Sāksim ar to, ka pašreizējais prezidents Andris Bērziņš joprojām nav pateicis, vai viņš cer uz vēl četriem gadiem valsts pirmās personas amatā. Vienīgais Saeimā pārstāvētais spēks, kas jau tagad viņam pauž atbalstu, ir Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), no kuras A. Bērziņš pats savulaik ir nācis. Kamēr prezidents klusē par saviem nolūkiem, pakāpeniski izvirzīti vai izvirzījušies arī citi iespējami kandidāti. Piemēram, gan Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete, gan arī Eiropas Kopienas tiesas tiesnesis Egīls Levits ir teikuši, ka viņi būtu gatavi startēt uz prezidenta amatu. Opozīcijā esošā Latvijas Reģionu apvienība prezidentūrai izvirzījusi Saeimas deputātu Mārtiņu Bondaru.
Varētu teikt, ka visi trīs minētie kandidāti Valsts prezidenta amatam būtu gana piemēroti. S. Kalniete kādreiz ir bijusi Latvijas vēstniece Francijā, kā arī ārlietu ministre. E. Levits ir piedalījies ļoti daudzu likumu, kā arī , manuprāt, nevajadzīgās Satversmes preambulas sagatavošanā. M. Bondars savulaik bija Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas biroja vadītājs. Citiem vārdiem sakot, visi trīs droši vien adekvātā pakāpē pazīst drēbi.
Taču Saeimā pārstāvētās partijas lielākoties ar atbalstu konkrētam kandidātam nav steigušās. S. Kalnietes pārstāvētajā "Vienotībā" ir vairāki savstarpēji konkurējoši spārni, tas nozīmē, ka ne visi steigtos viņu atbalstīt. "Vienotība" ir teikusi, ka tā vēlas konsultēties ar sabiedrību, pirms pieņemt konkrētu lēmumu, bet tā, visticamāk, labākajā gadījumā būs butaforija, jo ko tad Latvijas ļoti dažādā sabiedrība te varētu pateikt?
Kas attiecas uz pašreizējo prezidentu, kā esmu jau rakstījis citreiz, droši vien būtu labāk, ja viņš tomēr nolemtu iet pensijā (citstarp, viņam kā kādreizējam baņķierim ir vislielākā pensija visā Latvijā).
Pēdējā laikā Andris Bērziņš atkal izcēlies ar dīvainībām. Piemēram, pagājušajā nedēļā viņš piepeši atteica sen sarunātu interviju Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" un, lai arī prezidenta kanceleja nav skaidrojusi, kāpēc, ir viss iemesls domāt, ka atteikuma pamatā ir prezidenta nepatika pret konkrētiem žurnālistiem, kuriem bija paredzēts viņu intervēt. Ja tā, tad tas ir absolūti nepieņemami, jo ne jau politiķiem noteikt, kuri žurnālisti drīkst un kuri nedrīkst viņus intervēt. Piedevām, Valsts prezidentam tomēr ir pienākums regulāri atskaitīties par savu darbu.
Tāpat pagājušajā nedēļā A. Bērziņš uzstājās prokuroru konferencē, kur viņš atrada par vajadzīgu paziņot, ka Latvijā esot pārāk daudz tiesnešu, kas ir sievietes. Prezidents teica, ka tikai 10% tiesneši esot vīrieši (tur viņam nav taisnība, patiesībā pamata tiesu līmenī procents ir virs 20%, Augstākajā tiesā - pāri 30%, bet Satversmes tiesā pat pāri pusei), un tā esot nepieņemama situācija. Kā to saprast? Nav taču tādas lietas, kā "vīriešu likuma" un "sieviešu likuma," diez vai jebkurā gadījumā tiesnešu spriedumu pamatā ir apsūdzētā vai jebkura cita tiesas procesa dalībnieka dzimums. Jā, lielais sieviešu vairākums Temīdas jomā šķiet mazliet dīvains, bet nekāda katastrofa taču tā nav.
Blakus solījumam par konsultācijām ar sabiedrību, "Vienotība" arī ir nākusi ar domu, ka valdošajai koalīcijai tomēr vajadzētu vienoties par vienu kopēju kandidātu. Diez vai tas izdotos, ja reiz ZZS atbalstu ir solījusi Bērziņam, un Nacionālā apvienība (NA) amatā vēlas redzēt E. Levitu. Kur tad atrast kandidātu, kurš nepārprotami pārspētu abas minētās personas?
Man jau liekas, ka labākais variants būtu ļaut kandidēt visiem, kas to vēlas, un viss. Konkrēta kandidāta izvilkšana no politikāņu piedurknes sākās ar Valdi Zatleru, pirms tam kandidātu bija papilnam. Vairu Vīķi-Freibergu uz otru termiņu ievēlēja gandrīz vienbalsīgi, bet pirmajā piegājienā viņa par kandidātu kļuva tikai pēc tam, kad bija izgāzusies strīpa citu kandidātu. Lasītāji ar garāku atmiņu atcerēsies, ka pirmajās Valsts prezidenta vēlēšanās arī Guntis Ulmanis bija tikai viens no vairākiem kandidātiem.
Vienādi vai otrādi, Valsts prezidenta vēlēšanas kārtējo reizi notiks slepeni. Vairākkārt "gudrās galvas" noraidījušas priekšlikumu tās padarīt atklātas, un tas ir par spīti tam, ka nesen kādā aptaujā konstatēts, ka atklātas vēlēšanas atbalsta vairāk nekā 80% (!) valsts iedzīvotāju. Varbūt tāpēc notiks vēl viens balsojums, bet deputātu savtīgums šajā ziņā ir pietiekami konkrēts, lai šādu atbalstu vienkārši ignorētu.
Un tāpēc lai katra partija izvirza savu kandidātu, lai notiek balsojums, redzēsim, kas galu galā iegūs nepieciešamo deputātu vairākumu!
Prezidenta priekšvēlēšanu kampaņa arī sākusies manā dzimtajā Amerikā. Republikāņu pusē jau pietiecies kāds ducis kandidātu, visticamāk, šogad un nākamajā gadā redzēsim to pašu, ko pagājušajā reizē - kandidāti darīs visu iespējamo, lai izpatiktu partijas radikālākajam spārnam, tā sevi dzenot arvien dziļāk un dziļāk ultrakonservatīvajā virzienā un pēc tam konstatējot, ka lielajās vēlēšanās ir grūti pārliecināt Amerikas vēlētāju vairākumu, ka patiesībā attiecīgais kandidāts ir centrists un tik ļoti tomēr neatbalsta radikālā spārna vēlmi, ierobežot abortus, noraidīt seksuālo minoritāšu tiesības, visiem pēc kārtas ļaut mājās turēt kaut vai septiņas mašīnpistoles, atcelt ASV prezidenta Baraka Obamas izloloto (un tomēr pietiekami veiksmīgo) veselības apdrošināšanas programmu u.tml. Tieši tā tas 2012. gadā notika ar Mitu Romniju, lai arī lielā mērā viņš pats ar savu lielo tarkšķēšanu par 47% sabiedrības, kas esot pārmērīgi valsts atbalsta uzsūcēji, nekādi pats sev nekalpoja.
Interesantāka situācija radusies Demokrātu partijas pusē. Viens pēc otra iespējami kandidāti ir teikuši, ka viņi nekandidēs. Tā tas ir bijis ar ASV senatoriem Elizabeti Vorenu, Berniju Sandersu un Eimiju Kloučbāru.
Tas nozīmē, ka nepārprotami vadošā kandidāte no demokrātu puses ir kādreizējā ASV senatore un valsts sekretāre (un kādreizējā prezidenta kundze) Hilarija Klintone, lai arī viņa patlaban nav konkrēti pateikusi, ka galu galā būs kandidāte.
Gadījumā, ja H. Klintonei neparādīsies nopietni sāncenši, tas būs labi tādā nozīmē, ka kampaņas naudu viņa varēs pietaupīt lielajām vēlēšanām, bet no otras puses, priekšvēlēšanu debates un balsojumi kandidātu norūda veidā, kas tomēr ir nepieciešams, lai sabiedrībai skaidri demonstrētu, kādi ir dažādo kandidātu nolūki un ieceres.
Tos demokrātu smagsvarus, kuri jau tagad ir pateikuši, ka nekandidēs, var saprast. Prezidenta vēlēšanas mūsdienās ir vienkārši nenormāli dārgs prieks, 2012. gadā Baraka Obama kampaņa iekasēja un izdeva teju vai miljardu dolāru. Varu iedomāties, ka tāds process pietiekami daudziem politiķiem jau iepriekš liek nolaist rokas un padoties, jo nepārtraukta naudas ubagošana, kāda ir mūsdienu ASV politiķu ikdiena, noteikti nav patīkamākā no nodarbēm.
Un tas liek domāt, ka, iespējams, 2016. gada novembrī amerikāņiem būs gana interesanta izvēle - kandidāte, kura ir bijušā prezidenta sieva, pret kandidātu, kurš ir viena bijušā prezidenta dēls, bet otra - brālis (tas būtu kādreizējais Floridas gubernators Džebs Bušs). Vienādi vai otrādi tas nozīmētu, ka pēdējo 28 gadu laikā un turpmāk cilvēki ar uzvārdu Klintons vai Bušs būs bijuši amatā veselus 20 gadus. Nezinu, vai amerikāņiem tāda dinastija patīk. Taču viens gan ir skaidrs - ASV prezidenta vēlēšanas nākamgad kārtējo reizi būs liels un spilgts šovs. Daudzreiz lielāks un spilgtāks, nekā vēlēšanas šīs vasaras sākumā būs Latvijā.
