Tā apmēram varētu rezumēt acīmredzamo domāšanu Kremlī par notikumiem Ukrainā. Jā, Krievijas cars Vladimirs nesen Minskā tikās ar Ukrainas prezidentu Porošenko, jā, abi cilvēki viens otram paspieda roku (internetā redzamie attēli rādīja caru ar ļoti viltīgu un pašapmierinātu smīnu uz sejas), jā, viņi divu stundu garumā tikās aiz slēgtām durvīm. Taču tajā pašā brīdī pirmo reizi šī konflikta vēsturē, Ukrainas robežu šķērsoja Krievijas bruņoto spēku pārstāvji, šoreiz pilnās uniformās ar visām regālijām, nevis maskās un tērpos bez jebkādām atpazīšanas zīmēm. Tiesa, Maskava tūdaļ klajā nāca ar “versiju”, ka patiesībā zaldāti bija “apmaldījušies” un Ukrainā bija nonākuši “nejauši”. Ja tā, tad jājautā par mūsdienu Krievijas karavīru un virsnieku orientēšanās spējām, jo jādomā taču, ka pasaules GPS vilnis ar visām "gūgļa" kartēm un visu pārējo arī Krievijai nav pagājis garām. Taču, protams, daudz ticamāks ir variants, ka Kremlis kārtējo reizi vienkārši meloja.
Tā teikt, Vladimirs Putins un viņa svīta patiesību neatpazītu pat tad, ja patiesība pieklauvētu pie durvīm, lai pateiktu "čau" un iepazītos.
Un te nu esam. Brīvdienu laikā cars Vladimirs sniedza interviju kādam masu informācijas līdzeklim, kurā viņš sāka stāstīt par to, ka dienvidaustrumu Ukrainas kontekstā esot jāsāk domāt par “valstiskumu”. Visticamāk, bijušajam čekistam, kuram joprojām smadzenes ir īsta čekista smadzenes, padomā nav tādu pseidovalstiņu izveidošana, kādu viņš un savējie nodrošināja Abhāzijā, Dienvidosetijā un Piedņestrā, kuru “valstiskumu” atzīst Krievija un vēl tikai pāris valstiņas pasaulē, kurām pasaules viedoklis ir pie vienas vietas.
Drīzāk viltīgajam kaimiņvalsts bosam padomā ir tā dēvētais “iesaldētais konflikts”, kurš, pirmkārt, nodrošinātu to, ka Ukraina nekad netiek uzņemta NATO, un, visticamāk, arī to, ka arī Eiropas Savienība pilnvērtīgas dalībvalsts statusam pateiktu nē.
Katrā gadījumā cars Vladimirs uzstāj, ka sarunās par konflikta noregulēšanu noteikti ir jāpiedalās tā dēvēto separātistu pārstāvjiem. Vispār, ja reiz oficiālā Krievija turpina noliegt, ka tai ar tiem vispār ir jebkāds kontakts, būtu vietā jautāt, kāpēc cars uzskata, ka viņam šajā lietā ir jelkāda teikšana, taču tā nu viņš ir pateicis. Interesanti, ko gan šie teroristi gribēs runāt ar Ukrainas valdību? Un ko gan Ukrainas valdība gribēs runāt ar šiem teroristiem?
Teroristu klātbūtnes pamatā ir tikai un vienīgi Krievijas ārprāta bezkaunība un gatavība uzspļaut visai pasaules kārtībai pēc kārtas, kā arī Kremļa organizētā, sponsorētā, aprobētā, pārbaudītā un visādā citādā veidā nodrošinātā propaganda no sen angažētajiem Krievijas masu informācijas līdzekļiem.
Lasītāji paši zinās – visi ukraiņi ir fašisti, Doņeckā un Luganskā darbojas “pašaizsardzības spēki” u.tml.
Pilnīgi noteikti cara Vladimira aprēķinos ir Eiropas Savienības kuslums attiecībā uz Ukrainā notiekošo. Raugi, viss, ko brīvdienās spēja izdarīt Eiropas grandi, bija vienoties, ka vēl kādu nedēļu spriedīs par to, vai ir vajadzīgas papildu sankcijas. Piedevām Slovākijas premjerministrs Roberts Fico jau ir paguvis pavēstīt, ka viņa valsts jaunām sankcijām varētu uzlikt veto, jo tās esot “bezjēdzīgas” un Slovākijai kaitīgas. Jaunieceltā ES ārlietu kūrētāja Federika Mogerini – tā pati, kura, Itālijas ārlietu ministra amatā stājoties, par pirmo vizītes mērķi izvēlējās tieši Maskavu, lai arī Krievijas barbarisms Ukrainā jau bija sācies, ir teikusi, ka sankcijas var būt, bet visvairāk esot jādomā par diplomātiju. Nu, ja.
Kas gan šai dāmai liek domāt, ka Vladimirs Putins ir ieinteresēts diplomātiskās sarunās un, ja arī viņš tādām piekristu, kas liek viņai domāt, ka viņam pirksti visu laiku nebūs sarauti čurikā?
Atkārtojos, bet šis nav cilvēks, kura aprēķinos iekļaujas tādi jēdzieni, kā “taisnība” un “tiesiskums”.
Tikmēr Krievijas trakākie politikas dalībnieki un novērotāji jau ir paguvuši spriest par to, ka tālāk Krievijai būtu jāraugās “pundurvalstiņu” Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas virzienā, kā to ir pateicis allaž daiļrunīgais Vladimirs Žirinovskis – moška uzmetīsim kādai no minēto valstu galvaspilsētām kodolieroci, lai pasaule redz, kam Eiropā ir vislielākā teikšana. Arī te, domājams, ir aprēķins – ja arī Krievija no pasaules virsmas noslaucītu Tallinu, Rīgu, Viļņu vai Varšavu (un te atcerēsimies, ka salīdzinoši nesen Krievija veica “manevrus”, kuru kontekstā tieši bija paredzēta kodolieroču izmantošana pret Poliju), diez vai NATO un it īpaši Amerika būs gatava tāpēc uzsākt trešo pasaules karu, kas nozīmētu visas cilvēces pazudināšanu.
Te nu ir pāris lietas sakāmas. Pirmkārt, NATO nav ES. Arī tajā notiek konsultācijas un diskusijas, bet tā ir militāra organizācija, un tāpat brīvdienās vācu laikrakstā "Frankfurter Allgemeine Zeitung" bija apgalvots, ka jau tiekot veidoti plāni par piecu NATO bāzu izveidošanu katrā no Baltijas valstīm, plus vēl Rumānijā un Polijā. Minētajā materiālā nebija nevienas atsauces uz konkrētu NATO amatpersonu, taču šis nav laikraksts no lēto sensāciju gala. NATO ģenerālsekretārs Rasmusens pēdējā laikā krietni daudz ir runājis par to, ka aliansei ir jābūt gatavai nekavējoties reaģēt, ja Krievija sadomās savus zobus rādīt arī citos virzienos, un tāpēc attiecīgajās apdraudētajās valstīs ir nepieciešama vajadzīgā infrastruktūra. Ceturtdien sāksies NATO samits Velsā. Būs interesanti redzēt, ko organizācijas grandi tur spriedīs. Jācer, ka mūsu pārstāvji visnotaļ aktīvi centīsies pārliecināt citus, tajā skaitā vāciešus, ka 1997.gadā starp Krieviju un NATO parakstītais līgums par bāzu neizvietošanu bijušā socbloka teritorijā, vairs ir vien tualetes papīra vērts, jo tajā pašā līgumā Krievija arī parakstījās par to, ka mūsdienās neatkarīgu valstu robežas ir uzskatāmas par negrozāmām. Vēl vairāk, jācer (gan, visticamāk, kategorijā “muļķa mierinājums”, nevis “pēdējais patvērums”), ka Finanšu ministrijā un Aizsardzības ministrijā notiek drudžains darbs, lai atrastu finansējumu valsts aizsardzības budžeta palielināšanai jau tuvākajā laikā un nevis līdz 2020.gadam ar atrunu, ka tikai tādā gadījumā, ja citas budžeta vajadzības neizrādīsies pārāk spiedīgas esam. Patlaban vairs nav laika tādām pārdomām.
Draudi ir tieši un konkrēti, un šis nu reiz ir tas gadījums, kad atcerēties veco aforismu par to, ka dievs (NATO) palīdz tiem, kuri pirmkārt palīdz paši sev.
Otrkārt, ir jādomā par to, kā Krievijas līdz kliņķim melīgā propaganda ietekmē iedzīvotāju prātus mūsu valstī. Brīvdienās portālā Pietiek.com parādījās komentārs no kāda Ivara Prūša, kurā tika teikts, ka Krievija Ukrainā nekaro nemaz, visi ukraiņu nacionālisti ir “fašisti”, patiesībā ļoti aktīvi Ukrainā karo Amerikas Savienotās Valstis, Ukrainas armija kā tāda ir pilnībā sabrukusi u.tml. Tik murgains bija šis sacerējums, ka portāla redaktori jutās spiesti zem tā rakstīt lūk, ko: “Šī ir tā reize, kad mēs tomēr uzskatām par nepieciešamību īpaši norādīt, ka no autora domām un uzskatiem patiešām norobežojamies – nu, par procentiem 80-90.” Ja tā, tad varētu jautāt, kādēļ Pietiek.com vispār uzskatīja par vajadzīgu kaut ko tādu publicēt, bet, ja pieņemsim, ka te runa ir par vārdu un uzskatu brīvību, tad vienalga ir jājautā, no kurienes šis cilvēks ņem savu “informāciju”, jo viņš savā materiālā raksta, ka versijai par Krievijas iejaukšanos Ukrainas lietās ticot “mazinformētas masas”.
