Kādreizējais "buldozers" šajā kontekstā maļ vecu dziesmu, proti, "Jaunais vilnis" ir naudas mašīna, kura Jūrmalai katru gadu nodrošina lielu jo lielu piķi. "Es būtu priecīgs, ja šāda mēroga pasākumi Latvijā notiktu katru mēnesi," tā Šlesers. Nauda, kādu pie mums tērē "Krievijas uzņēmēji, skatuves mākslinieki, kā arī konkursa viesi, nodrošina ar iztiku ne vien Jūrmalas un Rīgas, bet arī neskaitāmas Latvijas ģimenes, kas saistītas ar tūrismu." Tas nu būs drusku hiperbolisks apgalvojums. Var jau būt, ka atsevišķiem uzņēmumiem "Jaunais vilnis" ienes pietiekami lielus ienākumus, lai iztiktu visa gada garumā, bet diez vai tā var teikt par "neskaitāmām Latvijas ģimenēm".
Tomēr Šlesera komentārā ir arī vienkārši klajas nepatiesības. "Apjomīgi mūzikas festivāli ar visiem viesiem no Eiropas savu mājvietu Latvijā nav raduši." Par to droši vien šis tas būtu sakāms festivāla "Positivus" organizētājiem. Tur pavisam nesen piedalījās mākslinieki no Islandes, Nīderlandes, Lietuvas, Lielbritānijas, Zviedrijas, Igaunijas, Krievijas, Francijas, Polijas, Austrijas, Baltkrievijas, Dānijas, Vācijas, Šveices, kā arī no Amerikas Savienotajām Valstīm un Kanādas. Jā, arī "Jaunais vilnis" ir starptautisks pasākums, bet ne jau vienīgais, piedevām Salacgrīvai "Positivus" noteikti ir vēl lielāks atspaids nekā Jūrmalai ir "Jaunais vilnis".
Un vēl - nupat Latvijā notika vēl viens "šāda mēroga" un patiesībā daudz, daudz apjomīgāks pasākums, proti, starptautiskā Pasaules koru olimpiāde, kurā tomēr piedalījās pat ļoti daudz vairāk cilvēku nekā "Jaunajā vilnī" un no daudz lielāka valstu diapazona nekā "Jaunajā vilnī".
Tālāk: "Arī valsts alternatīvu festivālu nav spējusi radīt." Lai paliek Dziesmu svētki, kuri arī tomēr ir krietni apjomīgāki par pašu "Jauno vilni". Vai valstij ir pienākums organizēt popmūzikas festivālus? Nav.
Taču lielākoties jaunceptās partijas vadītāja teksts ir par to, ka nevajagot kacināt Krieviju, jo neviens cits tā nedarot. Attiecībā uz Lielbritāniju viņš raksta: "Sankcijas pret Krieviju? Nekādu sankciju!" Acīmredzot cilvēks ar priekšvēlēšanu kampaņu bijis tik aizņemts, ka nav pamanījis, ka tieši Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons pagājušajā nedēļā pietiekami skaļi uzstāja uz stingrām Eiropas Savienības sankcijām, kuru pirmais variants tā arī tika apstiprināts. Cita starpā premjerministrs savā parlamentā piesauca Otro pasaules karu: "Mums, kas dzīvojam Eiropā, nebūtu nepieciešams atgādināt par sekām, kādas rodas, ja mēs novēršamies no situācijas, kurā lielas valstis terorizē mazas valstis." Nekādu sankciju? Muļķības!
Par Vāciju: "Vēsturiski visniknākais Krievijas ienaidnieks. Vienlaikus - visapjomīgākais šo valstu kopīgas gāzes vada projekts pasaules vēsturē. Kurš to vada? To vada Vācijas bijušais kanclers Gerhards Šrēders." Jā, tā tas ir, bet arī Vācija ir aktīvi piedalījusies sankciju noteikšanā pret mūsdienu Krieviju.
Un par Franciju: "Eiropas Savienības flagmanis Francija ar mierīgu seju būvē un pārdod Krievijai trīs vismodernākos helikopteru bāzes kuģus "Mistral"." Pirmkārt, kuģu ir divi, nevis trīs (cilvēkam ar cipariem vienmēr ir bijušas problēmas - atcerieties solījumu par 50 tūkstošu darba vietu radīšanu Rīgā?). Otrkārt, Francijas prezidents ir skaidri pateicis, ka par pirmo kuģi runas nav un nevarot būt, jo līgums ir līgums, taču lēmums par otra kuģa piegādi būs atkarīgs no tā, kā Krievija tālāk rīkojas Ukrainā. Un arī Francija ir aktīvi piedalījusies sankciju noteikšanā pret mūsdienu Krieviju.
