Šoreiz runa ir par "es tā nebiju" (kādreizējā Valsts kontroliere par sižetu, kurā viņu vizuāli it kā atgādinoša sieviete kāpj lidmašīnā uz Maskavu) un "Vai jūs zināt, kas es esmu?", kura gadījumā grūti spriest, vai attiecīgais cilvēks automātisku savu atpazīšanu sagaidīja tāpēc, ka kādreiz bija aktieris, tāpēc, ka ir radio raidījuma vadītājs, kurš arī tiek pārraidīts internetā, vai tāpēc, ka nu ir pamanījies kļūt par deputātu. Vienādi vai otrādi, acīmredzot cilvēks bija sašutis, un varbūt no tā viņam būs prieciņš kļūt par 2014. gada spārnotā teiciena autoru. Jauki.
No galvas nezinu, kas sastāda minētos sarakstus, bet man ir nominācija kategorijā "2015. gada spārnotais teiciens" jau tagad, kad knapi pagājis janvāris. Tas ir atrodams šodienas bloga virsrakstā, un šos vārdus ir pateicis uzņēmuma „Rīgas satiksme” pārstāvis Viktors Zaķis. Ko tad Zaķa kungs uzskata par interpretējamu? Šoreiz runa ir par reklāmu, kādu „Rīgas satiksme” pēdējā laikā ir naski raidījusi Latvijas Radio un citur, citu starpā tajā skan šāda frāze: "Latvijas valdība nevēlas iesaistīties galvaspilsētas sabiedriskā transporta finansēšanā." Fui, pē, Latvijas valdība! Fui, pē!
"Interpretāciju" Viktors Zaķis šoreiz acīmredzot ir piesaucis tāpēc, ka patiesībā „Rīgas satiksme” pēdējo trīs gadu laikā no valsts (tātad arī no Latvijas valdības) dotācijās ir saņēmusi vairāk nekā 15 miljonus eiro, lielākoties - lai subsidētu dažādu pasažieru grupu, tajā skaitā invalīdu, transportēšanu Rīgā. Varbūt Zaķa kungam "interpretācijas" kontekstā interesants šķiet vārds "nevēlas," jo tas nudien varētu būt interpretējams jautājums … cik lielā mērā tajā dienā, kad Satiksmes ministrijā „kāds” sprieda par attiecīgajiem miljoniem, tas „kāds” jutās īgns un patiesībā labprātāk nebūtu maksājis dotācijas vispār. Varbūt dienā, kad Ministru kabinets sprieda par attiecīgajiem miljoniem, nudien ministri to darīja ar sakostiem zobiem un negribīgi. Taču,
visticamāk, tomēr te sanāk tā, ka „Rīgas satiksme” ir palaidusi ēterā vienkārši melīgu reklāmu. 15,8 miljoni eiro tomēr ir vairāk par nulli, un diez vai vidējais Latvijas Radio klausītājs no jēdziena "nevēlas iesaistīties galvaspilsētas sabiedriskā transporta finansēšanā" izlobīs kaut ko citu.
Šajā konkrētajā gadījumā būtiskāks par jēdzienu "interpretācija" ir mūsu valsts (un ne tikai) politikāņu iecienītais jēdziens "teikt var da jebko un, ja to atkārtos pietiekami bieži, gan jau darbaļaudis noticēs." Viena no mūsu valsts galvaspilsētas pirmās personas vismīļākajām tēzēm ir par to, ka Rīgā viss būtu skaisti un jauki un čikiniekā, ja vien pāris mājas tālāk no Rīgas domes neatrastos tā pretīgā Saeima, un pāris mājas tālāk uz otru pusi tas pretīgais Ministru kabinets, kas to vien dara nakti un dienu, kā domā, kā ieriebt Rīgai. Jo Rīgā, lūk, ir gaišais un jaukais zēns Ušakovs, bet viņš ir no ne tādas partijas, un tāpēc mērķis ir viņu ar visu sociāldemokrātisko vai kādu nu sazini vēl partiju nogremdēt pavisam. Plus vēl visi iespējamie jautājumi par Rīgas pašvaldības budžetu ir nepiemēroti, jo budžets ir pilnīgi perfekts, tas nepatīk vienīgi kvaukšķiem no Rīgas domes opozīcijas, kuri nesaprot, ka 55 miljonu eiro deficīts nav nekas slikts; nekas slikts arī tas, ka gaišā un jaukā zēna Ušakova valdīšanas laikā Rīga ir naski vien nodeldējusi uzkrājumus, kādi domes rīcībā bija pirms tam.
