Ar labām iecerēm piepildītais mediju politikas pamatnostādņu dokuments nākotnē sacels ne vienu vien vētru. Tajā atstātas plašas manevra iespējas konkrētu problēmu risinājumiem, piemēram, sabiedrisko mediju uzraudzībai veidot atsevišķu padomi ar politiķiem tās sastāvā. Vēl viens karstu diskusiju temats ir par sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus, kur izskanējuši ļoti loģiski un pamatoti argumenti:
Reklāmas raidlaika pārdošana ir komercdarbība, un valstij būtu pēc iespējas mazāk jāiejaucas privātbiznesā;
- Sabiedriskie mediji tiek uzturēti par sabiedrības līdzekļiem un tiem būtu jākalpo sabiedrības interesēm, nevis jādomā kā papildus nopelnīt;
- Pastāv riski, ka reklāmdevējs var iejaukties saturā;
- Līdzīga prakse ir mūsu kaimiņvalstīs un citās Eiropas Savienības valstīs.
Aiziešanu no reklāmas tirgus atbalsta arī abu sabiedrisko mediju valdes. Un būtu grūti atrast kādu, kas šai iecerei iebilstu. Vienīgais vērā ņemamais pretarguments ir reklāmu ieņēmumu spēja mazināt sabiedrisko mediju atkarību no lēmumu pieņēmējiem, kas vienā melnā naktī valsts dotāciju var arī samazināt.
Tomēr ir kāda problēma, kas valdībai neliks steigties ar sabiedrisko mediju atbrīvošanu no reklāmām. Redzamā problēmas daļa - nauda. Kā kompensēt sabiedriskajiem medijiem reklāmas ceļā gūtos ienākumus, kas tiek tērēti saturam un citām ikdienas vajadzībām? Aptuveni aprēķini liecina, ka LTV gadījumā tie būtu 7,4 miljoni gadā, bet Latvijas Radio - 1,2 miljoni. Kopējā summa visai liela, ņemot vērā, ka jāpalīdz arī izglītības un veselības nozarēm.
Neredzamā aisberga daļa, par kuru lēmumu pieņēmēji runās izvairīgi - kā, aizliedzot reklāmas sabiedriskajos medijos, sasniegt savu elektorātu pirmsvēlēšanu laikā?
Reklamēties uz stendiem ir viena lieta, bet uzrunāt medijos - pavisam cita. Turklāt reklamēties televīzijās vairs nav iespējams 30 dienas pirms vēlēšanām, bet Latvijas Radio šāda iespēja pastāv. Piemēram, 2014.gadā Latvijas Radio bija rekordaugsti ieņēmumi (1,65 milj.) no reklāmām un aptuveni trešā daļa reklāmnaudas nāca no politiskajām partijām.
Nav šaubu, ka, sabiedriskajiem medijiem aizejot no reklāmas tirgus, šis gardais kumoss vismaz daļēji nonāks komercraidorganizāciju naudas makos. Viņi kā atbalsta platformu Saeimā veiksmīgi izmanto pie frakcijām nepiederošo deputātu Artusu Kaimiņu, kurš vada attiecīgo darba grupu.
Savas jaunveidojamās partijas reklamēšanās radio un TV viņu maz uztrauc, jo viņš itin veiksmīgi to dara sociālajos tīklos. Kaimiņš ir arī tas, kurš ierosinājis sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus sākt tieši ar Latvijas Radio, jo tas prasa mazāk līdzekļu.
Šo pozīciju nesen savā komentārā aizstāvēja arī A/S Radio SWH finanšu direktors Filips Rubenis.
Viņš atradis risinājumu arī situācijai, ja valstij neatrastos nepieciešamie 1,2 miljoni, lai aizlāpītu caurumu Latvijas Radio budžetā. Rubenis kā Latvijas Raidorganizāciju valdes loceklis kompensāciju piedāvā rast, slēdzot, viņaprāt, sevi neattaisnojušo Latvijas Radio programmu jauniešiem.
Te gan jāpiebilst, ka Latvijas Radio 5 tikai nepilnu divu gadu laikā ar krietni mazāku apraidi ir spējusi apsteigt Latvijas Radio 3 - Klasika, un ir vienīgā uz jauniešu auditoriju orientētā radiostacija valstī. Divas trešdaļas tās klausītāju ir vecumā līdz 35 gadiem, bet jauniešu auditoriju ar savu saturu tā veiksmīgi uzrunā arī multimediju platformās - internetā, ''Youtube'' un sociālajos tīklos.
Ignorējot faktu, ka kvalitatīva žurnālistika prasa līdzekļus, Rubenis nepamatoti salīdzina Latvijas Radio budžetu ar pārējām komercradiostacijām, kur šāda satura tikpat kā nav un lielāko daļu ētera laiku tiek atskaņota mūzika. Šis atklāj īsteno komercradio haizivju dabu - savā ceļā tie ir gatavi aprīt visu, lai tikai vairāk nopelnītu. Pārmest savu interešu aizstāvēšanu viņiem nevar.
Daudzreiz lietotais arguments, ka sabiedriskajiem medijiem nav jānodarbojas ar to, ar ko tikpat labi varētu nodarboties komercradio, ir ļoti sens. Arī populārais britu BBC jauniešu kanāls Radio 1 regulāri nonāk šo diskusiju krustugunīs. Tajā pašā laikā komercradio tikpat kā nav izmantojuši iespēju radīt kvalitatīvu žurnālistiku un radīt konkurenci monopola stāvoklī esošajam Latvijas Radio 1.
Bet vai saspīlējums nozarē izgaisīs un satura kvalitāte uzlabosies līdz ar sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus? Esmu pārliecināts, ka nē. Paralēli gaidāmajam radio reklāmas cenu kāpumam un gaidāmajiem ieņēmumu palielinājumiem, komercradio labprāt atbrīvotos no konkurentiem, lai palielinātu auditoriju. Par to liecina torpedējumi pa LR5, kurā no sākta gala reklāmu nav un lielākā daļa tā auditorijas vēl nav reklāmdevējiem interesējošā vecumā.
Attiecībā uz sabiedrisko mediju saturu reklāmu pazušana būtiskas izmaiņas neiėnesīs, ja finansējuma apjoms netiks palielināts līdz pamatnostādnēs solītajiem 0,15% no IKP. Savukārt komercradio ar papildus iegūto naudu, kas, domājams, nebūs pārāk liela, vai nu dzēsīs iepriekšējos gados zaudēto vai arī ieguldīs to tehnoloģiskos risinājumos, jo auditorija arvien vairāk sāk radio klausīties bez paša radioaparāta starpniecības.
* Raksta autors uzskata, ka Latvijas Televīzijas iziešana no reklāmas tirgus ievērojamās kompensējamās naudas summas dēļ šobrīd ir tikpat kā nereāla, tādēļ apskatīti tiek galvenokārt ar radio saistīti jautājumi.
