Kāds jauns pāris draudzīgi aizmiga uzreiz, kā apsēdās. Viņam – galva lepni atgāzta pret krēsla atzveltni, viņai – uz puiša pleca. Kāda cita meitene uzlika austiņas un iegrima sev vien zināmā skaņu pasaulē.
Pagaidām viss bija labi.
Saulīte spīdēja, autobuss līgani ripoja, un es nodomāju – redz, cik bezrūpīgi var braukt, ja nav jādomā ne par ceļu remontiem, ne ātruma ierobežojumiem, ne citiem šoferu jautājumiem.
Kādam ik pa laikam iezvanījās mobilais telefons, uzrunātais kārtīgi atskaitījās, pie kura staba viņš pašlaik ir un pēc cik minūtēm varētu būt klāt. Pēc laiciņa – atkal. Nez, kā agrāk cilvēki vispār satikās, kad nebija mobilo sakaru? Neatbildams jautājums tagad izskatās. Daudzbērnu māte arī vairākas reizes mēģināja noskaidrot, vai ģimene ir pamodusies, vai paēdusi. Ģimene laikam ne pārāk gribēja dalīties ar šo sensitīvo informāciju. Tad māmiņa paņēma savu mobilo ierīci un sāka ekrānā spēlēt kādas spēlītes. Paldies viņai, ka bez skaņas.
Taču tad kaut kur no autobusa aizmugures atskanēja garāks telefonmonologs. Kāds puisis laikam skaidrojās ar meiteni, kurai mājās nebija cigarešu – to vismaz varēja dzirdēt jau viss autobuss. Tad viņai tika dotas norādes aiziet uz veikalu un nopirkt, kamēr puisis brauc, bet viņai neesot naudas. Un vispār – kaut kas viņai laikam nepatika šajā sarunā.
„Kā es tev neteicu, ka būšu Latvijā? Nu, tagad es tev saku. Es tūlīt būšu pie tevis. Kā – negaidīji?! Es taču tevi mīlu, tu – mani arī. Un, ja tu mani klausīsi, tad viss būs čikiniekā. Kas tev nepatīk? Es tikai iedzēru pāris aliņus… Ar večiem satusējām. Es tak visu laiku biju pie tevis – dienu un nakti. Kādam taču arī nauda jāpelna. Nu, būs nauda, skaidrs, man te veči teica, ka es varot pasākumus vadīt. Kruta! Klausies, kas tev tur pa troksni – visa ģimene sabraukusi??? Sviests kaut kāds! Kāpēc tu neteici! Es neteicu?? Nu, tagad saku, nopērc cigaretes. Gaidi. Beidz muldēt. Tūlīt būšu.”
Un tad iestājās negaidīts klusums. Nevilšus visi autobusa pasažieri (varbūt izņemot tos, kuru gulēja vai klausījās mūziku austiņās) bija liecinieki veselai attiecību drāmai, kurā bija ietverti arī pašlaik Latvijai sāpīgie momenti par braukšanu peļņā uz ārzemēm un atgriešanos bez miljoniem.
Protams, meiteni, kurai nebija cigarešu, bet bija pilna istaba ar radiniekiem, varēja tikai iztēloties. Un arī to, kā notiks viņu tikšanās un kāds būs attiecību turpinājums. Puisi gan varēja arī apskatīt – kāpjot ārā no autobusa, viņš pamodināja guļošo džeku un palūdza viņam cigareti. Viņš iedeva. Un puisis, kurš izskatījās kā salikts no vairākiem absolūti nesaderīgiem materiāliem – ar svaigi frizierētu matu cekulu, stilīgu mēteli, auskaru ausī un netīrām, netīrām rokām (tā laikam mēdz ieēsties ādā eļļas), nervozi virpinādams pirkstos cigareti, izkāpa. Nez, vai viņš tagad vadīs pasākumus un pelnīs lielo piķi, mīlēs meiteni, kura viņu klausīs, un dzīvos laimīgi? Nezinu, varbūt viņš pats vēl nezina.
Mani nepameta sajūta, ka tikko esmu noklausījusies kādu mūsdienu sadzīvisko raidludziņu – pret savu brīvo gribu. Cilvēku telefonmonologi sabiedriskajā transportā vispār ir apbrīnojams fenomens – tiek izklāstītas attiecību fineses, veselības problēmas, biznesa smalkumi, aprunāti radi un paziņas, izstāstīti iepriekšējās dienas piedzīvojumi. Apbrīnojama atvērtība publiskā telpā. Vai arī realitātes zaudēšana. Nākamreiz, kad braukšu autobusā garāku ceļa gabalu, uzlikšu austiņas. Man vecmāmiņa mācīja, ka nav labi noklausīties svešas sarunas.
