Rudens nācis un jau gandrīz aizgājis, bet Kirila kā nav, tā nav. Izrādās, tomēr ir nolemts, ka pašreizējos politiskos apstākļos vizīte nebūtu vēlama. Arī pats patriarhs sarunā ar “reliģijas žurnālistiem” Krievijā ir lūdzis neko sensacionālo tajā visā nesaskatīt, jo “iespējams, mūsu partneriem Latvijā bija savi apsvērumi, kāpēc tikšanos īstenot citā laikā, nevis esošajā politiskajā situācijā.Es to uztveru pilnīgi mierīgi.”
Vēl augstais garīdznieks bilda, ka gadījumā, ja viņš kādreiz tomēr ieradīsies Latvijā, tas nebūšot politisku iemeslu dēļ, bet gan tāpēc, ka “tur ir mana draudze, tauta, ar kuru es vēlos satikties un kopā novadīt lūgšanu.”
Nelaime ir tāda, ka Pareizticīgo baznīcas patriarhs zināmā mērā ir vairāk politiķis nekā garīdznieks.
Tas nebija bez viņa pirksta, ka pirms pāris gadiem vairākas gados jaunas sievietes nonāca skarbā soda kolonijā tāpēc, ka kādā baznīcā viņas bija aicinājušas Dievmāti atbrīvot Krieviju no Vladimira Putina. Pareizticīgo baznīca bija tā, kas pagājušā gadsimta 90. gadu beigās panāca likumu, kas stingri ierobežoja citu reliģisku konfesiju klātbūtni Krievijā. Nesen runādams par notikumiem Ukrainā, Kirils teica, ka viņam sirds asiņojot par to, kas tur notiek, bet ne ar vienu vārdu viņš neminēja to, ka tas notiek lielākoties tāpēc, ka tur iejaucas Krievija. Un katrā gadījumā patriarhs ir bijis lietderīgs partneris Putina centienos sevi padarīt par visa tikumiskā un morālā etalonu, it īpaši bargi vēršoties pret seksuālajām minoritātēm.
Par to tikumiskumu un morāli piedevām var runāt arī naudas kategorijās. Tāpat kā cars Vladimirs, arī patriarhs Kirils amata laikā ir kļuvis stāvus bagāts. Pirms pāris gadiem vairākkārt viņa fotogrāfijās bija redzams, ka patriarham rokā ir ļoti, ļoti dārgs rokas pulkstenis. Baznīca un pats Kirils pēc tam centās noliegt, ka patriarham būtu ļoti, ļoti dārgs rokas pulkstenis, izplatot jaunu attiecīgās fotogrāfijas variantu, kurā no rokas pulkstenis nudien bija pazudis, bet atspulgā uz galda tas vienalga bija redzams. Citiem vārdiem sakot, patriarhs meloja. Tas nav īpaši cienīgi jebkuram cilvēkam, kur nu vēl tik augsti stāvošam it kā garīdzniekam.
Vēl jākonstatē tas, ka šogad paredzētās vizītes laikā Kirils bija paredzējis tikties ne vien ar “savu tautu,” bet arī ar Valsts prezidentu, premjerministri un Saeimas priekšsēdētāju. Kad 2006.gadā Latvijā viesojās Kirila priekštecis Aleksejs, viņš arī tikās ar toreizējo Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, saruna esot bijusi par to, kā veicināt Latvijas un Krievijas tautu draudzību. Vai par to pašu gribētu runāt arī Kirils? Varbūt, bet varbūt arī ne.
Protams, kad kādā valstī ierodas kāds no it kā Dieva izredzētajiem, politiķiem rodas pietiekami liela nieze pagozēties viņu godībā. Kad 1993.gadā Latvijā viesojās Romas katoļu baznīcas pāvests Jānis Pāvils II, vesela strīpa mūsu valsts politiķu momentā pārkvalificējās par katoļiem, lai tikai tiktu viņam klāt un saņemtu viņa svētību. Katrā gadījumā arī Jānis Pāvils nebija nepolitiska vai apolitiska persona, nav šaubu, ka viņam arī bija pietiekami lieli nopelni Padomju Savienības sabrucināšanā. Arī par to Latvija viņam varēja būt pateicīga.
