"Savilksim jostu, bet nepadosimies. Lai veikalu plaukti ir tukši, maize - vasarnīcas cenā, rublim - dzēšlapas vērtība. Krieviju, ticiet man, tas darīs vēl stiprāku," tā premjers Medvedevs, solot aizslēgt Krievijas debesis, iedzīt bankrotā puspasaules lidkompāniju, nospiest Ukrainas elektrības un gāzes slēdzi, katrā ziņā - nepalikt parādā.
Krievija domā, Eiropa gaida. Neviens nav parādā, neviens nav padevies, abas puses atbildējušas ar spītu, ar draudiem, ar pretreakciju.
Eiropa runā par soļiem, Krievija - par atbildes soļiem, un tāds samocīts, spītīgs tango grūstās pa politisko skatuvi, un tam neredz gala.
Kurš pirmais pametīs dēļu grīdu, kuram aizķersies kāja, nolūzīs papēdis, kurš sabruks, kurš atzīs sakāvi. Gaidām.
Latvijas Gaismas pilī "Rīgas konferencē 2014" 12. un 13.septembrī Krievijas un Ukrainas tematika uzviļņoja ar divkāršu spēku.
"Putinam ir pietiekami daudz manevru iespēju, lai atkāptos, lai saprastu, ka iets par tālu, lai atkāptos ar godu un izskaidrotu sabiedrībai, kas notiek, ka viss mainās un tagad ir jābūt mieram," tā, atbildot uz jautājumu, vai Krievijas līderis jebkad būs spējīgs atzīt strupceļu un griezties atpakaļ no Ukrainas, jo Rietumos daudzi domā, ka stūrī iedzīts zvērs ir dubulti bīstams, tādēļ, ka tam vairs nav, ko zaudēt, saka Somijas Ārpolitikas institūta programmu direktors Arkādijs Mošess, piebilstot:
Nešaubieties, Putins zinās, kā izmantot savus medijus un caur tiem izstāstīt sabiedrībai, kādēļ viss mainās, nezaudējot ne grama popularitātes.
"Tās nav sankcijas, tas ir joks," jau citā diskusijā uzver Putina bijušais padomnieks, tagad viens no skaļākajiem Kremļa kritiķiem Andrejs Illarionovs. Viņa teorija - pret Krieviju vajag vērsties citiem līdzekļiem. "ES līdz šim spējusi izmantot tikai vienu instrumentu - sankcijas, taču militārais konflikts Ukrainā nav risināms ar nemilitāriem līdzekļiem," saka Illarionovs, piebilstot, ka Krievija Ukrainas karu plānoja 11 gadus, un to diemžēl nevar uzvarēt bez līdzvērtīgas plānošanas, turklāt Kremlis to nebūt nav slēpis. Uzmanīgākam lasītājam to jau sen vajadzējis saprast, kaut vai ik pa laikam ielūkojoties Kremļa propagandas presē.
Ja reiz tā, kur šos 11 gadus bija politikas un drošības stratēģi, gaišākie analītiskie prāti? Kas noslāpēja uzmanību, kad daudzreiz ar draudiem, bet 2009.gada ziemas spelgonī pa īstam Maskava nogrieza gāzi Ukrainas cauruļvadiem, liekot divas nedēļas trīcēt virknei Eiropas valstu, aizbildinoties ar Ukrainas nesamaksāto parādu, par kuru arvien "zinātnieki strīdas"?
Tagad ir par vēlu, jāslauka tas, kas izliets.
"Es tomēr ticu, ka bez militāras cīņas nav izsmeltas citas iespējas," saka Vācijas Māršala fonda analītiķe Konstance Štelzenmūlere. Tam piekrīt arī ASV Vilsona centra Kenana institūta direktors Metjū Rožanskis, norādot, ka arī tā ir daļa no Kremļa politikas - sagaidīt, ka kāds pārmetīs Rietumiem vājumu un Putina vārdu atbalsošanu, kaut vai par to, ka konflikts nav risināms militārā ceļā.
Ja tā - tad kā? Jo viss ir ieildzis un viss ir samilzis.
Brutāli, vienkārši, masām saprotami un pieņemami.
Šis sankciju strupceļš, šis ap ierauto skabargu augošais iekaisums ir dziedināms, sākot no paša sākuma - no galvas, zem kuras pūst zivs.
Putinam vajag pretī līdzvērtīgu spēlētāju, līderi, kurš, Dievs dod, tomēr ir dzimis, kura gudrība stāv pāri pār diplomātiskiem instrumentiem; kurš zinātu, kā runāt ar imperiālisma kompleksos sirgstošu vadoni; kurš saprastu, ko kādreizējo varenību zaudējušajai Krievijai nozīmē teritorijas; kuru nenobaidītu kailās krūtis, muskuļi, spēja peldēt tauriņstilā, lekt ar izpletni, vadīt iznīcinātāju un turēt roku uz naftas un gāzes slēdža; kurš prastu runāt, uzrunāt, rīkoties - spēcīgi, pamatoti, cilvēcīgi, humāni, gudri, ar abās Eiropas austrumu robežas pusēs novērtētu harizmu.
Atceros kāda tuva cilvēka stāstīto, ka, studentam esot, viņam kādā toreizējās Kirgīzijas (tagad Kirgizstānas) ciemā uzbrukuši vietējie zeki - kļošenēs, baltos apakškreklos, ar nažiem. "Gribi pa muti?" šie krieviski uzprasījušies. "Ei, nu ko jūs, čaļi. Kāpēc kauties? Būs asinis, kāda jēga. Labāk futbolu uzspēlēsim," viņš atbildējis, sviedru lāsēm pār muguru ritot. Šie lauku puišu naivumā paskatījušies uz viņa Ventas airētāja pleciem, pakasījuši pakaušus un secinājuši: "Bet mēs taču tā cits citu sakropļosim." Un viss beidzies.
Viss beidzies!
Pieņemsim, ka Putins ir huligāns apakškreklā, pieņemsim, ka uzprasās kauties. Kuram šodien būtu spēka un intelekta nostāties viņam taisni pretī, piedāvāt futbolu, izsist no sliedēm, likt atkāpties gudri, stūrī iedzītam autoritāram vadonim cienīgi, neizlejot asinis?
Kuram?
Tikmēr bezjēdzīgs turpinās tango, iekaist skabarga. Gaidām soļus un atbildes soļus.
