Ziņots, ka balsot drīkstēs visi skoti, sākot no 16 gadu vecuma; pēdējās nedēļās ļaudis itin aktīvi ir reģistrējušies balsojumam, un tāpēc vēlētāju piedalīšanās procents varētu būt pat ļoti augstā līmenī.
Interesanti, kas ir galvenokārt finansējis abu pušu kampaņas. Pazīstamā Harija Potera pasaules radītāja Dž. K. Roulinga ir ziedojusi vairāk nekā miljonu kampaņai par palikšanu Lielbritānijas sastāvā, savukārt lielu ziedojumu kampaņai par atdalīšanos sniedzis kāds laulāts pāris, kurš pirms kāda laiciņa kādā loterijā laimēja nudien milzīgu naudas summu. Lielbritānijas redzamākie politiķi ar premjerministru Deividu Kameronu priekšgalā ir izmisīgi aicinājuši skotus palikt pulciņā, premjerministram pat bilstot, ka atdalīšanās gadījumā viņam “salūzīšot sirds.”
Pati Lielbritānijas karaliene, kura tradicionāli politiskos procesos nepiedalās, ir teikusi, ka skotiem būtu “rūpīgi jāpārdomā” savs balsojums, novērotāji to interpretējuši kā karalienes vēlmi Lielbritāniju tomēr saglabāt vienkopus. Cita starpā viņai tur ir pils, kurā viņa mēdz pavadīt vasaras.
Protams, neesmu skots un referendumā nepiedalīšos, taču, no malas skatoties, liekas, ka argumenti pret izstāšanos no Lielbritānijas ir krietni spēcīgāki par argumentiem par to. Neatkarības atbalstītāji ir teikuši, ka Ziemeļjūrā atrodamā nafta Skotijai nodrošinās ļoti lielus budžeta ienākumus, piedevām, skoti mēdz būt Leiboristu partijas atbalstītāji un kurn, ja viņus no Londonas pārvalda Konservatīvā partija.
Taču naftas jūrā ir tik, cik ir, speciālisti uzskata, ka ap 2040.gadu tā varētu sākt izsīkt pavisam. Ir arī citas lietas. Neatkarības atbalstītāji sola, ka skoti pēc izstāšanās varēs turpināt lietot sterliņu mārciņu, lai arī visas trīs galvenās Lielbritānijas partijas ir teikušas, ka nevarēs vis.
Neatkarīga Skotija automātiski nekļūtu par atsevišķu Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti, tai būtu jāiziet iestāšanās process. Piedevām NATO gadījumā Lielbritānija Skotijā glabā kodolieroču zemūdenes, kurām vismaz pagaidām cita vieta nav paredzēta.
Vairāki redzami uzņēmumi, kas darbojas Skotijā, ir teikuši, ka atdalīšanās gadījumā tie pārcelsies uz Angliju, to starpā ir arī lielas bankas un apdrošināšanas firmas. Vienu vārdu sakot, negatīvā te šķiet esam krietni vairāk nekā pozitīvā.
Plašākā nozīmē Skotijas atdalīšanās no Lielbritānijas būtu problēma visai Eiropai un ne tikai tādā nozīmē, ka tas būtu piemērs citiem. Valstu sadalīšana nav nekas nedzirdēts. Čehija un Slovākija abpusēji piekrita veidot atsevišķas valstis. Dienvidsudāna un Sudāna, kā arī Eritreja un Etiopija sadalījās pēc asiņainiem kariem. Dienvidslāvija un PSRS vienkārši sabruka.
Ir arī bijuši referendumi. Kvebekas iedzīvotāji Kanādā 1995.gadā nobalsoja pret atsevišķas valsts veidošanu. Ziemeļīrijas iedzīvotāji (Lielbritānija) tāpat izdarīja 1973.gadā, bet Puertoriko iedzīvotāji – 1967., 1993. un 1998. gadā (ASV). Kurdistāna no Irākas un Melnkalne no Serbijas referenduma kārtā atdalījās attiecīgi 2005. un 2006.gadā. Piedņestrā un Dienvidosetijā referendumos tika lūgts apstiprināt attiecīgo teritoriju “de fakto” neatkarību.
Taču tieši pēdējo divu “valstu” gadījumā ir vērts padomāt par piemēru. Lieki teikt, abās teritorijās process nenotika bez Krievijas asiņainā pirksta, un minētās “valstis” pasaulē gandrīz neviens neatzīst. Gadījumā, ja skoti nobalsos par neatkarību, Lielbritānijas valdība ir solījusi lēmumu respektēt, ja arī nožēlot, un tā nu būtu īsta medus maize separātistiem Doņeckā un Luhanskā, kur jau ir notikuši referendumi par “neatkarību” un “Jaunkrievijas” veidošanu.
Skotu referenduma kontekstā šiem teroristiem rokās būs trumpis – re, re, Lielbritānija saka jā, kāpēc Ukraina varētu teikt citādāk? Nav šaubu, ka tādā gadījumā Kremlis sāktu vēl aktīvāk meklēt teritorijas, kuras tas uzskata par “krievu zemēm” un tur organizēt referendumus.
Protams, lielākā atšķirība starp referendumu Skotijā un “referendumiem” Krimā un citās minētajās teritorijās ir tāda, ka pēdējā gadījumā process ir noticis zem šautenes stobra un ar visām iespējamām aizdomām par krāpšanos (atcerēsimies, ka brīdi pēc Krimas “referenduma” internetā parādījās un tikpat ātri atkal pazuda balsošanas protokoli, kuros bija redzams, ka nebūt ne tik liels procents vēlētāju tajā piedalījās, cik apgalvoja Krievija un tās marionetes attiecīgajā teritorijā).
Tāpat jāatceras, ka sava veida ņurdēšana par “neatkarību” dzirdama arī Latgalē, lai gan neatkarīga Latgale būtu viens pagalam ērmots jēdziens, piedevām tie, kas tur par to mēģina aģitēt, ir no tās pašas šnites griezti, kā teroristi Ukrainā un citur.
Ārpus bijušās PSRS noteikti ar sevišķi lielu interesi uz Skotijas referendumu skatās ļaudis Katalonijā.
Šīs Spānijas daļas vadība ir teikusi, ka tā vēlas atdalīties no valsts, savukārt Spānija ir pateikusi, ka gadījumā, ka vietējās pašvaldības vadītājs izsludinās referendumu, Spānija viņu tiesās ar iespējamu 15 gadu cietumsodu. Referendums briest arī Francijā, kur tā dēvētā Jaunkaledonija vēlas atdalīties no valsts. Arī kurdu tauta plāno par savu neatkarību balsot vēlreiz (pirmo referendumu 2005. gadā neviens ārpus Kurdistānas tā īsti neatzina).
Rezumējot: patlaban šķiet ne īsti tas labākais laiks, kad Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts teritorijai pateikt "Čau!".