Drīzāk ir jābrīnās par “mazinformētām masām,” kuras joprojām uzskata, ka Krievijas rīcība tur ir kaut kas cēls. Nezinu, kas ir Ivars Prūsis. Varbūt segvārds kādam no Kremļa pietiekami labi pazīstamajiem “troļļiem”, varbūt vienkārši apmāts cilvēks.
Treškārt, jādomā ne vien par to, kas tālāk notiks ar Ukrainu kā tādu, bet arī par to, kas notiks ar minētajiem teroristiem. Būtu jādomā, ka Krievija pat labākajā gadījumā Ukrainai neļautu viņus tiesāt par Doņeckas un Luganskas sagrābšanu, nedz arī kādu izdot Rietumiem tiesāšanai par Malaizijas lidmašīnas notriekšanu, jo Kremlis “savējos” nemēdz nodot. Drīzāk šādi ļaudis ar laiku nonāk Krievijas Valsts domes aprindās. Taču diez vai Krievija šos censoņus kādreiz vēlēsies atkal redzēt savā valstī. Šie ir cilvēki, kuri ir pieraduši pie absolūtas patvaļas, ne viņus parastajos bruņotajos spēkos iekļaut, ne arī citādi kaut ko viņiem dot darīt. Te, starp citu, ir paralēles ar to, kas patlaban darās Tuvajos Austrumos. Visnotaļ ievērojams skaits tā dēvētās “Islāma valsts” kaujinieku nāk no ārpus attiecīgās teritorijas un ne vien no citām arābu valstīm, bet arī no tādām valstīm kā Lielbritānija un Beļģija. Kad pirms nedēļas barbariski tika nogalināts amerikāņu žurnālists Džeimss Folijs, cilvēks, kurš lepni lielījās par padarīto, runāja skaidrā Londonas angļu valodā. Ja šo cilvēku izdosies atrast, tad droši vien sekos kara tiesa un nāves sods, ja vien amerikāņi viņam pirms tam neuzmetīs bumbu uz galvas, bet, ko Anglija, Beļģija un citas valstis iesāks ar šiem kaujiniekiem tad, kad tie gribēs braukt mājās? Ko teiks kaimiņi, ja kādā mājā atkal ievāksies cilvēks, kurš pirms tam ir piedalījies cilvēku nolaupīšanā un nogalināšanā? Pietiekami sarežģīts jautājums.
Rezumējot, mūsu valstij patlaban būtiski ir tas, ko NATO ļaudis apspriedīs un sarunās šīs nedēļas alianses samitā. Gribas cerēt, ka Vladimira Putina galvā tomēr nav apmātība, kas tik tiešām ļautu Krievijas Federācijai vien trešo reizi visas pasaules vēsturē uz kādas pilsētas uzmest kodolbumbu. Jā, cilvēks ir pietiekami konkrēti parādījis, ka Rietumu reakcija ar visām sankcijām viņam ir, piedodiet, pie pakaļas (un vai kāds vispār tic, ka cars un viņa galms nu ir pilnīgi atteikušies no Francijas vīniem, Itālijas sieriem, Beļģijas šokolādes u.c. it kā embargo pakļautiem gardumiem? Ja tā, tad man Floridā ir lieliska māja, kuru esmu tādam cilvēkam gatavs pārdot par pienācīgu cenu),
taču uzsākt trešo pasaules karu un Krievijai nodrošināt vai nu pilnīgu iznīcību (un atcerēsimies, ka uz Rīgas uzmestam kodolierocim būtu pietiekami liels efekts, piemēram, Sanktpēterburgā un Pleskavā), vai arī Ziemeļkorejas līmeņa izolētību – jādomā, ka tas nu reiz būtu pārāk liels risks pat vistrakākajiem mūsdienu Krievijas imperiālistiem.
Un, pēdīgi, angliski lasošajiem varu ieteikt materiālu par caru Vladimiru un viņa dzīvi Krievijā, kuru rakstījis amerikāņu žurnāla "Newsweek" korespondents Bens Džūda. Atšķirībā no minētā "Frankfurter Zeitung" raksta, Džūda ir izsmeļoši pateicis, no kurienes viņam informācija, kas ļāva portretēt nudien lielā mērā pašizolēto caru, taču rezultāts ir visnotaļ graujošs.
Jauku visiem dienu! It īpaši tiem, kuri šodien sāk skolas gaitas. Mācieties kārtīgi, bērniņi. Izglītība ir būtisks elements cilvēka dzīvē, jo cita starpā tā ļauj neticēt muļķībām, kas nāk no Kremļa.
