Mazliet Hičkoks, mazliet Blaumanis
Tīrā poētika
Tukšuma tuvplāns
Mazliet Hičkoks, mazliet Blaumanis
Luga “Asins kāzas”, ko spāņu vārda meistars Federiko Garsija Lorka pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās radīja, iztirzājot kādu avīzē izlasītu atgadījumu, papildinot to ar savas dzīves emocionālo bagāžu, kādam režisoram neveikli ar to apejoties, var pārtapt par vienkāršotu šekspīriski blaumanisku kaislību traģēdiju, kur cīnās dzimta ar dzimtu un jūtas ar prāta celto žogu. Taču šis nav tas gadījums. Režisors Vladislavs Nastavševs tam neļauj notikt: viņš rada poētisku un mistisku traģēdijas atstāstu ar graciozu aktierspēli bez spilgtas kultūrpiederības lugas spāniskajai izcelsmei. Traģēdijai nav tautības un nav noilguma. Tai ir sievietes zemā balss, truli lietoto ieroču asums un instinktu pilna pirmatnējība.
Vienlaikus, piedzīvojot izrādi “Asins kāzas”, var novirzīties no traģēdijas vienvirziena ceļa daudzās mazās domu takās: par mātes un bērna neredzamās nabassaites mūžīgo pulsēšanu; par sieviešu (māšu, sievu, meitu) likteni, paliekot vienām, kad vīrieši aiziet bojā kara, kaisles vai muļķības skarti; par kaislības ārdošo dabu, kas posta bez žēlastības; par asumu, kā dzīvē ir par daudz; par nāves naža klātbūtni ikvienā cilvēces spertajā solī; par sabiedrības radītiem pienākumiem un tiesībām lemt pašam savu likteni utt., u. tjp. Lobīt jēgu slāni pa slānim dzīves un nāves attiecību skaidrošanas laikā, vērojot izrādi.
Izrāde ar smagu vēstījumu ne tik daudz par nāves neizbēgamību, cik par tās nemitīgo klātesamību.
Taču gandrīz trīs stundu garajā izrādē režisors, izmantojot sev raksturīgo, Hičkoka cienīgo spriedzes vai gaidu pilno mirkļu radīšanu, skatītāju sapurina pārdomās un ved tālāk neizbēgami uz izrādes finālu, nemitīgi atgādinot “memento mori!” jeb “atceries par nāvi!”. Kā norāda tulkotājs Edvīns Raups, Lorkam nāve pastāv vienlaikus ar dzimšanu: nāvē tas saredzējis lielāku saistību ar radīšanu, nevis ar graušanu.
Tīrā poētika
Lai arī attiecības ar Lorkas dzeju Nastavševam aizsākās jau krietni agrāk – laikā, kad tapa muzikālās kompozīcijas izrādei “Tumšās alejas” un viena no tām, atdzejota krieviski, pārtapa par tituldziesmu, tikai šoreiz Lorkas dzeja dzidrā Edvīna Raupa atdzejojumā likusi režisoram meklēt latviešu valodas melodiskumu paša radītai mūzikai. Tā izrādes “Asins kāzas” scenogrāfiju režisors pirmo reizi papildina ar paša iedziedātām kompozīcijām latviski. Muzikāli vokālie izrādes mirkļi pasvītro izrādes ainu dramatismu – Nastavševa iedziedātās dziesmas griezīgi smeldzīgā pantomīmā, imitējot dziedāšanu, ar akordeonu rokās izpilda aktieris Uldis Siliņš Mēness tēlā. Arī nāves tēls Lorkas radošajā mantojumā ir tieši un dabiski saistīts ar Mēness tēla klātbūtni, kas tiek skaidrots kā priekšvēstnesis jaunai dzīvībai. Izrādē Mēness mijiedarbojas ar lugas varoņiem, pildot stāstnieka funkciju un ieskandinot ainu pēc ainas, reizē piešķirot traģisma pārpilnajai telpai netveramu trauslumu.
Tumsa, asums, kliedziens: elementi, bez kuriem izrādē neiztikt gan tiešā, gan simboliskā plaknē. Melnā tērptie aktieri uz bālās mēness gaismas apspīdētās izslāpušās zemes lielākoties paveic savu uzdevumu precīzi un pārliecinoši, neārdot izrādes jaudu, bet piepildot to ar savu sniegumu. Īpaši Daiga Kažociņa Mātes lomā un Agnese Cīrule Līgavas lomā profesionāli tīri mirdz savās iekšējās pretrunās un kaislībās, kas gan rada, gan iznīcina, gan pārliecina. Tāpat arī aktieris Kaspars Dumburs nelokāmā Leonardo lomā ienes izrādē vētru un slāpes just bez robežām. Savukārt dialogā ar Agnesi Cīruli Kaspars Dumburs ļauj noklausīties, iespējams, vienu no smeldzīgi jutekliskākajiem aizliegtās mīlestības dialogiem, kas izskanējuši teātra zālē, aktieriem sēžot parasti ierastajās skatītāju sēdvietās, atgādinot, ka kaislības maldās tepat, starp mums.
