Krievijas drošības iestādes laipni paskaidroja, ka visas novērošanas kameras pie Kremļa ir vērstas uz iekšpusi, uz pašu Kremli. Acīmredzot domājot, ja nu gadījumā uzbruks kāds terorists ar sprāgstvielām, tad būs labāk viņu pamanīt tikai pēc tam, kad viņš jau ir ticis pāri sētai. Loģiski.
Es īsti neticu, ka Krievijas drošības dienestiem ar Borisa Ņemcova slepkavību nebija nekāda sakara, kaut vai tāpēc, ka neilgi pēc tam, kad cilvēks gāja bojā, drošības dienesti uzradās viņa dzīvoklī, lai pievāktu visu, ko tur varēja atrast. Konkrēti, pētījumu, kuru cilvēks veica, lai pierādītu Krievijas klātbūtni Ukrainas dienvidaustrumos. Arī tas daudz ko pasaka par mūsdienu Krieviju, ka darbaļaudis ir tā nozombēti no Krievijas televīzijas propagandas, ka viņi nudien tic, ka Ukrainā karo amerikāņi, NATO, citplanētieši un visi pārējie, bet tikai ne krievi. Tikai un vienīgi ne labie, pūkainie krievi. Visai pārējai pasaulei tas ir pilnīgi skaidrs, ka bez Krievijas aktīva atbalsta, lai neteiktu skarbāk, Donbasa teroristi jau sen būtu pielikti pie vietas. Citstarp, bez Krievijas aktīva atbalsta, lai neteiktu skarbāk, joprojām dzīvi būtu tie 200 un vairāk cilvēki, kuri gāja bojā tad, kad lidmašīnā ietriecās raķete. Kuru palaida no aparāta, kuru teroristi ne jau "Drogās" nopirka un ne jau paši uzbūvēja.
Vēl vairāk, Borisa Ņemcova slepkavība kārtējo reizi demonstrē konkrētu patiesību, proti, ja tu esi opozicionārs Putina kliķei, tevi var noindēt kafejnīcā, nošaut kāpņu telpā, nomērdēt un nomocīt cietumā (un pēc tam, lai arī cik ļoti prātam neaptverami tas nebūtu, pret tevi izvirzīt vēl citas kriminālapsūdzības), atņemt tev visus tavus īpašumus, un, jā, nošaut tevi uz tilta pie paša Kremļa.
Un tad vēl cilvēka bēres. Ļoti “šokēts” Putins bija par cilvēka nošaušanu, vismaz tā apgalvoja viņa runasvīri. Acīmredzot ne tik šokēts, lai pagodinātu cilvēka piemiņu ar savu klātbūtni bērēs, lai arī runa bija par cilvēku, kurš kādreiz bija Krievijas Federācijas premjera vietnieks. Aizsūtīja kaut kādu ierēdni. Lai neviens nepadomātu, ka mūžībā aizgājis kāds nozīmīgs cilvēks. Konkrēti nezinu, jo joprojām ņe poņimaju po russki, bet, visticamāk, Krievijas televīzijā arī nekas par to nebija teikts, ja nu vienīgi, lai vēlreiz spriedelētu par to, ka Borisu Ņemcovu droši vien nogalināja amerikāņi, NATO, citplanētieši, bet tikai ne krievi, ne labie, pūkainie krievi.
Gribēja kāds cits braukt uz bērēm? Protams, Nils Ušakovs tur laipni gaidīts, lai arī no Rīgas mēra puses tā ir vienkārši ārprāta liekulība, jo viņa pārstāvētajai "Saskaņai" joprojām ir sadraudzības līgums ar Putina diktatorpartiju, viņa pārstāvētā "Saskaņa" joprojām lokās kā slieka jautājumā par to, kas tad īsti Ukrainas dienvidaustrumos notiek, un diez vai viņa pārstāvētā "Saskaņa" Borisu Ņemcovu uzskatīja par draugu un sabiedroto.
Savukārt, ja tu esi Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete, tad tu vispirms pazvanīsi uz Krievijas vēstniecību, lai painteresētos, vai tu gadījumā esi kaut kādos sarakstos, Krievijas vēstniecība tev neatbildēs, un tikai tad, kad tu jau būsi lidmašīnā un gaisā, Krievijas vēstniecība paziņos, ka - ups! - tevi Krievijā nelaidīs. Un tā nu tu, Eiropas Parlamenta deputāte, tiksi aizturēta līdz brīdim, kad visas lidmašīnas no Maskavas jau ir aizlidojušas. Lai tu varētu visu nakti pavadīt tranzīta zonā. Kā pie cilvēkiem. Tas nekas, ka Eiropas Parlamenta deputātiem ir diplomātiska pase. Mūsdienu Krievijai tas nenozīmē pilnīgi neko. Turklāt ļaut Sandrai Kalnietei iekāpt lidmašīnā un pacelties, un tikai tad pateikt, ka nē, nekas nesanāks? Tas no Krievijas vēstniecības ar vēstnieku Aleksandru Albertoviču Vešņakovu priekšgalā ir vienkārši bērnišķīgi. Prasti, huligāniski, bērnišķīgi.
Par kretīna pēdējo patvērumu savukārt iedomājos šorīt, lasot citu ziņu, proti, par to, ka kaut kādā Krievijas provinciālā pilsētā kādam pareizticīgo popam apakšbikses ir samežģījušās par … Riharda Vāgnera šedevru Tannheizeru. Jo tur, lūk, ne tas tiek stāstīts. Jēdzienu “kretīna pēdējais patvērums” esmu atvasinājis no klasikā jēdziena “patriotisms ir neģēļa pēdējais patvērums,” un, ņemot vērā urrāpatriotisma uzplūdus, kādi pēdējā laikā manāmi kaimiņvalstī, par neģēļiem runāt var pietiekami konkrēti, ar pašu galveno neģēli caru Vladimiru priekšgalā. Krievija diža, krievi diži, visi pārējie maitas, krievi diži.
Taču baznīcas cilvēkam satraukties par klasisku operu – tas ir kaut kas cits. Vai pops operu ir redzējis? Nē, ko jūs? Darbaļaudis viņam ir zvanījuši, lai pasūdzētos. No tā viņš ir secinājis, ka "Tannheizerā" runa ir par “ticīgo cilvēku jūtu pazemošanu, pareizticīgās baznīcas aizvainošanu un reliģiskā naida kurināšanu.” Vai varat iedomāties? Runa ir par operu, kurā cilvēku ir apbūrusi seno romiešu dieviete Venēra, un apburšanu cilvēks lauž ar vārdiem “Mans glābiņš ir dievmāte Marija." Ar to gluži nepietiek, Romas pāvests Tannheizeram liedz piedošanu, bet pašās operas beigās viņš tomēr piekāpjas, un Tannheizera dvēsele ir glābta. Ja pops būtu apmeklējis operu, varbūt viņš to zinātu. Bet, nē, viņam kā “kristietim” ar visu neredzēšanu ir skaidrs, ka Vāgnera opera ir zaimojoša.
Šāda veida “kristiešu” pašaizstāvēšanās Krievijā ir iespējama tāpēc, ka, cenšoties maskēt sava režīma brutālo un patvaļīgo raksturu, Putins ir nolēmis pavēstīt, ka Krievija ir viena dikti kristīga valsts. Vispār pirms kaut kādiem gadu tūkstošiem Krimā tika iesvētīts kaut kāds princis, no tā radās Krievija, no tā radās kristīgā Krievija. Tāpēc “kristiešiem” ir tiesības vērsties pret visu ko, kas tiem nav tīkams. Līdzīgi procesi patlaban redzami manā dzimtenē Amerikā, kur Republikāņu partijas pārvaldītie štati uz tiesu lēmumiem par to, ka neļaut gejiem precēties ir nekonstitucionāli, ir reaģējuši ar likumiem, kas “kristiešiem” ļauj diskriminēt uz nebēdu. Alabamas štatā lieta ir aizgājusi pat tik tālu, ka Alabamas Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir paziņojis, ka Amerikas federālās tiesas spriedumu par aizlieguma nekonstitucionālo raksturu Alabama var vienkārši ignorēt. It kā tiesas spriedums būtu kaut kāda rekomendācija.
Te ir tas kretīnisms. Es esmu kristietis, un tāpēc man ir visas iespējamās tiesības būt aizspriedumainam pret citiem. Tas nekas, ka likumā ir rakstīts citādāk, man ir tiesības būt aizspriedumainam tāpēc, ka es esmu “kristietis.” Kristietība līdz ar to kļūst par manu patvērumu. Lai es varu būt kretīns.
Amerikā, visticamāk, šajā konkrētajā jautājumā kaut kad pavasarī punktu pieliks ASV Augstākā tiesa, droši vien atzīstot, ka aizliegums pret viendzimuma pāru laulāšanos ir nekonstitucionāls visā ASV, jo ASV Konstitūcijā (kā arī, ja kas, Latvijas Republikas Satversmē) ir pateikts, ka visiem cilvēkiem ir vienādas tiesības likuma priekšā.
Savukārt Krievijā uz pareizticīgo popa “neko nezinu, bet nepatīk” histēriju ir reaģējis neviens cits, kā Novosibirskas prokuratūra, kura pagājušajā nedēļā ierosināja administratīvu lietu par “tīšu, publisku reliģiskās vai liturģiskās literatūras, reliģiskā kulta priekšmetu, ideoloģisko simbolu un atribūtikas apgānīšanu, bojāšanu vai iznīcināšanu.” Atkārtošos, bet šī lieta ir ierosināta par pirms 170 gadiem sacerētu operu, kurā ir stāsts par cilvēku, kas ir aizgājis no Dieva, bet tad atgriezies un guvis piedošanu. Kāda tur apgānīšana, bojāšana vai iznīcināšana? Opera (kuru, starp citu, diriģē Novosibirskas operas mākslinieciskais vadītājs, latvietis Ainārs Rubiķis) ir solījusi cīnīties, laikam mūsdienās neizbēgami, pilsētā ir parādījušies t-krekliņi ar uzrakstu “Es esmu Tannheizers.” Taču tikpat ļoti, cik Borisa Ņemcova noslepkavošana (lai arī, protams, pavisam citā mērogā), arī šis stāsts ilustrē, kas mūsdienās ir Krievija. Pilnīgi beztiesiska valsts, kurā pat pret Riharda Vāgnera operu var vērsties, lai pierādītu, cik mēs ļoti “kristīgi” un “patriotiski.”
Neģēļa pēdējais patvērums. Kretīna pēdējais patvērums. Krievijas Federācijā, diemžēl, viens un tas pats vien sanāk.
