās? Viņš vien domājis par Satversmi, tā apgalvojuši viņa kancelejas ļaudis. Tieslietu ministram jautāts par priekšlikumu ļaudīm laulāties arī pie notāriem? “Pirmkārt, lai neviens nepārprastu, mēs runājam par savienību starp vīrieti un sievieti, kā tas noteikts Satversmē.” Solvitai Āboltiņai jautāts par partnerattiecībām? Konkrēti Satversmi pašreizējā Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja nemin, bet “tagad ir skaidra partijas nostāja: nekādus likuma grozījumus par partnerattiecībām "Vienotība" nevirzīs, un, ja tādi tiks iesniegti, partija tos neatbalstīs.”

Politikāņi pret minēto Satversmes pantu izturas tā, it kā to savulaik būtu nodiktējis pats Dievs. Patiesība tomēr šķiet esam tāda, ka pilnīgi nevajadzīgos (jo tas pats jau bija un ir konkrēti pateikts Civillikumā) grozījumus Saeima apstiprināja tā, lai Ainārs Šlesers varētu nodemonstrēt, kas viņš ir par vienu mačo vīrieti.

Tie nāca no zila gaisa, tajā laikā par viendzimuma pāru attiecībām likumdošanas līmenī neviens pat īpaši nerunāja, bet še tev – grozīsim Satversmi!

Kas attiecas uz Āboltiņas deklarāciju, ka nekādus grozījumus viņas partija nevirzīs un neatbalstīs, šķiet, kaut vai aiz pieklājības pret pašas partijas izvirzīto ārlietu ministru tik konkrēti nu nevajadzētu izteikties. Āboltiņa nezina un nevar zināt, kas tādos grozījumos būtu paredzēts, un viņas tālāk teiktais, ka “ir civiltiesiskas problēmas, kas tiks risinātas attiecībā uz homoseksuāliem pāriem,” nenozīmē pilnīgi neko, jo sētas stabam ir skaidrs, ka minētās “problēmas” izriet no tā, ka valsts “homoseksuālu pāru” attiecības neatzīst vispār. Bez tā viena diez vai būs iespējams tas otrs.

Un katrā gadījumā Satversmes grozījumi tomēr nav akmenī iekalti. Tos var arī atcelt. Šajā konkrētajā gadījumā joprojām pastāv jautājums, vai attiecīgais grozījums atbilst citur Satversmē paustajam, ka “visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.”

Vēl šodien būtu jākonstatē pietiekami lielas problēmas likumdošanas jomā. Piemēram, šodien vēstīts, ka “kopš pagājušā gada 1. oktobra, kad stājās spēkā jaunais Būvniecības likums, būvvalžu darbiniekiem nācies gan pašiem piepūlēties, lai izprastu visas normas, kas ir vai nav stājušās spēkā, gan aktīvi skaidrot iedzīvotājiem, kas ir mainījies. No būvvaldēm skan pārmetumi, ka jaunais likums procesu ir vairāk sarežģījis, turklāt joprojām visi nepieciešamie normatīvie akti nav stājušies spēkā.”  Piemēram, “agrāk bija triju veidu kārtība projektu saskaņošanai, tagad izveidotas trīs grupas, katrai ir daudzas apakšgrupas, un kopā ir 33 kārtības, kur katram gadījumam ir dažādas veidlapas un sava shēma, pēc kādas rīkoties.”

Laikam jau paredzamā kārta, par likumu atbildīgā Ekonomikas ministrija bildusi, ka nekādām īpašām problēmām neesot jābūt, bet, kā redzams, problēmas ir gan. 33 dažādas “kārtības”?! Tā vien šķiet, ka likums, kuru parlamentārieši pieņēma reaģējot uz "Maxima" katastrofu, ir brāķis. Vai ir doma to atkal atvērt? Šķiet, nē.

Šādu piemēru ir daudz. Pat ļoti daudz runāts par pirms pagājušajām vēlēšanām pieņemtajiem Maksātnespējas likuma grozījumiem, kuri, cik var spriest, neapmierināja pilnīgi nevienu. Valsts prezidents likumu izsludināja ar pietiekami gariem zobiem, arī te ir darāms darbs. Tāpat varam atcerēties bēdīgi slavenos Ingunas Sudrabas “No sirds Latvijai” partijas iesniegtos Satversmes grozījumus, kuri bija, maigi sakot, nepilnīgi. Varbūt to var norakstīt uz partijas jaunpienācēja statusu Saeimā, lai arī vērts atcerēties, ka viens no tās redzamākajiem cilvēkiem ir Kūtris, kurš, lai vai kā, pirms kļūt par vēlētu amatpersonu, tomēr bija Satversmes tiesas priekšsēdētājs.

Tad vēl minētā tieslietu ministra prioritātes. Saorganizēta “darba grupa” jautājumā par masu informācijas līdzekļiem un krimināllietām (bez neviena masu informācijas līdzekļa piedalīšanās) un nolemts stingri ierobežot preses brīvības, nosakot, ka neko par krimināllietām nevar ziņot, iekams nav stājies spēkā pēdējais un galīgais tiesas lēmums. Ministrija melš tukšu jautājumā par attiecīgo Eiropas direktīvu, kurā ir runa par upuriem, ne par apsūdzētajiem. Kā pirmdien “Skatā no malas” teica kolēģis Bērziņš, gadījumā, ja attiecīgais likums būtu bijis spēkā jau senāk, sabiedrība vismaz attiecīgajā brīdī nebūtu uzzinājusi par Andra Šķēles un minētā Šlesera iesaistīšanos tā dēvētajā Jūrmalgeitas skandālā, nedz arī par to, kā tika sadalīta "Latvijas kuģniecība". Te nav runa par jau gatavu likumu, un pieņemu, ka pēc kritikas lavīnas, kāda ir gāzusies pāri darba grupai un ministrijai, priekšlikums tā arī nekad netiks pieņemts, taču tas tomēr norāda uz atsevišķu politikāņu pietiekami neapdomīgo attieksmi.

Nav dzirdēts, ka Saeimā kāds būtu teicis ko īpašu par Rīgas domes visai pēkšņo paziņojumu par sabiedriskā transporta tarifu gandrīz vai divkāršošanu. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs turpina noasiņot, “gudrās galvas” tālāk par atkal jaunas vērtēšanas komisijas izveidošanu nav tikuši. Lai tik asiņo tālāk, lai arī minētajam sētas stabam ir skaidrs, ka problēma "knābī" tomēr ir tā direktors.

Saprotu jau, ka patlaban Latvija ir Eiropas Savienības prezidējošā valsts, taču tas tomēr nenozīmē, ka attiecīgie politikāņi var aizmirst par savu pamatdarbu. 

Būtu pat ļoti žēl, ja šī Saeima izrādītos draņķīgāka par iepriekšējām.  

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti