Tādas bija mūsu divas janvāra dienas Latvijas Radio 8. studijā. Mēs lasījām priekšā grāmatas. Tapa 10 jauni ieraksti „Radio mazajai lasītavai”. Dažas dienas no Minhenes iebraucis Rīgā, savu laiku „Lasītavai” ir rezervējis Minhenes Kamerteātra aktieris Gundars Āboliņš. Minhenes teātrī, izrādās, vairāk darba nekā sākumā domāts. Pirmajā sezonā lomas piecās izrādēs. Brīvdienās viņš mēdzot sasaiņot sviestmaizes un iet kalnos staigāt. To viņš stāsta tāpēc, ka pirmos lasām Ingas Žoludes stāstus, viens no tiem – „Pārgājiens”. Par trim kungiem, kuri katru gadu kopā dodas pārgājienā, šis gads viņiem ir īpašs. Inga Žolude ir ļoti nopietna. Viņa uzmanīgi klausās, kā skan viņas teksti Gundara lasījumā. Esot tā mazliet dīvaini. Vai tiešām tie ir mani?
Pēc Ingas Žoludes studijā nāk Inese Zandere. Kopā ar viņu – Latvijas Televīzijas filmēšanas grupa, kura taisa filmu par Zanderi. Televīzija ienes mazliet jezgas, jo jāsprauž vēl citi mikrofoni, jāsavelk vadi, bet tad visi norimstas, un Inese sāk stāstīt par to, kas ir „Kuģa žurnāls”, kuru pavisam drīz izdos „Neputns”. Tā vienlaikus ir un nav dienasgrāmata, tie ir savulaik „Rīgas Laikā” publicētie Ineses teksti, arī tie, kas publicēti ar pseidonīmiem, pie tam dažādiem.
Zandere smejas, kad cīkstamies, kurš vārds jāizceļ teikumā: „Tādas Zanderes nemaz nav”. Labi, ka autore ir klāt, jo tagad mums ir skaidrs, ka svarīgākais vārds ir „tādas”.
Tālāk viņa „Kuģa žurnālā” raksta: „Sarunā ar Uldi Bērziņu nesen mēģinājām salīdzināt, ko kurš atceras par notikušo, tas ir, ja vispār kaut ko atceras – bet, spriežot pēc rezultātiem, nekā nav bijis. Protams, no mana viedokļa arī tādas Zanderes, kāda, pēc Bērziņa domām, kaut kur te Rīgā dzīvo un ar kuru viņš ir pazīstams, nemaz nav, tas ir – viņa ir, tikai tik lielā mērā, cik ir Bērziņš...”(tālāk klausieties „Lasītavā”).
Zandere atkal smejas, jo tiekam līdz epizodei Mārtiņa kapos. Viņa paspēj arī izstāstīt, ka viņas mīļākā vietiņa Jaunajā Rīgas teātrī, izrādās, ir tā pati, kas Hermanim (to viņa filmā redzējusi). Viņa savulaik sēdējusi un skatījusies uz „Rīgas Laika” redakciju, kā tur viss notiek. Jocīga tā cilvēka atmiņa, it kā mums dod kādas zīmē, it kā slēpj, bet beigās rodas teksts.
Šoreiz tā nu ir iznācis, ka lasām vairākas dienasgrāmatas. Albēra Kamī „Piezīmju grāmatiņas”. Tā nav klasiska dienasgrāmata, bet gan pieraksti, sajūtu un domu uzplaiksnījumi, kas reizēm vēlāk pārtapuši darbos. Man patīk, šo grāmatu var uzšķirt uz labu laimi un lasīt kādu piezīmi tieši šai dienai. Piemēram, nupat es uzšķīru 87. lappusi:
„Nāve un daiļrade. Tuvu miršanai, viņš lika sev izlasīt savu pēdējo darbu. Tas nav tas, ko viņam gribējies teikt. Viņš liek sadedzināt. Un viņš nomira bez mierinājuma – ar kaut ko klabošu krūtīs – kā pārtrūkušu akordu.”
Šo piezīmi Gundars Āboliņš nelasīja. Viņš uzšķīra citas.
Un vēl mēs lasām leģionā iesauktā Imanta Jansona „Manu dienu grāmatu”. Vēsturnieks Jānis Tomaševskis stāsta, ka varot salīdzināt šos tekstus ar dokumentiem par karadarbību, un Imants esot bijis ļoti precīzs. Tas nozīmē, ka viņa pierakstiem, kas tapuši turpat ierakumos, nevis pēc tam pie rakstāmgalda, varam uzticēties.
Noras Ikstenas „Mātes piens” ir viņai ļoti īpaša grāmata. Visas jau personīgas, bet šī – varbūt visvairāk. Viņa pati nevarot šos tekstus skaļi lasīt. Gundars lasa skaļi, Nora klausās. Par kāmi, kurš mīlēja brīvību, kurš apēda savus bērnus, lai viņiem nebūtu jādzīvo būrī… Nora sāk raudāt. Un nebeidz. Aiziet, kaut kur sevī iekšā dziļi vērsta.
Notiek arī tā.
Divās janvāra dienās, grāmatas priekšā lasot, esam piedzīvojuši daudzas dzīves. Un stāstus.
"Radio mazās lasītavas” jaunie ieraksti sāks skanēt 20. februārī. Sestdienu un svētdienu pēcpusdienās. Sāksim ar Noras Ikstenas „Mātes pienu”.
