Kārlis Streips: Par baznīcu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Vakar vakarā biju ļoti jaukā pasākumā, kur kā Rīgas Sv. Glābēja anglikāņu draudzes jaunā mācītāja tika iesvētīta Jana Jēruma-Grīnberga. Līdz šim viņa bija emeritēta bīskape Lielbritānijas luterāņu baznīcā, mums tas ir liels gods, ka tik titulēta garīdzniece nu kalpos mūsu draudzē.  Arī pati mācītāja ceremonijas laikā teica, ka viņa priecājas par iespēju atgriezties tieši draudzes dzīvē, jo jādomā, ka bīskapa darbs var arī būt vairāk administratīvs pēc rakstura.

Ceremonija kā tāda bija ļoti spilgta. To vadīja anglikāņu arhidekāns no Šveices, procesā piedalījās arī citi grandi no Anglikāņu baznīcas. Tostarp mācītājs no baznīcas Šerbornā Anglijā, ar kuru mūsu baznīcai jau sen ir partnerattiecības.  Baznīcas balkonā bija lieliskā diriģenta Inta Teterovska vadītais un lieliskais jauniešu koris “Balsis,” kurš izpildīja vairāku latviešu komponistu reliģiska rakstura skaņdarbus, tajā skaitā Lūcijas Garūtas hrestomātisko “Mūsu Tēvs debesīs.”  Bija arī liels prieks par to, ka uz ceremoniju Rīgā ieradās vairāki cilvēki, kuri kādreiz bija mūsu draudzes locekļi, bet tagad dzīvo citur.  Sv. Glābēja draudzei vispār tas ir bijis raksturīgi, ka ļaudis nāk un iet, jo bieži vien tie ir diplomāti vai uzņēmēji, kuri Latvijā darbojas tikai konkrētā laika posmā.

Īpašs viesis pasākumā bija Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, viņš piedalījās procesijā, bet ne dievkalpojumā kā tādā. Ceremonijas laikā man nācās pārdomāt, cik ērti cilvēks tajā jutās, jo ļoti lielā mērā viss process no A līdz Z neatbilda politikai, kādu viņš savā baznīcā ir bīdījis itin aktīvi.

Piemēram, labi zināms, ka Vanags ir kaismīgs sieviešu ordinācijas oponents. Jā, Bībelē var atrast tekstus, kuros sievietēm ir likts ciest klusu. Jā, visi Jēzus apustuļi bija vīrieši. Jā, Romas katoļu baznīca par sieviešu ordinēšanu nevēlas dzirdēt neko un nekad.

Taču protestantu tradīcijā tas tā nav.  Latvijas luterāņu baznīca ārzemēs sievietes ordinē jau sen (un, ja kas, arī luterāņu baznīca Latvijā tā darīja, iekams neuzradās Vanags un tam pielika punktu).  Man tas nekad nav licies racionāli.  Kā to saprast – ka Dievs mācītāja darbā var saukt tikai vīriešus?  Kas tad kaiš sievietēm?  Viņas nav spējīgas sacerēt sprediķi, aprūpēt draudzi?  Muļķības!  Tieši sievietes ļoti bieži ir tās, kuras ir galvenās aprūpētājas ģimenes kontekstā, piedevām tik ļoti tieši sievietes darbojas slimnīcu aprūpes procesā, ka mums ir jēdziens “medmāsa” un ir visai sarežģīti sameklēt vārdu, ko attiecināt uz vīrieti, kurš darbojas attiecīgajā profesijā.  Katrā gadījumā tie ir talanti, kurus var lieti likt lietā arī baznīcas kontekstā.

Par to rakstu tāpēc, ka Latvijas arhibīskaps vakar piedalījās ceremonijā, kurā amatā tika iesvētīta sieviete mācītāja. Arī sprediķi teica sieviete mācītāja no Zviedrijas.  Nezinu, ko viņš par to visu domāja. Dievgalda pasniegšanā piedalījos arī es, gejs, kuram kopā ar visiem pārējiem gejiem un lesbietēm mūsu valstī it kā Vanaga baznīcā ir liegts iet pie dievgalda (it kā gejiem kaut kas uz pieres būtu rakstīts, kas ļauj mācītājiem tādus atpazīt). Ja kas, tad pirms gadiem desmit mūsu baznīcā viesojās Kenterberijas arhibīskaps, toreiz Vanags dievgaldu saņēma tieši no manis. Šoreiz procesā bija divas atsevišķas rindas, es speciāli nostājos otras rindas priekšā, lai neradītu neērtības arhibīskapam un, ja godīgi, arī man. Negrib cilvēks manī saredzēt baznīcas cilvēku? Pats vainīgs.

Vēl jo vairāk pārdomas par arhibīskapa labsajūtu radīja tas, ka sprediķī mācītāja no Zviedrijas slavēt slavēja tā dēvēto Porvo līgumu, kura kontekstā luterāņu un anglikāņu baznīcas Ziemeļeiropā nolēma dalīt komūniju. Tas nozīmē, ka abu baznīcu ļaudis saprot, ka dievkalpojumu process abām ir ļoti līdzīgs, bet vēl vairāk tas nozīmē, ka luterāņu mācītāja var kļūt par anglikāņu mācītāju bez īpašas aiztures un otrādāk, kā tas tagad arī ir noticis mūsu baznīcā.

Varat trīsreiz minēt, kura no Ziemeļeiropas luterāņu baznīcām vienīgā atteicās no Porvo līguma parakstīšanas. Jā, tā bija mūsu pašu Vanaga baznīca un, ja atmiņa neviļ, arī tas bija tāpēc, ka pārējās baznīcas akceptē sieviešu ordinēšanu (lai arī tajā pašā anglikāņu baznīcā savulaik par to tika lauzti pietiekami lieli šķēpi, tik ļoti sieviešu ordinācijas pretinieki to uzskata par būtisku lietu, ka Romas katoļu baznīca pat piedāvāja atteikties no principa, ka mācītāji nav precēti, lai savās rindās uzņemtu anglikāņu mācītājus, kuriem sieviešu ordinācija nav akceptējama – visnotaļ būtiska atkāpe no “principa”).

Vanags šajā ziņā arvien vairāk kļūst par autsaideru, it sevišķi protestantu tradīcijās. Vakar ceremonijā arī piedalījās sieviete mācītāja no Latvijas Metodistu baznīcas.

Baznīca ir iestāde, kuras pamatā ir pirms gadu tūkstošiem rakstīti dokumenti. It īpaši gados jauniem cilvēkiem tas var likties krietni vecmodīgi un nevajadzīgi. Ja vēl komplektā ar to visu nāk aizspriedumi pret sievietēm un gejiem, tad nav brīnums, ka daudzviet Latvijā baznīcas svētdienās ir gaužām tukšas ārpus sirmgalvjiem un sirmgalvēm.

Ļoti ceru, ka kaut kad paredzamajā nākotnē arī Latvijas luterāņi pratīsies. Raugi, pāvesta Franciska vadībā pat Romas katoļu baznīca ir izkustējusies no līdz apnikumam reakcionārās dogmas, ja arī pagaidām gaišais pāvests Vatikāna anklāvā ir mazākumā.

Protams, traki konservatīva pieeja baznīcas lietām nav raksturīga mūsu arhibīskapam vien. Patlaban Kentuki štatā Amerikā notiek liels skandāls sakarā ar tā dēvēto Radības muzeju, kura misija ir pārstāvēt tos aptrakotos “kristiešus” Amerikā, kuri uzskata, ka katrs vārds Bībelē ir svēta un neapstrīdama patiesība, un tāpēc pasaule ir vien 6000 gadus veca (vai, kā smaidot vakar teica mūsu draudzes jaunā mācītāja, laikam tagad sanāk, ka tā ir jau 6017 gadus veca). Citu starpā muzejā ir redzami attēli, kuros Ādams un Ieva rotaļājas ar dinozauriem u.tml., jo, ja reiz pasaule ir 6000 gadus veca, tad acīmredzot arī dinozauri iekļāvās attiecīgajā laika rāmī. 

Jaunākais elements muzeja darbā ir Noasa šķirsts. Kāds privāts “mecenāts” sagādāja vajadzīgos līdzekļus, un nu blakus muzejam ir nudien grandiozs šķirsts (tam laikam ir jābūt grandiozam, ja citu starpā tur arī bija dinozauri, lai arī nekad šie ļaudis nav varējuši paskaidrot, vai tie bija maziņi velokoraptori vai milzīgi brontozauri).  Skandāls ir par to, ka Kentuki štats jau ilgstoši šim procesam piešķir nodokļu atlaides, jo tas it kā skaitās reliģisks projekts esam, ja arī tas ir tālu ārpus jebkāda veselā saprāta robežām. Lieta tāda, ka, komplektējot jaunā šķirsta štatus, organizācija potenciālajiem darbiniekiem pieprasīja parakstīt solījumu, ka arī viņi uzskata, ka pasaule ir 6000 gadus veca ar visu no tā izrietošo. No tā sanāk nepamatota diskriminācija, un Kentuki štats draudējis nodokļu priekšrocības muzejam atņemt.  Man rakstot, nekas tur vēl nav beidzies, bet tas ir kārtējais piemērs par to, kas notiek, ja cilvēki par reliģiju un Bībeli top pagalam aptrakoti.

Baznīcas mūsu pasaulē dara ļoti daudz laba. Sv. Glābēja draudzei ir sava zupas virtuve un senioru klubiņš, mūsu bijušais mācītājs Juris Cālītis jau daudzu gadu garumā vada izmisīgi vajadzīgu patversmi no vardarbības cietušiem bērniem „Zvanniekos”.  Taču,

manuprāt, ja baznīcas vēlas pastāvēt arī turpmāk, tad tām tomēr ir jānāk līdzi laikmetam. Mēs vairs nedzīvojam viduslaikos, un tā pati atteikšanās ordinēt sievietes tomēr arvien vairāk sāk izskatīties pēc personīgas iecirtības un spītības. Pastāvēs, kas mainīsies – tas ir rainisks princips, kurš perfekti labi der arī baznīcai. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti