Frankfurtē Latvija šogad bija kā jāņtārpiņš, kurš vilina ar gaismu, jo Latvijas stends ar saukli "Latvijas dimanti" bija balts, gaišs un spoži apgaismots, līdz ar to pievērsa īpašu uzmanību. Bija atbraukuši daudzi izdevēji, bija daudz skaistu un labu grāmatu, bija romāna "Jelgava’94" autors Jānis Joņevs, kam šogad piešķirta Eiropas Savienības Literatūras balva.
Tas viss bija, bet nebija neviena vārda par to, ka Rīga šogad ir Eiropas kultūras galvaspilsēta. Kāpēc neesam izmantojuši iespēju ar Rīgas vārdu papildus vēl pievilināt publiku? Labi gan zināms, ka starptautiskai publikai Rīgas vārds ir zināmāks un pazīstamāks nekā Latvijas, kuras nosaukumu dažādās valodās mēdz sajukt ar Lietuvu.
"Latvijas dimanti" ar Rīgu, manuprāt, būtu tikai ieguvuši. Un Rīga arī. Bet tas nav noticis. Garām palaisto iespēju sarakstā to noteikti var ierakstīt. Galu galā mēs jau nezinām, cik daudz Rīga - Eiropas kultūras galvaspilsēta - visa gada garumā prezentēta ārpus Latvijas, cik un vai tiek ieinteresēti ārvalstu mediji. Nevar būt, ka "Rīgai 2014" neinteresē starptautiskā publicitāte. Un nevar būt, ka Latvijas grāmatniekiem būtu bijuši iebildumi pret uzrakstu, ka Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta. Šogad, 2014.gadā. Vienkārši - nesanāca vienoties.
Man gribētos domāt, ka mūsu valsts ierobežoto līdzekļu režīmā būtu precīzāk jākoordinē vairāku, līdzīgu mērķu institūciju darbība, tādā veidā gan optimizējot līdzekļus, gan sasniedzot rezultātu, kas pa vienam nav iespējams. Tas, protams, ir tikai mans subjektīvais viedoklis, atgriežoties no Frankfurtes.
Tagad par grāmatām un sajūtām, kas rodas šādā, Eiropā lielākajā grāmatu notikumā.
Vispirms rodas sajūta, ka pasaulē viss jau ir uzrakstīts un izdots. Tad - ka traki gribētos to visu izlasīt, bet tas nu nekādi nav iespējams. Tad - ka daudz kas nav izdots latviešu valodā. Un vispār - visu, kas šeit atrodas, nav iespējams aptvert, tāpēc katram, aizbraucot no Frankfurtes, var būt "sava bilde". Var paļauties uz gadījumu un iet, kur acis rāda, var meklēt ko konkrētu - kādu valsti, izdevniecību, tematiku. Var klejot un piestāt paklausīties un paskatīties, kur intuīcija liek. Piemēram, es apstājos Indonēzijas stendā svētdienas rītā, jo viņu dziedātājas radīja īpašu "Klusuma salu" ar balsīm, instrumentiem un kustībām. Indonēzija, starp citu, būs nākamā gada Frankfurtes īpašā viesu valsts. Vai mēs vispār ko zinām par Indonēzijas literatūru? Man jāatzīstas - es nē. Tie varētu būt nezināmās planētas atklājumi.
Protams, daudz labāks priekšstats mums ir par Somijas (šī gada viesu valsts) literatūru, jo mums ir burvīgi somu literatūras tulkotāji - Maima Grīnberga un Guntars Godiņš. Sofī Oksanena, kura runāja atklāšanas pasākumā, mums zināma no Maimas tulkotā romāna "Attīrīšanās", pēc kura motīviem Jaunajā Rīgas teātrī iestudēta izrāde "Muša". Un tas ir tikai viens piemērs, jo somu rakstniekus tulkotāji pie mums atveduši gan tiešā nozīmē, gan grāmatās.
Somija savam paviljonam bija izvēlējusies saukli "Finnland. Cool" (saprotiet, kā gribat!), sava karoga krāsas, tehnoloģijas, bērnu literatūras varoņus un savus atraktīvos rakstniekus, kuri vienlīdz labi var gan dziedāt, gan runāt. Un katrs varēja pārbaudīt savus smadzeņu impulsus, transformējot tos dzejā ("Brain Poetry").
Kuras būtu tās divas, trīs lietas, kuras būs Latvijas pazīšanās zīmes pasaulē? Īpaši 2018.gadā, kad Baltijas valstis būs īpašās viesu valstis Londonā? Kā vienosimies un atšķirsimies Baltijas trijotnē? Par šiem jautājumiem nopietni jādomā jau tagad. Un arī par veidu, kā Rainis un Aspazija jau nākamgad kļūs par mūsu atdzimušajiem kultūras vēstnešiem.
Tomēr žēl, ka Frankfurte neuzzināja, ka šogad Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta…
