Ina Strazdiņa: Austrumvējš, dienvidvējš

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

„Kādēļ mēs uzvarējām komunismu, kad neviens neticēja, ka to spēsim? Tādēļ, ka mums piemīt spēja paredzēt. Mēs zinājām, ka ir iespēja. Mēs pat paredzējām Otro pasaules karu, brīdinājām pasauli, tikai tā neklausījās,” šādi analītiskā izdevuma „New Eastern Europe” jaunākajā numurā intervijā saka Polijas neatkarības simbols, strādnieku kustības „Solidaritāte” līderis Lehs Valensa.

Izdevumu atšķiru otrās dienas rītā, kad Eiropas Savienības līderi Briselē Eiropadomes priekšsēdētāja amatam izvirzījuši Polijas premjeru, centriski labējo, 57 gadus veco Donaldu Tusku.

Būdams students, Tusks savulaik pats ir aktīvi darbojies, atbalstot „Solidaritāti” un organizējot kursa biedru iesaistīšanos tajā. Divdesmit piecus gadus vēlāk, kad Polijā sarīkoja apaļā galda diskusijas starp komunistisko partiju un Valensas vadīto „Solidaritāti” un īstenoja pirmās daļēji brīvās vēlēšanas, „Solidaritātes” pārstāvjiem iekļūstot parlamentā un dodot pirmo triecienu komunisma sagrāvei visā Austrumeiropā, Polija ar Tusku ir sēdusies pie Eiropas Savienības vadības stūres.

Spēja gan paredzēt, gan rīkoties ir tas, kas tik ļoti ir nepieciešams nu jau paplašinātajai Eiropas Savienībai, laikos, kad nezināmā un neskaidrā ir tik daudz - finansēs, ekonomikā, politikā, kaimiņattiecībās. Vai Tuskam, Polijas atbrīvošanās laikus pieredzējušam, tā joprojām piemitīs?

„Klusais ūdens, kura dzīlēs vārās deviņi atvari, pieredzējis kompromisu meistars, diplomāts, pieticīgs, bet spēj būt politiski nežēlīgs,” šajās dienās raksta un analizē Eiropas mediji. Tusks ir otrais cilvēks Eiropas Savienības vēsturē, kurš nonācis nebūt ne tik sen radītajā Eiropadomes prezidenta amatā, ko divus sasaukumus jau pildījis bijušais Beļģijas premjers Hermans van Rompejs.

Un pretēji tam, cik asi un agresīvi pirms dažiem gadiem Eiropas prese apsprieda Rompeja personību, pārmetot pelēkumu un nekādību, Tusks, būdams tik pat atturīgs un mazpopulārs, šķiet, ir pieņemts uzreiz un bez jautājumiem.

Ārvalstu mediji ir pamanījuši, ka Tusks, kļūstot par Polijas premjerministru, pārņēma pret Vāciju naidīgi un aizdomīgi noskaņotu valsti, pamazām to padarot par Berlīnes sabiedroto, allaž uzturējis labas attiecības ar Lielbritāniju, spējis Poliju izvest „sausām kājām” no Eiropas krīzes dīķa. Laikā, kad citas valstis grima, Polijas turpināja augt. Ekonomika, Ukrainas krīze un Lielbritānijas iespējamā izstāšanās no Eiropas Savienības būs trīs galvenie dienas kārtības jautājumi, par kuriem Tuskam ir stingrs viedoklis un redzējums, tā spriež eksperti. Tomēr uzsverot, ka Tusks, visticamāk, bieži būs spiests rīkoties kā ES smagsvara valstu vēstījuma nesējs, nevis kā pastāvīgas domas autors.

Gluži citādi ir ar 41 gadu veco, garās un smagās diskusijās par Eiropas Savienības Augsto pārstāvi ārlietās izraudzīto itālieti Federiku Mogerīni. Aizvien Briseles gaiteņos dzirdamas runas, ka izšķirošajā sestdienas vakarā par viņu bijis balsojums un nevis vispārēja vienošanās un Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite palikusi pie sava, sakot  „pret”.

Centrāleiropu un Baltiju satrieca fakts, ka par visas Eiropas Savienības ārlietu ministru kļūs cilvēks, kurš tūlīt pēc iecelšanas Itālijas ārlietu ministres amatā devies nevis uz kādu no kaimiņvalstu galvaspilsētām, bet gan uz Maskavu. Pati Mogerīni gan to mēģināja attaisnot, sacīdama, ka Itālijai kļūstot par ES prezidējošo valsti, viņa, savukārt, tūlīt devusies uz Kijevu.

Lēš, ka Baltijas valstis Mogerīni kandidatūrai piekritušas tikai „uz Tuska izvirzīšanas rēķina”.

Mogerīni Itālijas ārlietu ministres amatā sabijusi tikai dažus mēnešus un tas ir vēl viens fakts, kas izbrīna, piemēram, nozares veterānus. Kāds diplomātijā pieredzējis un tagad augstu amatu ieņemošs bijušais ārlietu ministrs teic, ka tā ir vide, kurā nonāk cilvēki ar ārkārtīgi augstām prasībām, un lai iegūtu pārējo valstu ārlietu ministru labvēlību, ir pamatīgi jāapbružājas, jākļūst par savējo, taču Mogerīni gadījumā tā nav noticis. Un tas ir nepatīkams pārsteigums daudzu valstu ārlietu ministriem, kuru vārds Eiropas politikā vairs komentārus neprasa.

Vairāki Austrumeiropas eksperti pēdējās dienās ir norādījuši, ka Eiropas Savienība, izraugoties Mogerīni, labi zinot gan viņas attieksmi un izpratni par Krieviju, gan skaidri dzirdot Krievijai tuvu esošo valstu bažas, ir rīkojusies šaurpierīgi un stūrgalvīgi, nedomājot par sekām, vien akli maksājot krēslu sadalīšanas nodevu - partiju piederība, ģeogrāfiskais sadalījums, maza, liela, veca, jauna valsts, dzimumu līdztiesība un tā tālāk.

Atšķirībā no Tuska, Mogerīni gluži kā visiem dalībvalstu izvirzītajiem Eiropas komisāra kandidātiem vēl būs jāiztur Eiropas Parlamenta noklausīšanās procedūra. „Grillēs pamatīgi,” saka kāds ārlietās pieredzējis diplomāts, „un tieši tādēļ, ka ir tik daudz šaubu, un ne tikai par simpātiju izrādīšanu Krievijai.”

Jebkurā gadījumā, pat tad, ja Mogerīni apstiprinās, tandēmā ar Tusku šī var kļūt par visai interesantu Eiropas Savienības līderu kombināciju, īpaši Krievijas un Ukrainas konflikta laikos, kas nesolās beigties tik drīz.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti