Kārlis Streips: Par migrantiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Vienmēr, visur un visos laikos cilvēki sev ir meklējuši labāku dzīves vietu.  Senatnē, ja izžuva viens dīķis, tika sameklēts cits.  Ja vienās medībās vairs nebija zvēru, tika meklētas citi medību meži. Mūsu, latviešu, senči savulaik te ieradās pa ceļu no Indijas, un jau sen man ir licies, ka vajag atrast laika ceļošanas aparātu, doties viņus atrast un pateikt, “Jā, te ir smuki, bet varbūt dodieties vien tālāk rietumu virzienā, mīļie; ja paliksiet šeit, pēc daudziem tūkstošiem gadu nāksies konstatēt, ka kaimiņos dzīvo kretīnisks huligāns, un nebūs svarīgi, vai huligāna vārds ir Pēteris Lielais, Ivans Bargais, Ļeņins sarkanais, Staļins asinīs izmirkušais, Brežņevs stagnātiskais, Jeļcins haotiskais, vai Putins briesmīgais – labi nebūs.”

Bet ne par to šis stāsts. Mūsdienās lielākoties pasaulē cilvēki ir sakārtojušies sabiedrībās. Lūk, mana pilsēta, lūk mans rajons, lūk, mana valsts. Pirms 200 gadiem Latvijā tā tas arī bija. Cilvēki piedzima, dzīvoja un nomira būtībā vienā un tajā pašā vietā, varbūt reizi mūžā pa lieliem godiem gadījās, piemēram, apciemot Rīgu, bet ar to arī viss bija pateikts.

Tiesa, arī tajā laikā mūsu valstī notika sava veida migrācija. Laukos puiši un meitas meklēja darbu, kur to varēja atrast, latviešu dižgaru literatūra (un arī tautas dziesmas) ir pilnas ar izziņu par to, kā šie jaunie cilvēki dzīvoja, strādāja, priecājās un reizēm arī kopojās. Taču masveida migrāciju Latvija sāka piedzīvot vien pēdējo 100 un mazliet vairāk gadu laikā, vispirms lielajā haosā, kādas bija 20. gadsimta pirmās divas dekādes ar 1905. gada revolūciju un salīdzinoši neilgi pēc tam ar 1. pasaules karu. Šodienas bloga kontekstā vērts pieminēt to, ka pēc tam, kad visa kara katastrofa bija beigusies, jaundibinātajā Latvijā neatradās latvieši vien. Te bija arī citi ļaudis.

2. pasaules kara laikā ļoti daudz latviešu muka uz ārzemēm, un ļoti daudz ļaužu no “brālīgajām PSRS tautām” sabrauca Latvijā, lai dzīvotu tur, kur kādreiz dzīvoja latvieši, un strādātu tur, kur kādreiz strādāja latvieši, plus vēl daudz lielāks skaits. Un tad izrādījās, ka ar emigrējušo un deportēto latviešu dzīvokļu skaitu visiem nepietiek un tāpēc ir jāceļ milzīgi un vienveidīgi mikrorajoni Imantā un Pļavniekos un citur. Un tad, kad beidzās padomju okupācijas jūgs, atkal Latvijā nedzīvoja tikai latvieši vien. Vēl mazākā mērā nekā pēc 1. pasaules kara, Latvija nedzīvoja tikai latvieši vien.

Par to rakstu tāpēc, ka patlaban vairākās vietās pasaulē notiek visnotaļ karstas debates par to, vai nebūtu gadījumā laiks migrācijas procesus apturēt pavisam.

Salīdzinoši minimālā līmenī, piemēram, te var runāt par mūsu politikāņu nebeidzamām konvulsijām attiecībā uz uzturēšanās atļaujām un briesmīgo iespēju, ka kādu no tām varētu iegūt ne tāds cilvēks no ne tādas valsts un laikam pēc tam izdarīt kaut ko briesmīgu.

Savukārt Lielbritānijā kāda domnīca nupat ir nākusi klajā ar pētījumu, kurā konstatēts, ka 20 procenti Lielbritānijas iedzīvotāju uzskata, ka valstij būtu jāizraida pilnīgi visi imigranti, neskatoties, vai viņi savulaik Britānijā ieradās likumīgi vai nelikumīgi. Migrants un viss. Nost ar tādiem! Nav skaidrs, vai šādi dabas bērni šajā kontekstā domā tik plaši, ka kaut kur prom būtu jāsūta arī kādreizējo Apvienotās Karalistes koloniju iemītnieki, kuri tur dzīvo jau daudzus gadu desmitus, būtu jādomā, ka vairāk tiek domāts par poļu santehniķiem un latviešu istabenēm. Taču vienalga 20 procenti ir ar šādu pārliecību.  Tāpat, starp citu, kā arī pie mums Latvijā ir viena daļa sabiedrības, kura turpina runāt par “dekolonizāciju” un pilnīgi visu “migrantu” izraidīšanu no valsts. Abos gadījumos pietiekami bieži runa ir par attiecīgi Lielbritānijā vai Latvijā (vai Latvijas teritorijā) dzimušiem cilvēkiem, bet tādi “sīkumi” minētos 20 procentus acīmredzot neuztrauc.

Amerikā migrācijas jautājums lielākoties saistāms ar ļaudīm no valstīm, kuras ir uz dienvidiem no ASV. Kanādieši nekad nav izrādījuši milzīgu lielu vēlmi pārcelties uz Štatiem (izņemot Džastinu Bīberu, no kura ne Kanādai, ne Amerikai liela labuma nav), migrācija no Eiropas un Āzijas Amerikā lielākoties ir uz intelektuālām (studentu vīzas) un profesionālām (darba vīzas) lietām celta.

Citādi ir ar meksikāņiem un gvatemaliešiem, un hondurasiešiem, kuri Amerikā jau ļoti sen ir saskatījuši ja ne zelta pilis, tad vismaz iespēju dzīvot puslīdz normāli, plus vēl kaut kādu naudu nosūtīt uz mājām. Tas, ka viņi Amerikā atrodas it kā nelikumīgi, būtībā netraucē ne viņus, ne arī tos amerikāņus, kuru labā migranti mazgā grīdas, lasa zemenes un ābolus, restorānos mazgā traukus, iestādēs tīra un berž telpas u.tml. Jau kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem ik pa brīdim ASV Kongress vai prezidents ir kaut ko darījis, lai šos cilvēkus vismaz zināmā mērā leģitimētu, viņiem dodot uzturēšanās atļaujas un arī iespēju ar laiku pretendēt uz ASV pilsonību.

Nelaime tāda, ka federālajā līmenī patlaban ASV politiskā sistēma ir būtībā sabrukusi. Republikāņu pārvaldītā Kongresa apakšpalāta pēdējo divu gadu laikā neizdarīja pilnīgi neko, izņemot kādas 50 reizes mēģināt atcelt ASV prezidenta Obamas izloloto veselības apdrošināšanas sistēmu. Katrā gadījumā republikāņiem nebija nekādas vajadzības ķēpāties ar kaut ko tik sarežģītu, kā imigrācijas likums.

Kamēr republikāņi kasīja pakaļu, Amerika katru dienu deportēja simtiem un reizēm daudzus simtus cilvēku, kuri bija iekrituši migrācijas dienesta ķetnās, un tas ir process, kurš turpinās joprojām, tajā skaitā pietiekami bieži deportējot sievu, bet ne vīru, māti, bet ne meitu u.tml.  Te jāatceras, ka visiem tiem, kuriem gadās piedzimt ASV teritorijā, ASV pilsonība pienākas automātiski, tas attiecas arī uz bērniem, kuru vecāki skaitās “nelikumīgi.”

Aizvakar prezidentam Obamam pacietības mērs beidzot bija pilns, un viņš paziņoja, ka atbilstoši savām prezidenta tiesībām, viņš kādiem pieciem miljoniem “nelikumīgo migrantu” dos jaunas cerības. Tie, kuri Amerikā ir bijuši piecus gadus vai ilgāk, varēs pieteikties, saņemt oficiālu darba atļauju un trīs gadus būt pasargātiem pret deportēšanu.  Tāpat prezidents paplašināja to cilvēku skaitu, kuri ir pasargāti tāpēc, ka viņi Amerikā ieradās kā mazi bērni, un līdz ar to par vainīgiem it kā nevarētu būt uzskatāmi.

Republikāņi, protams, pret prezidenta paziņojumu ir izturējušies apmēram tā, it kā prezidents būtu veicis antikonstitucionālu apvērsumu pret Dieva iedibināto iekārtu. Tiesa, tāpat viņi ir izturējušies pret visu pilnīgi neatkarīgi no tā, ko prezidents ir vai nav darījis. Ja kļūtu zināms, ka prezidents katru rītu vispirms uzvelk kreiso zeķi un pēc tam labo, noteikti atrastos kāds, kas par to bļautu. Pārāk kreiss acīmredzot tas mūsu prezidents. Tāds nu patlaban ir “politikas” līmenis manā dzimtenē.   Jo zināt, ko republikāņu trakākais spārns vēlas darīt patlaban? Slēgt ciet visu Amerikas Savienoto Valstu sistēmu, lai nebūtu nevienas iestādes, kur migrants var iet un pieteikties uz jauno kārtību. Tas nekas, kas tas arī nozīmē slēgt visus valsts parkus, visas sociālās apdrošināšanas iestādes, visus valsts muzejus u.tml. Galvenais, lai meksikānis, kas Amerikā ir dzīvojis padsmit gadus, visu laiku ir smuki maksājis nodokļus, piedalās savas pilsētas vai ciemata dzīvē, iet baznīcā … lai viņš nevarētu pietiekties uz jauno kārtību. Galva griežas par to, cik idiotiskas spēj būt vēlētas amatpersonas.

Nav arī vajadzīgi Amerikas tipa troglodīti. Tajā pašā Lielbritānijā arī valsts premjerministrs Kamerons, no visnotaļ muļķīgās un skaļi pret imigrantiem bļaujošās Apvienotās Karalistes neatkarības partijas (UKIP) nobijies, ir sācis bilst, ka varbūt vajag pārskatīt Eiropas Savienības brīvās kustības noteikumus. Uz ko, protams, Vācijas kanclere ir pateikusi - neceri vis, draudziņ. Kā jau minēju, mūsu pašu valstī Saeimā notiek lielas batālijas par uzturēšanās atļaujām, lai arī šo atļauju saņēmēju skaits nekad nav bijis un nekad nebūs ne pat simto vai tūkstošo daļu no tiem latviešiem, kuri kādreiz devās bēgļa gaitās uz rietumiem vai uz austrumiem. Protams, uzturēšanās atļauju saņēmēji nav bēgļi šajā nozīmē, taču ir iespējams, ka vismaz daži no viņiem bēg no Putina patvaļas. Vai par to kāds ir iedomājies?

Būtībā te ir cilvēka tiesību lieta. Neviena valsts nevar atvērt savas robežas un teikt, nu nāciet visi pēc kārtas. Taču zem jēdziena “migrācija” arī slēpjas tie ļoti daudzie latvieši, kuri patlaban var savilkt galus tikai tāpēc, ka viens vai vairāki radinieki strādā Londonā vai Dublinā. Vai dzīve būtu labāka, ja viņiem šī iespēja būtu liegta? Turpat slēpjas minētais meksikānis, kurš neko citu negrib, kā būt kopā ar savu ģimeni un draugiem un turpināt strādāt, piedevām ne jau konkurējot ar uzņēmumu vadītājiem par viņu darbu.  Viņš joprojām slaucīs grīdas un mazgās traukus.

Ir skumji, ka šādas lietas tiek uzticētas politikāņiem, jo viņiem, protams, galvenais ir sakasīt kopā pietiekami daudz naudas, lai pēc diviem vai četriem gadiem viņi varētu cerēt vēl uz diviem vai četriem gadiem ērtajos parlamenta krēslos, un kas tur slikts, ja tāpēc šo to var ignorēt? Tajā skaitā cilvēka tiesības. Nudien skumji.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti