Fons un scenārijs
Kopš konflikta uzliesmojuma Ukrainā drošības situācija reģionā ir mainījusies. Doma par to, ka konflikts jau tuvā nākotnē varētu gluži taustāmi skart mūs, izklausās biedējoša un reāla.
Taču arī iepriekš Latvija ir bijusi starp tām valstīm, kam spēcīgi nācies izjust Krievijas uzmanību. “Krievu pasaules” koncepcija, kas paredz stiprināt Krievijas kultūras, lingvistiskās un politiskās pozīcijas pāri valstu ģeogrāfiskajām robežām; pārmetumi par krievvalodīgo diskrimināciju un “fašismu” Latvijā; dāsna vietējās informācijas vides apgādāšana ar sev lojālo vai piederošo telekanālu saturu; atbalsts nevalstiskajām organizācijām, kas te, uz vietas, var izplatīt Kremlim tīkamas interpretācijas — tas viss vēsta par Krievijas ārpolitiskajiem un ideoloģiskajiem mērķiem. Savienojumā ar Latvijas vēsturisko pieredzi tas viss nepavisam neizklausās iedrošinoši.
Taču paralēli Latvijas un Krievijas attiecībām notiek krietni plašāks dažādu rietumvalstu un Krievijas attiecību skaidrošanas process, kurā ietilpst arī kiberuzbrukumi un informatīvā kara operācijas. Šī skaidrošanās tiešā veidā neizriet no tā, kā Krievija izturas pret Baltijas valstīm, un pastāvošā saspīlējuma avoti ir daudzveidīgi. Šinī procesā jau tagad kā reālistisks tuvākās nākotnes scenārijs eksistē karš starp Krieviju un NATO. Kopš Ukrainas krīzes sākuma šī retorika ir radusi stabilu vietu arī Latvijas informatīvajā telpā.
Jāuzsver, ka vairumā gadījumu tādu scenāriju autori nav nekādi vietējie politiskie līkločotāji. Latvijas medijos šādi vēstījumi nonāk no dažādiem ārvalstu medijiem un ārvalstu politisko un militāro jautājumu zinātājiem. Tas apgalvojumiem piešķir lielāku autoritāti, taču auditoriju neatbrīvo no pienākuma tos apskatīt kontekstā un kritiski izvērtēt.
Par to, kas varētu notikt
Lūk, daži no piemēriem, kuros, balstoties uz ārvalstu avotiem, Latvijas mediji šogad ziņojuši par iespējamo karu:
- 4. februāris. BBC pseidodokumentālā filmā modelēja situāciju un sagaidāmo iznākumu pēc tam, kad Latvijā un Igaunijā saceļas prokremliski separātisti. Kodolieroči, Trešais pasaules karš.
- 4. februāris. ASV domnīca RAND, balstoties uz kara spēlē iegūtajiem rezultātiem, secinājusi, ka NATO nevarētu aizstāvēt Baltijas valstis pēkšņa Krievijas iebrukuma gadījumā.
- 19. aprīlis. Igaunijas parlamenta Valsts aizsardzības komisijas pasūtītā ziņojumā teikts, ka Krievija Baltijā tikai dažu dienu vai nedēļu laikā spētu saasināt situāciju līdz līmenim, kurā tā būtu gatava iesaistīties atklātā konfliktā un iekarot šo reģionu.
- 19. aprīlis. Polijas aizsardzības ministrs Antonijs Macerevičs pavēstījis, ka Krievija sistemātiski gatavojas agresijai pret NATO.
- 22. jūnijs. Arī ASV sauszemes spēku komandieris Eiropā Bens Hodžess izteicies, ka NATO nespētu aizstāvēt Baltijas valstis pret Krievijas uzbrukumu.
- 17. novembris. Drošības jautājumu eksperts Pols Millers ietekmīgajā izdevumā “Foreign Policy” aprakstījis, kā Baltijā var sākties Trešais pasaules karš.
- 26. novembris. Atvaļinātais ASV ģenerālis Džeks Keins izteicies, ka Putins iebruks Baltijas valstīs tieši tāpēc, lai izaicinātu Trampu un NATO.