Kirils nav Jānis Pāvils, bet šajā kontekstā arī ir vērts aplūkot Jāņa Pāvila pašreizējo pēcteci Vatikāna tronī Francisku. Francisks šodien viesojas Eiropas Parlamentā, un pret domu, ka viņš uzrunās parlamenta deputātus, skaļi ir iebildušas dažādas liberālas organizācijas, kuras uzskata, ka nav pieņemami, sekulārā iestādē uzņemt reliģisku personu, turklāt tādu, kas pārstāv nudien reakcionāru baznīcu jautājumos, kuros Eiropa kā tāda ir virzījusies daudz tālāk uz priekšu nekā pundurvalstiņa Vatikānā. Runa ir par sieviešu tiesībām, reproduktīvām tiesībām, minoritāšu tiesībām u.tml. Radikālās feministu organizācijas „Femen” aktīviste vakar savu nepatiku par notiekošo demonstrēja, Strasbūras katedrālē atkailinot krūtis un uz muguras demonstrējot tekstu “Pāvests nav politiķis.” Jāsaka, nekad neesmu sapratis, kādā veidā krūšu atkailināšana ilustrē politisku pozu, bet tā nu viņa izdarīja.
Manuprāt, ir labi, ka tieši šis pāvests šodien uzrunā Eiropas Parlamentu, jo, kā esmu rakstījis citreiz, šis ir viens pavisam citāds pāvests nekā viņa priekšteči. Kur iepriekšējais pāvests Benedikts bija kā pāvs ar savām Smaragdu pilsētas burvja varones Dorotejas cienīgām sarkanām kurpītēm, Francisks ģērbjas neuzkrītoši.
Kad viņu ievēlēja par pāvestu un viņš parādījās uz Vatikāna balkona, viņš ar vieglu smaidu uz sejas teica, ka kardināliem esot bijis nepieciešams jauno pāvestu sameklēt “pasaules attālākajās malās” (pāvests ir no Argentīnas), vēl piebilstot, “bet te nu mēs esam.” Pēc tam viņš pats aizčāpoja uz viesnīcu, kurā bija uzturējies kardinālu konklāva laikā, lai samaksātu rēķinu. Kopš tā laika viņš darījis to pašu, ko kādreiz darīja savā Buenosairesā: viņš tiekas ar trūcīgiem cilvēkiem, lūdz par viņiem, arī mazgā viņiem kājas, kas Romas baznīcā ir lielākais pazemības pierādījums.
Un par visu vairāk, Francisks pāvesta amatā ir izrādījies esam visai liels brīvdomātājs, cik nu vien tas ir iespējams visnotaļ aprobežotajā Romas katoļu baznīcā. Viņš ir tas, kurš ir teicis, ka baznīcai vajadzētu beigt visu laiku runāt par seksuālām lietām un tā vietā pievērsties sabiedrības likstām konkrēti nabadzības jomā.
Viņam pieder nu jau par leģendu kļuvušais izteiciens, ka, “ja kāds ir gejs un meklē ceļu pie tā Kunga un ir ar labu sirdi, kādēļ gan man viņš būtu jānosoda?” Runājot par to, ka brīdī, kad kāds klaidonis nosalst uz ielas, neviens tam nepievērš uzmanību, pāvests ir teicis, ka “mēs nedrīkstam kļūt par stērķelētiem kristiešiem, par tiem pārmērīgi izglītotajiem kristiešiem, kuri runā par teoloģiskām lietām, rāmi strebjot tēju.” Viņš ir runājis par “atkritumu kultūru – ja tev salūst dators, tā ir vesela traģēdija, bet tik ļoti daudzu cilvēku nabadzīgums, vajadzības un drāmas kļūst par normu.”
Jādomā, ka Vatikāna kuluāros esošajiem tas viss uzdzen pietiekami lielas šausmas. Ne vien tāpēc, ka jaunais pāvests runā par baznīcas modernizāciju, bet arī tāpēc, ka viņa personīgais pieticīgums ļoti skarbā gaismā liek to, ka Romas katoļiem nu ļoti patīk visa lielā greznība ar zeltu un vīraku un visu pārējo (protams, tādā ziņā viņi nav vieni, arī pareizticīgo baznīcas mēdz būt visnotaļ greznas, lai neteiktu kičīgas). Droši vien pietiekami daudziem Vatikāna grandiem sāk likties, ka ir laiks beigt eksperimentus ar pāvestiem no ārpus Itālijas. Tas pats Jānis Pāvils (no Polijas) doktrīnas lietās bija tikpat nelokāms, kā citi, bet sabiedrisko attiecību jomā viņš Romas katoļu baznīcu sagrieza kājām gaisā. Jānis Pāvils bija kā roka zvaigzne. Viņš braukāja pa visu pasauli (kā pāvests viņš apmeklēja 129 valstis), visur viņu sagaidīja ticīgo (un citu cilvēku) pūļi. Nākamais pāvests Benedikts (no Vācijas) pierādīja mutes caurejas spējas, te skarbi runājot par islamu, te atkal bilstot, ka vislabāk būtu, ja kristieši un ebreji apvienotos u.tml. Un nu gadījies ievēlēt argentīnieti, kurš vairāk ir kā hipijs, nekā “īsts” pāvests. Šausmas!
Taču pasaulei ārpus Romas katoļu iecirkņiem tomēr ir vērts ieklausīties tajā, ko šis cilvēks saka. Dzimis Horge Mario Bergoglio, pāvests jaunībā strādāja kā ķīmiķis un pat ārā metējs naktsklubā. Visu mūžu viņš ir fanojis par tango. Viņš ir liels futbola fans, konkrēti visa mūža garumā atbalstot „San Lorenzo de Almagro” klubu. Laikā, kad viņš Argentīnā vispirms bija priesteris, tad arhibīskaps un tad kardināls, valstī notika vairāki apvērsumi, lielas sabiedriskas nekārtības un viss pārējais. Arī tad pašreizējais pāvests tikās ar nabadzīgiem cilvēkiem, ar apspiestiem cilvēkiem, ar represētiem ļaudīm. Vairāk nekā dažs labs Vatikāna iemītnieks šis cilvēks nudien ir nācis no tautas. Jā, arī viņš spēj būt pagalam doktrinārs, viņš ir teicis, ka sievietes tomēr nevajag ordinēt, kā arī paudis domu, ka “cilvēks nevar apgalvot, ka viņš seko Jēzum Kristum, bet noraidīt baznīcu.” Tas nu ir visnotaļ apšaubāms jēdziens, jo Jēzus ir viena lieta, cilvēka radīta baznīca ir pavisam kaut kas cits.
Taču sabiedriskajā jomā pāvestam Franciskam ir ko teikt, un tāpēc ir labi, ka viņš šodien uzstājas Eiropas Parlamentā. Nepatīk kādam, ka viņš tur ir, tas var palikt savā kabinetā un sēdē nepiedalīsies. Pārējiem nudien vērts noklausīties tajā, ko pāvests vēlas pateikt. Un laikam jau, ja godīgi, ja patriarhs Kirils grib braukt uz Latviju un tikties ar “savu tautu,” lai brauc. Lai tiekas ar politiķiem, ja viņi savukārt ir gatavi tikties ar viņu. Arī tad, ja viņš nāks ar politiskiem uzstādījumiem, tad vismaz mēs par tiem uzzināsim. Jo runāt gandrīz vienmēr ir labāk nekā nerunāt.