Par to, ka Rīgas saimniekiem attiecībā uz naudas lietām ir visai vaļīga attieksme, zināms bija vēl pirms pagājušajām pašvaldību vēlēšanām, bet vienalga Ušakovs ar piedēkli Ameriku guva spožu jo spožu uzvaru, jo darba ļaudis apgalvojumam, ka viss jau būtu labi, ja nebūtu pretīgās valdības, noticēja. Plus vēl tā dēvētās "labējās" partijas klupšus krišus mēģināja katra kļūt par "tautiskāku" un par pašvaldības finanšu lietām, cik atceros, īpaši nesprieda. Laikam "interpretācijas" jautājums.
Salīdzinājumam te varam atcerēties pagājušā gada vēlēšanas Amerikā, kur republikāņiem to vien vajadzēja, kā nepārtraukti (un piepalīdzot telekanālam „Fox News”, kurš melīgumā var sacensties ar Krievijas informācijas ruporiem,) bļaut, ka Amerikas tautsaimniecība ir dimbā un vainīgs ir prezidents Obama (kurš varbūt ir sociālists, varbūt fašists, varbūt nemaz nav dzimis Amerikā, droši vien slepeni ir musulmanis u.tml.). Tas nekas, ka pēdējo divu gadu laikā ASV ir piedzīvojusi ievērojamu izaugsmi, tostarp degvielas cenas ir atgriezušās pagājušā gadsimta 80. gadu līmenī, valsts budžeta deficīts samazināts ievērojami, bezdarba līmenis samazinājies ievērojami. Baltajā namā saimnieko sociālistisks musulmanis, un ar to pietiek, lai vidējam amerikānim iestāstītu, ka vajag balsot nevis par sociālistiskā musulmaņa Demokrātu partiju, bet gan par Republikāņu partiju. No kuras, piemēram, ir nācis kongresmenis Džo Bartons no Teksasas, kurš pēc tam, kad atrada par vajadzīgu atvērt žaunas un paziņot, ka sēra dioksīds nav piesārņojoša viela, jo "es pats to radu patlaban, kad sarunājos ar Jums," nācis ar šādu atzinumu: "Ja kāds ir nepareizi iztulkojis to, ko es šorīt teicu, lai radītu pretējo efektu, tad vēlos atvainoties par to nepareizi iztulkoto nepareizo iztulkojumu." Tas ir jēdzienu tamborēšanas šedevrs, līdz kuram mūsu valsts politikāņiem vēl augt un augt.
Taču ir arī brīži, kad politikāņu interpretācijas indeve var kļūt gluži bīstama. Piemēram, interpretācija par to, ko nozīmē vārds "fašists."
Klasiskajā nozīmē runa ir par radikāli autoritāru un totalitāru nacionālismu, un klasiskais piemērs par to, protams, ir Ādolfs Hitlers (Vladimirs Putins) attiecībā uz Vāciju (Krieviju) un it īpaši uz vācu (krievu) tautas izredzēto statusu pasaules tautu starpā. Tā ietvaros var "glābt" vāciešus Austrijā un Sudetu apgabalā (krievus Krimā un dienvidaustrumu Ukrainā). Procesu var veicināt ar nekaunīgu, skaļu un nebeidzamu propagandu Gēbelsa (Kiseļova) izpildījumā. Piedevām nav ne vainas slaktēt visus ebrejus (čečenus) pēc kārtas. Tā būtu jēdziena pamatdefinīcija.
Tomēr attiecībā to arī ir "interpretācijas." Mūsdienās salīdzinoši nevainīgāks ir jautājums par to, cik lielā mērā fašistiskas ir vai nav dažādās radikālās partijas, kuras ir uzradušās Rietumeiropā, lai iebilstu pret migrantiem, Eiropas Savienību, eiro u.tml. Runa ir par „Jobbik” Ungārijā, Nacionālo aliansi Itālijā, Vācijas Nacionālo demokrātisko partiju, partiju „Zelta rītausma” Grieķijā u.tml.
Savukārt krietni kaitīgāk ir tas, kā jēdzienu "interpretē" Krievijas diktators un viņa pakalpiņi pašmājās un arī ārpus pašas Krievijas. Latviešiem šī "interpretācija" ir gaužām sen zināma un apnicīga. Katru gadu 16. martā Latvijā "atdzimst fašisms," doma, ka Latvijas Republikā ļaudīm vajadzētu sarunāties Latvijas Republikas valsts valodā ir "fašisma" piemērs. U.tml.