- 28. novembris. Reaģējot uz plāniem Krievijas un Baltkrievijas militārajās mācībās “Zapad 2017” izmantot krietni vairāk karavīru un tehnikas nekā šogad, Baltkrievijas opozīcija pieļauj, ka tas liecina par gatavošanos iebrukumam Ukrainā, Baltijā vai Polijā.
Detaļas un skaidrojumi mēdz atšķirties, taču konstruētais scenārijs par apdraudējumu izskatās konsekvents. Šādas ziņas nereti ir balstītas dažādu amatpersonu vai organizāciju viedokļos, minējumos, pieļāvumos. Starptautiskā situācija, protams, nav joma, kurā būtu iespējams precīzi izkalkulēt attīstības gaitu. Taču arī tad, izvērtējot vēstījumus, ir jāņem vērā formāta ierobežojumi.
Patiesība ne vienmēr ir pa vidu
Otrajā - Krievijas - pusē viss notiek tieši tāpat, tikai apvērstā veidā. Turienes medijos regulāri izskan paziņojumi par to, kā NATO gatavojas agresijai pret Krieviju un kā Rietumi to tikai vien dara, kā mēģina dažādos veidos sabotēt Krieviju.
Tas, protams, nenozīmē, ka visas puses savā rīcībā ir vienādas. Piemēram, Krievija var paziņot, ka tās militārās mācības ir tikai atbilde uz NATO mācībām savā pierobežā un ka šādas aktivitātes tā uzskata par sevi apdraudošām. Tomēr iesaistīto militārpersonu skaita salīdzinājums parāda, kura puse ir visvairāk kāra uz spēka demonstrēšanu.
Arī starp rietumvalstu un Krievijas ietekmīgākajiem medijiem ir būtiska atšķirība. Krievijā daudzi lielie mediji atrodas tiešā vai netiešā Kremļa kontrolē, turpretim Rietumos medijiem pašiem ir brīvība noteikt savu redakcionālo politiku (tas, kādā veidā kuri mediji nonāk pie savas redakcijas politikas, gan ir atšķirīgs un krietni sarežģītāks jautājums). BBC ir pavisam citi darbības principi nekā RT, tāpat aģentūru “Associated Press” ir grūti salīdzināt ar ITAR-TASS.
Tāpēc, izvērtējot mediju vēstījumus, nav pamata apgalvot, ka “patiesība ir pa vidu” — piemēram, starp Rietumu un Krievijas avotos atrodamo informāciju. To, kas notiek, var secināt, pēc iespējas detalizēti izzinot notikumu un izvērtējot faktu patiesumu, nevis vienkārši izvelkot vidējo aritmētisko starp dažādiem publiskajā telpā pieejamiem vēstījumiem. Ir situācijas, kurās viens apgalvojums ir patiess un otrs melīgs, bet tas nenozīmē, ka no tiem abiem ir jārada puspatiess apgalvojums.
Bez baltajiem un pūkainajiem
Un tomēr arī rietumvalstu mediji labi spēj darboties propagandas mašinērijā. Par to atgādināja kaut vai nesenais gadījums, kad ēstuvē Rīgā britu karavīrs piekāva latviešu jaunieti Akselu. Latvijas publiskajā telpā notikušais vispirms parādījās no laikraksta “The Daily Telegraph” raksta pārstāstiem. Operatīvi tapušajā publikācijā laikraksts ziņoja, ka Rīgā esot notikusi provokācija pret britu karavīriem. Vietējie it kā ir izraisījuši kautiņu, lai to varētu nofilmēt kāda prokremliska medija žurnālisti un atainot britu armijniekus kā bandītus. Medijs atsaucās tikai uz anonīmu avotu, bet Latvijas varasiestādes neguva apstiprinājumu, ka ir noticis kas tāds. Lielbritānijas vietā Akselam par notikušo atvainojās Latvijas Aizsardzības ministrija.
“The Daily Telegraph” publikācija, lai arī cik satraucoša, šķita gluži ticama, jo labi iekļāvās tajā rīcības modelī, ko mēs varētu sagaidīt no sava agresīvā kaimiņa. Līdzīgā kārtā auditorija, kura ir nelokāmi pārliecināta, ka Ukrainā pie varas ir “fašisti”, noticēs safabricētajiem apgalvojumiem, ka ukraiņu karavīri krustā piesituši trīsgadīgu zēnu vai pastrādājuši vēl citas zvērības.
Kas atrodas otrpus meliem?
Krievijas iejaukšanās citu valstu lietās ir nepieņemama; tai nav attaisnojuma.
Tomēr starptautiskās attiecības diemžēl ne visai labi regulē un skaidro morāles apsvērumi.
Arī rietumvalstu militārie, diplomātiskie un politiskie eksperti nav allaž neitrāli un objektīvi esošās situācijas vērtētāji. Kas attiecas uz medijiem, tad iegājies, ka arī rietumvalstīs tie biežāk ir savu valdību ārpolitiskas līniju atbalstītāji, nevis piekasīgi izvērtētāji. Kritika biežāk būs par detaļām, ne premisām. Dažkārt lielvaru ārpolitika, protams, ir pareiza, bet dažkārt tā noved pie Irākas kara, kas tika sagatavots uz nepatiesas informācijas pamata.
Der atcerēties, ka vienu un to pašu darbību var nodēvēt gan par “stratēģisko komunikāciju” un “informācijas operācijām”, gan par propagandu. Par propagandu parasti tiek nodēvēts tas, ar ko nodarbojas “viņi”, turpretī mūsu puse tikai informē un skaidro. Solis uz kļūšanu par patstāvīgāku un kritiskāku mediju patērētāju ir atmest pieņēmumu, ka ar dažāda līmeņa manipulācijām nodarbojas tikai mūsu atklātie pretinieki un viņu mediji, kamēr mūsu oficiālie draugi allaž visu stāsta, kā ir.
Tāda līmeņa melus un pārspīlējumus, kādus skatāmas Kremļa kontrolētajos televīzijas kanālos, Rietumu pusē sastapt var retāk. Tomēr tas vien, ka vienas puses mediji melo, vēl neļauj nonākt pie secinājuma, ka pretējās puses mediji gan ir patiesi. Arī šie mediji apzināti vai neapzināti ir līdzdalībnieki poliskās vides procesos — bet tajos ietilpst arī manipulācijas, pārspīlējumi, faktu noklusējumi un uzmanības novēršana.
Starp daudzām ieinteresētajām pusēm
NATO ir mūsu draugi, taču mēs neesam šinī organizācijā apvienotajās valstīs darbojošos personu vienīgie draugi. Teju vai katrā šajā valstī ir atrodamas dažādas balsis, dažādas dienaskārtības un atšķirīgs skatījums uz vēlamo situācijas attīstību.
Piemēram: britu laikrakstā “The Independent” vēl pirms ASV prezidenta vēlēšanām tika publicēts redaktora Šona O’Greidija viedokļraksts, kurā teikts
[..] visvieglākais veids, kā novērst nākamo pasaules karu, ir vienkārši ļaut krieviem paņemt, ko viņi vēlas, ja vien mums pašiem no tā ne silts, ne auksts. Krievi var dabūt Igauniju, Latviju un Lietuvu, ja grib. Mēs taču nerunājam par Rodailendas vai Aļaskas atdošanu, vai ne?
Nav teikts, ka šim viedoklim ir kāds sakars ar to, ka it kā cienījamais “The Independent” pieder bijušajam VDK aģentam Aleksandram Ļebedevam un viņa dēlam Jevgēnijam Ļebedevam. Taču, pirms citi mediji paķer šo cinisko izteikumu, lai to vēstītu tālāk kā prominentu viedokli, šis ir tikai viens no aspektiem, ko der apsvērt.
Ar karu baidīt pašlaik ir viegli. Krievijas faktors nenoliedzami Latvijā ir ietekmīgs, un no tā nekur projām mums netikt. Taču arī tad der uz brīdi apstāties, lai pajautātu sev dažus jautājumus. Cik lielā mērā regulārie apgalvojumi par apdraudējumu patiešām raksturo esošo starptautisko situāciju un cik lielā mērā to veido? Kas ietekmē dažādo balsu spriedumus par to, ka militāras sadursmes var izcelties? Kas padara kādu šāda veida prognozi vai apgalvojumu par ticamu un vērā ņemamu?
Gribēju rakstīt, ka tie ir miljardus eiro vērti jautājumi, lai gan īstenībā tie ir jautājumi, kuru vērtība nav izmērāma. Taču arī panika Latvijai un pārējām Baltijas valstīm par labu nenāk.
