Otrā aptaujā kārtējo reizi taujāts, par kuru partiju respondents balsotu, ja vēlēšanas notiktu jau šodien. Pirmo reizi Sudrabas vadītajai partijai “No sirds Latvijai” (NSL) reitings uzrāda līmeni, kas ir virs 5% balsu barjeras, piedevām – pamatīgi (8,3%). Droši vien vismaz daļēji ar to ir saistīts apstāklis, ka kompromata materiāli par bijušo valsts kontrolieri birst kā no pārpilnības raga. Šodien vienā portālā kāds lasītājs ir atsūtījis fotogrāfijas, kurās Sudraba redzama iepērkamies ar, lasītājprāt, ne to personu. Ziņots, ka no partijas aizgājušie ļaudis sākuši murmināt par dokumentu viltošanu NSL dibināšanas laikā.
Lūk, lielā politika, Sudrabas kundze. Laipni lūgta.
Un trešajā aptaujā ir konstatēts, ka visnotaļ krasi ir samazinājies Latvijas iedzīvotāju uzticības līmenis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB). Patlaban vien 32% respondentu uzskata, ka KNAB ir “godīga iestāde,” lai arī ko šajā gadījumā vārds “godīga” nozīmē vai nenozīmē. Katrā gadījumā šo uzskatu ietvaros jau kādu laiciņu mutuļo politiskas sarunas par to, ka KNAB būtu kaut kādā veidā jāpārkārto.
Tā, piemēram, ir politiķi, kuri uzskata, ka birojam būtu jākļūst par Iekšlietu ministrijas sastāvdaļu, šai domai nosacītu svētību devusi arī premjerministre Straujuma. Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers savukārt ir bildis, ka biroja funkcijas vajadzētu sadalīt, piemēram, politisko partiju kontroles funkcijas uzticot Valsts kontrolei, jo “neatkarīgāku institūciju valstī būtu grūti atrast.”
KNAB pirmo (un īslaicīgo) direktoru Saeima apstiprināja 2002. gada 10. oktobrī, pilnvērtīgu darbu birojs uzsāka nākamā gada februārī. To vadījuši Guntis Rutkis (tas būtu tas īslaicīgais direktors – veselības apstākļu spiests viņš no amata aizgāja jau 2003. gada maijā), Aleksejs Loskutovs, Normunds Vilnītis un Jaroslavs Streļčenoks. Lasītāji atcerēsies, ka Loskutovs amatu zaudēja pēc tam, kad divi nelietīgi KNAB darbinieki no seifa nospēra naudu. Vilnīti “gudrās galvas” izvēlējās itin necaurspīdīgā veidā, un cilvēks ļoti ātri guva bēdīgu slavu kā KNAB “likvidators.”
Savukārt uz Streļčenoku vismaz sākumā tika liktas visnotaļ augstas cerības. Cilvēks bija nācis no paša biroja vides, jauns, izglītots, it kā viss kārtībā. Un tad tikai sākās. Laikā kopš stāšanās amatā, šķiet, direktors krietni vairāk laika ir pavadījis iekšēju lietu kārtošanā nekā korupcijas apkarošanās vai novēršanā. Konflikts ar vietnieci Jutu Strīķi jau ir kļuvis par leģendu. Stāstīts par lielu piekasīšanos attiecībā uz dokumentiem, kā arī uz attiecībām ar priekšnieku u.tml.
Un tur nu tagad birojs atrodas. Pats Streļčenoks patlaban nodarbojas ar biroja reorganizēšanu, šķietami ar mērķi lielāku tā daļu pakļaut pats sev. Minētais ģenerālprokurors ir teicis, ka vismaz patlaban neesot iemesla domāt par viņa atbrīvošanu no amata.
Manuprāt, ir gan iemesls par to domāt. Minētais uzticības līmenis tomēr liecina, ka sabiedrība pašreiz birojam neuzticas, un tas savukārt nozīmē, ka ir mazāk ticams, ka ļaudis tam ziņos par dažāda veida iespējamām koruptīvām darbībām. Starptautiskās pretkorupcijas organizācijas "Transparency International" ikgadējā aptaujā par korupcijas uztveri Latvija pēdējo divu gadu laikā nemainīgi ir bijusi 49. vietā (no 175 aplūkotām valstīm). Salīdzinājumam varam konstatēt, ka Igaunija ir 28. vietā un Lietuva – 43. vietā. Tieši virs Latvijas sarakstā ir Kostarika, bet vienu vietu zem tās – Ruanda. Pietiekami eksotiski. KNAB dibināšanas gadā mūsu valsts dalīja 52. vietu ar vēl vairākām valstīm. Pēc pieciem darba gadiem 2007. gadā – 51. vieta. 2012. gadā – 52. vieta.
Uztveres indekss par korupcijas līmeni pavisam tieši neliecina, taču tas tomēr norāda uz to, kā uz situāciju raugās uzņēmēji un citi aptaujāti cilvēki. Katrā gadījumā Latvijas vieta indeksā nekādu godu nerada. Protams, tas nav atkarīgs tikai un vienīgi no KNAB direktora vien, taču labi tas nav vienalga.
Vai risinājums ir mainīt KNAB statusu? Diez vai. Iekšlietu ministrijai tomēr ir visāda veida uzdevumi un darbi, KNAB kā atsevišķa ministrijas nodaļa varētu viegli pazust plašākos procesos. Jautājums arī būtu par biroja pārraudzības mehānismu. Patlaban, kā zināms, KNAB direktoru ievēl Saeima un pārrauga Ministru prezidente.
Ja birojs kļūtu par Iekšlietu ministrijas struktūrvienību, vai tas nozīmētu, ka pārraudzības funkcijas būtu iekšlietu ministra – tātad, arī politiskas personas, bet zemākā līmenī par premjeru – rokās?
Vai direktoru joprojām izvēlētos Saeima? Vai arī tas kļūtu par konkrētu ierēdniecības amatu?
Savukārt Valsts kontrole (VK) tomēr nav tā instance, kura īpaši pieņem pasūtījumus no ārpuses. Savus auditus tā veic pēc saviem uzskatiem un savā tempā.
Nešaubos, ja partiju finansēšanas kontrole tiktu nodota VK rokās, kontroles ļaudis attiecīgos pienākumus veiktu pietiekami godprātīgi, taču ir tomēr jautājums, vai VK jau tā nav gana daudz darāmā.
Vienādi vai otrādi, tas, kā lietas ap biroju risinās patlaban, tā nevar palikt. Par hrestomātiju zināmās politiskās aprindās kļuvusi doma, ka KNAB (un arī citas ar valsts drošību saistītas instances) nav nekas cits kā "Vienotības" rupors. Šodien šajā sakarā kādreizējais mūsu valsts galvenais buldozers kādā intervijā stāsta, ka "Vienotība" esot salīdzināma ar padomju laiku Komunistisko partiju. Un katrā gadījumā, ja lielākoties sabiedrība attiecībā uz biroju uzzina, ka ir kārtējais kašķis starp Streļčenoku un Strīķi, un tad atkal kašķis, un tad vēl viens kašķis, un tad atkal viens kašķis, tad tas neko labu par KNAB neliecina vis.
Korupcija ir graujošs elements jebkuras valsts politikā. Ja padsmit gadu laikā kopš KNAB dibināšanas uztveres līmenis neko dikti nav uzlabojies, tas par kaut ko liecina.
Ja šo gadu laikā patiešām lielas “zivis” birojam nav izdevies novest līdz notiesājošam spriedumam (protams, tas nav atkarīgs tikai no KNAB, te runa ir arī par mūsu tieslietu sistēmas pietiekami redzamo gausumu), arī tas par kaut ko liecina.
Taču joprojām neesmu pārliecināts, ka pareizā atbildē būs būtībā biroja likvidēšana kā tāda. Atcerēsimies, ka neatkarīgas un atsevišķas pretkorupcijas iestādes dibināšana lielā mērā bija priekšnoteikums Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO. Peripetijas ap biroju lielākoties ir bijušas politikāņu inspirētas. Atceramies Einara Repšes uzstājību par Strīķes iecelšanu biroja vadītājas amatā par spīti tam, ka Saeima viņu divreiz noraidīja. Atceramies Ivara Godmaņa paziņojumu, ka par KNAB vadītāju var kļūt jebkurš izņemot jebkuru cilvēku, kas birojā strādā.
Tāpēc tā vietā, lai lemtu par biroja statusa maiņu, daudz vairāk tomēr būtu jādomā par to, kā tam nodrošināt patiesu neatkarību un efektivitāti. Acīmredzot Jaroslavs Streļčenoks ar darbu netiek galā. Bet
KNAB nodošana Iekšlietu ministrijai, VK vai citai pārraudzībai, visticamāk, būtu bērna izmešana kopā ar vannas ūdeni.
Un vēl viena, ar minēto pavisam nesaistīta lieta. Patlaban es domāju par iespēju pēc Ziemassvētkiem uz brīdi kaut kur aizbraukt un atpūsties. Brīvdienās padomāju par attiecīgo pilsētu, papētīju avioreisus uz turieni, kā arī aplūkoju iespējamās viesnīcas. Liels man bija pārsteigums, ka tūdaļ pat pietiekami daudzās ar minēto procesu pilnībā nesaistītās lapās parādījās tās viesnīcas reklāma, kuras piedāvājumu biju aplūkojis. Vēl šorīt tāda reklāma bija laikraksta "The Chicago Tribune" mājaslapā, lai arī viesnīca man bija pateikusi, ka attiecīgajos datumos tā man numuriņu nevar piedāvāt. Te runa ir par to, cik ļoti daudz mūsdienās par mums zina tāpēc, ka mēs izmantojam internetu. Šonedēļ žurnālā "The Economist" par to ir visai plašs materiāls, kuru iesaku. Džordža Orvela pareģotais Lielais brālis uz mums skatās, un kā vēl skatās! Par to vērts padomāt katram, kurš lieto internetu.
