Silkvuda stāstīja, ka uzņēmums esot nevērīgs attiecībā uz drošības pasākumiem, reizēm ražojot brāķi u.tml. Pati svilpes pūtēja informēja, ka viņas organismā plutonijs ir sasniedzis nepieņemami augstu līmeni, dažas dienas vēlāk viņa brauca no vienas Oklahomas štata pilsētas uz citu, lai tiktos ar laikraksta “The New York Times” reportieri un viņam atdotu kaudzi dokumentu par minētajām problēmām. Pa ceļam viņas mašīna ietriecās kāda tilta balstā, izmeklēšana pēc tam liecināja, ka kāds viņas spēkratos ietriecies no aizmugures. Silkvuda gāja bojā, viņas dokumenti pazuda kā nebijuši. Civiltiesas prāvā attiecīgais uzņēmums viņas ģimenei samaksāja kompensāciju vairāk nekā miljona dolāru apjomā, bet nekādu vainu neatzina.
Par svilpes pūtējiem šodien nākas domāt divu mūslaiku procesu kontekstā. Pirmkārt, turpat Amerikā, šoreiz Teksasas štatā, kā zināms, pagājušajā nedēļā nomira pirmais cilvēks, kuram tieši ASV atklāts Ebolas vīruss. Cilvēks bija bijis Rietumāfrikā, tur acīmredzot viņš kļuvis inficēts, bet, ierodoties Amerikā, viņš vispirms sākumā bija it kā vesels. Laikā kopš viņa nāves kļuvis zināms, ka inficētas ir divas medmāsas, kuras piedalījās viņa aprūpē.
Aizvakar ASV māsu arodbiedrība nāca klajā ar nudien sensacionālu paziņojumu. Vairākas medmāsas no attiecīgās slimnīcas apgalvoja, ka pacienta aprūpes laikā netika ievērotas visas drošības prasības, tajā skaitā viņas teica, ka ļoti infekciozo pacientu vairāku stundu garumā atstāja atklātā telpā kopā ar daudziem citiem cilvēkiem, kā arī, ka inficētie atkritumi vienubrīd bija sakrauti līdz pat griestiem.
Viena māsa apgalvoja, ka brīdī, kad pacients bijis apklāts ar fekālijām un vēmekļiem, viņai mugurā bijuši gadījuma rakstura aizsardzības līdzekļi, pie tam pēc tam, kad viņa tika galā ar šo situāciju, viņa devās tālāk aprūpēt citus pacientus. Slimnīcas vadība ir atzinusi, ka ar drošības tērpiem, iespējams, varēja būt izmēra problēmas, taču visas māsas esot bijušas aizsargātas. Tiesa, te jāatceras, ka it kā Ebolas vīrusam sagatavotā slimnīca, minēto pirmo pacientu pirmoreiz apskatot, nolēma, ka viņam vīrusa nav un viņu uz trim dienām aizsūtīja mājās, lai arī viņš jau tad bija inficēts, un ir iemesls domāt, ka galu galā viņš nomira vismaz daļēji tāpēc, ka terapija nesākās laikus. Katrā gadījumā te rādītājs ir tāds, ka pirmā medmāsa, kura saslima, tiek aprūpēta tajā pašā slimnīcā, bet otru medmāsu, kolīdz kļuva skaidrs, ka arī viņa ir inficēta ar Ebolas vīrusu, momentā transportēja uz specializētu slimnīcu citur.
Medmāsu apgalvojumi guva plašu atspoguļojumu, lielākoties tāpēc, ka Amerikā ir 24/7 ziņu kanāli, kuriem nepārtraukti kaut kas ir jāpiedāvā, un konkurences apstākļos – jo sensacionālāk, jo labāk. Laikā, kad pazuda joprojām neatrastā Malaizijas lidmašīna, CNN par to ziņoja atkal un atkal, un atkal, lai arī patiesībā nekā jauna sakāma nebija. Ebolas gadījumā katru reizi, kad kļūst zināma jauna infekcija, tas televīzijā tiek pasniegts apmēram tādā pašā toņkārtā, kā paziņojums, ka ir sācies trešais pasaules karš. Tajā skaitā vakar es redzēju sižetu, kurā pat ļoti detalizēti tika pastāstīts, kas notiek ar cilvēku, kurš ir saslimis ar Ebolas vīrusu un nav saņēmis aprūpi, tajā skaitā var pienākt šausmu filmai piemērots brīdis, kad cilvēks sāk asiņot no acīm, ausīm, deguna, mutes, anālās atveres un jebkuras citas vietas, kur var plūst asinis tāpēc, ka vīruss ir iznīcinājis pacienta vēnas.
Tā rezultātā Amerikā par Ebolas vīrusu būtībā ir izcēlusies histērija. Novembrī Amerikā ir gaidāmas Kongresa vēlēšanas, politiķi viens pēc otra bļauj, ka te ir milzīgs drauds, lai arī pagaidām infekciju skaits valstī joprojām ir saskaitāms uz vienas rokas pirkstiem. Labējā spārna mediji tāpat bļauj, ka pastarā diena ir klāt, tajā skaitā radikālākajā labējo spārnā ir ierasts uzskatīt, ka visa zinātne ir sātaniska un tai nevar ticēt. Taču jādomā, ka “pieaugušie” cilvēki – tie, kuri tiešām ir attiecīgās jomas speciālisti un nevis histēriski žurnālisti un “žurnālisti” – medmāsu apgalvojumu patlaban izmeklē ļoti rūpīgi, un jādomā, ka tā rezultātā protokols attiecībā uz Ebolas pacientu ārstēšanu tiks ievērots skrupulozāk.
Savukārt Latvijā šodien kādā no laikrakstiem ir ziņots par jaunieti, kura mācījās policijas koledžā, devās praksē uz policiju … un konstatēja, ka kukuļņemšana un kukuļdošana policijas darbā ir itin ierasts process, tajā skaitā viņai pašai klātesot un citiem policistiem acīmredzot ne īpaši raizējoties par to, ka viņa redz notiekošo. Jauniete ir izstājusies no policijas skolas un paziņojusi, ka policijā viņa nu vairs nestrādās “principa” pēc.
Tāpat kā minētās medmāsas Amerikā, arī vīlusies jauniete ar laikrakstu ir sazinājusies anonīmi. Būtībā jāpiekrīt Iekšlietu ministrijas teiktajam, ka gadījumā, ja viņa tiešām redzēja kukuļošanu, kas tomēr ir noziegums, viņai vajadzēja vērsties pie policijas iekšējā izmeklēšanas dienesta, kurā viņa arī varētu informāciju sniegt anonīmi, bet kurš tomēr ir atbildīgāks par attiecīgā jautājuma risināšanu nekā kāds no mūsu valsts laikrakstiem. Tāpat informāciju anonīmi akceptē Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, lai arī patlaban šķiet, ka tas visvairāk nodarbojas pats ar sevi apkarošanu un tāpēc varbūt patlaban nav pamata gaidīt, ka tas pievērsīsies kaut kam citam.
Taču, ja jaunietes stāstītajā ir taisnība, tad tas būtībā ir pietiekami liels skandāls, jo pretkorupcijas ļaudis tomēr mums ir apgalvojuši, ka šāda veida lietas iet mazumā. Jā, ik pa brīdim kāds tiek pieķerts pie rokas ar mazu kukuļa summu, bet kopumā nekādas epidēmijas te nav. Savukārt laikraksts ziņo, ka Zemgalē vien šogad atklāto noziegumu skaits esot 77, un minētā jauniete laikrakstam ir teikusi, ka “vairākas situācijas bija nepārprotamas. Piemēram, reiz panācām ātruma pārkāpēju. Pie viņa piegāja viens no diviem policistiem, ar kuriem todien strādāju. Saruna ilga vairākas minūtes, pēc tam policists iesēdās pārkāpēja mašīnā un drīz vien atgriezās, man paskaidrojot, ka tas esot bijis ārzemnieks, tāpēc palaists it kā nesodīts. Vēl kādā reizē citi policisti savā starpā kārtoja kaut kādus rēķinus, dalot banknotes. Radās iespaids, ka visus policistus viņi uztver kā sev līdzīgus – tādus, kuri uz šo darbu tiecas, lai, it kā sargājot likumu, gūtu pretlikumīgus labumus.”
Jāsaka, ka ceru, ka likuma sargi izskaitļos šīs jaunietes identitāti un sauks viņu uz kārtīgu nopratināšanu, nevis, lai sodītu viņu pašu, bet gan, lai uzzinātu konkrēti, kurš tad bija tas it kā ārzemnieka mašīnā sēdošais kolēģis. Zinu, ka policistiem mūsu valstī skandalozi maz maksā, esmu pārliecināts, ka vairums likuma sargu savu darbu dara apzinīgi un godīgi. Taču korupcija ir tāda pati sērga, kā Ebolas vīruss. Tā grauž sistēmu no iekšpuses, un te nu pareizās zāles tomēr būs atklātība.
Un vēl šodien par to, ko runā pasaules politikāņi. Cars Vladimirs aizstiepās uz Serbiju, vienu no pēdējām valstīm pasaulē, kur viņš var cerēt sagaidīšanu ar transparentiem un urravām par “mūsu prezidentu,” un nekavējoties nāca ar visiem apgalvojumiem par to, ka Amerikas Savienotās Valstis ir sazvērējušās pret nabaga godīgo un skaisto Krieviju, Ukrainā valda nacisti, arī Latvijā kārtējo reizi esot redzama “nacisma atdzimšana” u.tml. Ir skumji, ka arī mūsu valstī ir ļaudis, kuri tam visam tic. Piemēram, Imants Kalniņš viņdien kārtējo reizi nāca ar apgalvojumu, ka viņš nekādu Krievijas agresiju Ukrainā neredzot. Tas pats cilvēks, kurš kādreiz apjūsmoja Putinu un Lukašenko, tas pats, kurš ir teicis, ka Latvijas nākotne esot nevis Eiropas Savienībā, bet gan Krievijas inspirētajā Muitas ūnijā. Galva griežas.
Savukārt cita politikāne nudien ir uzjautrinoša. Iveta Grigule pazīstama kļuva kā persona, kurai nepatīk Eiropas Savienība, nepatīk eiro, nepatīk un nepatīk. Itin dīvainā kārtā šī dāma nolēma, ka visa lielā nepatikšana acīmredzot nav šķērslis domai, ka viņai pašai būtu jākļūst par Eiropas Savienības likumdevēja sastāvdaļu, un tā nu šī gada pavasarī viņa pēc intensīvas personīgas un individuālas kampaņas tapa ievēlēta Eiropas Parlamentā. Tur viņa piebiedrojās tā dēvēto eiroskeptiķu grupai, bet vakar Iveta Grigule paziņoja, ka attiecīgā grupa esot neefektīva, neko tā nevar paveikt, un tāpēc, knapi tur degunu apsildījusi, viņa no grupas ies prom. Tā sagraujot visu grupu, jo Eiropas Parlamentā grupā ir jābūt septiņu valstu pārstāvjiem, bez mūsu censones tādu ir tikai sešas. Kā Grigule tagad panāks lielāku efektivitāti? Viņa darbosies kā neatkarīgs deputāts. Nevis viena no grupiņas, bet gan viena no 751 deputāta. Nu, ko. Lai veicas! Lielu izredžu acīmredzot nav, bet lai veicas! Vien jādomā, ka “zaļie zemnieki” var būt gluži atviegloti par to, ka viņiem vismaz ar šo kundzi vairs nav jāķēpājas.