Pēc katras valsts apraksta Šlesers ir ironiski piebildis: "Tikmēr Latvija neielaiž savā teritorijā trīs Krievijas dziedātājus." Ko tajā vietā Latvijai vajadzētu darīt? Buldozera atbilde: "Izsaukt pie sevis Francijas vēstnieku, lai iesniegtu Francijai notu saistībā ar "Mistral" karakuģu darījumu." Nota tomēr ir pagalam nopietns diplomātisks gājiens, un par Latvijas kopējo nostāju "Mistral" lietā ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pirms pāris nedēļām portālā Pietiek.com rakstīja, ka "saistībā ar "Mistral" tipa kuģu pārdošanu Krievijai, Francija ir paudusi nostāju, ka lēmums par darījuma īstenošanu tiks pieņemts šī gada oktobrī. Neskatoties uz to, es un Ārlietu ministrijas amatpersonas sarunās ar Francijas pusi un citām valstīm pauž Latvijas negatīvo nostāju pret minēto darījumu. Varu apliecināt, ka arī turpmāk šo jautājumu izvirzīsim starpvalstu sarunās."
Citiem vārdiem sakot, nav tā, ka oficiālā Latvija nav darījusi neko, ja arī Ārlietu ministrija un tās diplomātiskais dienests ne vienmēr ir gatavs portālam Pietiek.com savu stratēģiju un taktiku izstāstīt visos sīkumos un detaļās.
Tālāk Šlesers nāk ar šādu domu: "Sliktākais, ka par mums smejas ne tikai krievi. Par mums smejas arī mūsu sabiedrotie ES un NATO. Tikt pielīdzinātam klēpja sunītim, kas pirmais rej, bet neko neietekmē, ir traģiskākais, kas ar nelielu robežvalsti var notikt. Tā ir pašcieņas un reputācijas izniekošana. Paštaisns provinciālisms. Mēs savā domāšanā un rīcībā nedrīkstam palikt par sīku instrumentu lielo politikas spēlētāju rokās."
Vai cilvēks spētu norādīt uz kaut vienu gadījumu, kurā kāds no mūsu "sabiedrotajiem ES un NATO" Latviju ir pielīdzinājis klēpja sunītim? Centos internetā tā kaut ko atrast, bet velti. Varbūt Aināram Šleseram ir zināmi kādi citi avoti, kuros tas ir redzams, bet stipri vien šaubos.
Ar visu to, ka Latvijai ar Krieviju ir un paliek nozīmīgas ekonomiskas attiecības, patlaban šis jau sen vairs nav jautājums par divpusējām attiecībām vien. Patlaban tā tomēr ir Eiropas un pasaules lieta, it īpaši kopš Putina patiesie klēpja sunīši "mazo zaļo vīriņu" veidolā no debesīm notrieca Malaizijas lidmašīnu un visā laikā kopš tā ir darījuši visu iespējamo, lai slēptu šī kara nozieguma pēdas. Ja arī "trīs Krievijas dziedātāju" pievienošana Latvijas melnajam sarakstam, iespējams, lielākoties bija simbolisks solis, tas tomēr bija pilnībā pamatots, jo visos trīs gadījumos attiecīgie cilvēki publiski bija pauduši atbalstu Krimas aneksijai, kura arī tomēr notika pilnīgi ārpus starptautiskā likuma un kārtības normām.
Kas attiecas uz pašu "Jauno vilni", cita starpā tur tika nolasīta un ar ovācijām sveikta vēstule no tā paša Putina, kuru patlaban visa pārējā pasaule visādā veidā cenšas izolēt. Varbūt kāds bildīs, ka Latvijas prezidenti mēdz sveikt un uzrunāt mūsu Dziesmu svētkus, taču tajos gadījumos Latvijas Valsts prezidents uzrunā Latvijas iedzīvotājus latviešu pasākumā Latvijas Republikā. "Jaunā viļņa" gadījumā tas ir Krievijas Federācijas prezidents, kurš uzrunā cilvēkus nebūt ne īpaši latviskā pasākumā Latvijas Republikā. Salīdzinājums te ir nevietā.
"Jaunais vilnis" ar visu to, ka tur piedalās ļaudis no dažādām pasaules malām, tomēr ir un paliek Krievijas un krievisks pasākums, un laikā, kad Maskava uzvedas kā no ķēdes norāvies un nikns suns, par to nedomāt ir, maigi sakot, vieglprātīgi.
Var jau teikt, ka ar huligānu vajag tā mierīgāk, ja nu huligāns sadod pa purnu. Taču kaut kādā brīdī huligāns arī ir jāsavalda, un šajā gadījumā huligāns ir Krievija un huligāna upuris ir Ukraina (kā arī Moldova ar Piedņestru un Gruzija ar Dienvidosetiju un Abhāziju). Jā, mums ir iemesls raizēties par to, vai lācis kā nākamo savu ķetnu upuri izvēlēsies mūs, taču mēs atšķirībā no minētajām valstīm tomēr esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, un censties stāvēt atstatu no minēto organizāciju centieniem Krieviju iegrožot - tas būtu pagalam nopietns neprāts.
Ir ļoti labs iemesls, kāpēc Ainārs Šlesers un viņa "Pirmā partija" savulaik pazuda no politiskās skatuves. To derētu atcerēties tagad, kad viņš atkal ir sacerējies uz vietu Saeimā un valdībā.