Taču daudz lielākas problēmas ar "fašisma" apgalvojumiem ir nevis Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalstij Latvijai (jo ES un NATO perfekti labi zina, kas ir fašisms un kur tas ir un nav atrodams), bet gan Ukrainai. Kopš tās dienas, kad kādreizējais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs padevās sabiedrības spiediena priekšā un aizmuka uz Krieviju, aiz sevis atstājot sagrautu tautsaimniecību - ne mazums tāpēc, ka pats Janukovičs un viņa biedri valdīšanas laikā iedzīvojās masīvā personīgā bagātībā ar apzeltītiem klozetpodiem, kristāla lustrām u.tml. -, oficiālā Krievija ir drillējusi vienu un to pašu plati atkal un atkal, un atkal: Ukrainā notika valsts apvērsums, to sarīkoja fašisti, un patlaban Kijevā valda fašisti ar visu no tā izrietošo. Fašisti, fašisti, fašisti un vēlreiz fašisti.
Ja te runa būtu tikai un vienīgi par Maskavu un Kremli, tā būtu viena lieta, jo civilizētā pasaule arī perfekti labi zina, kas ir Maskava un Kremlis. Jēdziens "patiesība" no turienes aizemigrēja jau sen un patlaban dzīvo Londonā un strādā kādā viesnīcā. Taču, diemžēl, mūsdienās muļķīgas "interpretācijas" atrod dzirdīgas ausis arī citur. Piemēram, kā zināms, Grieķijā pagājušajā nedēļas nogalē bija vēlēšanas, kurās uzvaru guva salīdzinoši radikālā „Syriza” partija ar Aleksi Cipru priekšgalā. Lielākoties uzmanība pievērsta partijas uzskatiem par finanšu lietām, jo iepriekšējās valdības Atēnās nudien ar valsts budžetu ir apgājušās visnotaļ bezrūpīgi, apātiski un varbūt pat huligāniski, tā valsts tautsaimniecību novedot līdz patiesam kraham un liekot starptautiskām instancēm nākt ar pietiekami konkrētiem un smagiem nosacījumiem par reformām, pirms sākt glābt Grieķijas ekonomiku. „Syrizai” tas nepatīk. „Syrizai” tas pat ļoti nepatīk. Un nu „Syriza” Grieķijā ir pārņēmusi kontroli.
Ekonomikas kontekstā situācija pietiekami smaga, runāts pat par Grieķijas aiziešanu no eiro zonas (lai gan pēc ievēlēšanas, kā tas mēdz būt, Ciprs krietni pazemināja toni, sakot, ka nē, nē, Grieķija nekur neies, vien būtu labi, ja par finansējuma noteikumiem varētu notikt sarunas vēl un vēl).
Taču šodienas bloga kontekstā vērts aplūkot to, ko šis cilvēks ir teicis par Krieviju un par sankcijām pret to, proti, nosakot sankcijas, Eiropas Savienība esot sev "iešāvusi kājā," piebilstot, ka "Kijevas proeiropeiskajā valdībā ir neonacisti." Tātad -- fašisti. Vien dažas stundas pēc izvirzīšanas premjerministra amatam, Ciprs ir ticies ar … Krievijas vēstnieku Grieķijā. Valsts jaunceptais ārlietu ministrs iestājas par ciešāku attiecību veidošanu ar Krieviju.
Un tā, lūk, pirmais "sausais rezultāts." Visas 28 Eiropas Savienības dalībvalstis, tajā skaitā Grieķija, parakstīja dokumentu par sankciju pagarināšanu vēl par sešiem mēnešiem. Bet tad Grieķijā nomainījās valdība, un nu Atēnas apgalvo, ka ar tām nekas neesot saskaņots, tāpēc tās no dokumenta savu parakstu noņem.
Šis ir būtiski svarīgs jautājums. Krievijas uzvedību Ukrainā (un ne tikai) nevar saukt citādāk, kā par barbarismu, kura pamatā ir atteikšanās no pilnīgi visiem līgumiem, kādus Krievija kādreiz ir parakstījusi, kā arī no cilvēces un civilizācijas pamatprincipiem. Pēc jaunākajiem notikumiem Mariupolē, kur (izņemot pašas Krievijas "interpretācijā") Krievijas sponsorētie un visādā veidā atbalstītie "separātisti" bombardēja dzīvojamās mājas un pēc tam par to lielījās, ir skaidrs, ka Kremļa galvenā psiha uzvedībā nekas nav mainījies, un tāpēc - sankcijām būt, sankcijām palikt, sankcijām kļūt stingrākām.
Bet tikai acīmredzot ne grieķiem. Jo viņi, lūk, ir "interpretējuši" Ukrainas valdību kā "neonacistus," kuriem nekāda palīdzība nepienākas. Rīgas iedzīvotāji un Ušakovs salīdzinājumā ar Rīgas pašvaldības pārstāvja "interpretēšanu" -- tā ir viena lieta. Ukraina ir ģeopolitisks jautājums, kura atrisināšana tādā vai citādā veidā noteiks ļoti daudz ko un ne jau Ukrainai vien. Te nu reiz ir piemērs par "interpretāciju," kura ir pagalam bīstama.