Aktierspēles ziņā spilgtāks un niansēm bagātāks sniegums ir vērojams sieviešu lomās, vīriešu lomas padarot (izņemot atsevišķas ainas ar Kaspara Dumbura dalību) statiskākas, papildinošas. Tieši tas liek izrādi lasīt sievietes acīm, atgriežoties pie sievietes kā pie sākuma, pie tās pirmatnējības, pie tās asarām, kas plūst no pēdām, nevis no acīm, pie nenovēršamā likteņa.
Līgava melnā kāzu kleitā tukšu, tālienē vērstu skatienu izbalējušā, dzīvības sulas alkstošā pasaulē pārtop par simbolu mirušām cerībām par īstuma pilnu dzīvi. Tāpat arī Māte, kas pieplok pie raupjās zemes, slakot to karstām asarām apraudot vēl nenotikušo, bet nenovēršamo. Zināmā mērā režisoram savos darbos izdodas estetizēt traģisko, arī izrādē “Asins kāzas”: tieši šis “melnais skaistums” aizkustina skatītāju visdziļākajā veidā, sekojot līdzi notikumu virzībai un emociju kustībai. Iespējams, tieši fakts, ka Nastavševs, lai arī izrādes tapšanas gaitā meklē domubiedrus, veidojot izrādes radošo komandu, bieži vien beigās paļaujas tieši uz savu skatījumu ne tikai režisora, bet arī scenogrāfa, kostīmu idejiskā mākslinieka un komponista statusā, ļauj galarezultātā baudīt vienotu mākslas darbu. Tādu, kur katra izrādes “sastāvdaļa” papildina viena otru, nevis pārmāc vai izkonkurē.
Tukšuma tuvplāns
Scenogrāfija izrādēs Nastavševa gadījumā nekad nav pašmērķīga, lai gan vienmēr uzdod jautājumu par fiziskajām robežām un to izaicināšanu. Tiesa, scenogrāfija vienmēr pārsteidz ar savu ģeometriju: skaldnēm, leņķiem, augstumiem, slīpumiem, taču allaž ir piepildīta arī ar jēgpilnu saturu, ļaujot formai kļūt par partikulu, kas pastiprina izrādes vēstījumu, nevis novērš no tā uzmanību. Izaicinošie scenogrāfiskie risinājumi ne vien atsvaidzina aktieru manevrētspēju (turklāt atsevišķās izrādēs pat ārēji bīstamās situācijās), bet vienlaikus izraisa skatītājā neviltotu līdzpārdzīvojumu: kā spriedzes, tā baiļu formā. Tā režisors panāk savu pašpasludināto mērķi – raisīt skatītājā emocijas.
Izrādē “Asins kāzas” režisors attapīgi izmanto Nacionālā teātra Lielās zāles iespējas, rodot esošajam telpas iekārtojumam ilgtspējīgu risinājumu, papildinot to ar jaudīgu gaismspēli (Oskars Pauliņš) un muzikālu vizualitāti (Vladislavs Nastavševs un Toms Auniņš). Šoreiz skatītājs vietu atrod uz zāles skatuves, vienlaikus gan pietuvojoties notikumam, gan attālinoties no tā. Savukārt izrādes darbība norisinās gan uz slīpas, reljefainas kvadrātveida skaldnes, kas izrādes otrajā cēliena maina leņķi, gan zāles skatītāju rindās, ko par kinematogrāfisku ainu cienīgu fonu palīdz padarīt gaismu virtuozitāte. Tā Lielās zāles karaliskā greznība nebūt netraucē izrādes koptēlam, tieši pretēji – ar gaismu palīdzību ļauj izdzīvot traģēdiju dažādos plānos.
Lai arī pats režisors ar kailo, asi betonēto slīpo skaldni ilustrē Andalūzijas sauso zemi, tomēr kopā ar Mēness neatņemamo klātbūtni šī zeme savā bālumā atgādina Mēness virsmas tuvplānu. Vietu, kur cilvēks tiecas spret savu kāju, bet kur dzīvība vēl (vai jau) nevar rasties. Izkaltusī zeme kā cerību slacīts tukšums, kas sūrst zem sieviešu pēdām, laikam ejot.
