Ina Strazdiņa: Ziemas kuģi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Sentnazērai piedien tas mazliet skumjais šarms, kas daždien ostas vai kūrorta pilsētām ziemas periodā: reti gājēji promenādēs, brāzmaina vēja purinātas lielas palmas koka podos, uz sezonu slēgtas saldējuma tirgotavas, vientulīgi, tukši pludmales lietu veikaliņi ar oranžiem peldriņķiem un zilstrīpainiem bikini skatlogā, pustukšas viesnīcas un zemas cenas, kas priecīgi izsprāgs pret debesīm līdz ar pirmajiem pavasara pumpuriem.

Tomēr Sentnazēra ir citādāka, lietišķāka. Būdama Francijas Atlantijas okeāna krasta nozīmīgākās kuģu būvētavas mājvieta, tā pulsē neatkarīgi no gadalaika. Drīzāk šejienes ritmu nosaka kuģu būvnieku komandas un konkrētā pasūtījuma termiņi. Viesnīcā, kurā apmetos, visu triju dienu laikā satieku vien astoņas dvēseles, no kurām četras ir pašas viesnīcas darbinieces. Te pastāsta, ka pēc trim mēnešiem viss būs stāvgrūdām pilns, jo trīs lieli kuģi ejot uz darbu pabeigšanu, un tad ieradīsies pilns komandu sastāvs pārņemt tālākos darbus.

„Vai „Mistral” tai skaitā?” prasu. „Nē, nē,” man atsaka, „kruīza kuģi, viens no tiem „Karaliene Elizabete”.”

Atlantijas vējš ir Sentnazēras valdnieks. Pa druskai purina visu laiku, bet tuvāk ostai jau ieskrienas ar tādu spēku, ka pāris reižu pieķeros pie laternu staba, ziņojumu dēļa un metāla žoga, lai pārlaistu niknākos pūtienus.

Lielos kuģus redzēju jau pa autobusa logu, ieripojot pilsētā. Pelēki milzeņi Latvijas Nacionālās bibliotēkas augstumā, divi metāla aisbergi pietauvoti krastam, „Mistral” tipa karakuģi – „Sevastopole” un „Vladivostoka”.

To, ka tie ir te, zina visa pilsēta. Un kā nu ne: pirmkārt, ja lūkojas ostas virzienā, kuģi ir redzami teju no jebkura skatupunkta; otrkārt, pilsētnieki nav aizmirsuši 2010. gada vasaru, kad, fotogrāfu un kameru svītas pavadīts, ostā ieradās tālaika Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, lai paziņotu kuģu būvētājiem par milzīgo darījumu ar Krieviju – mēs būvēsim un Maskava pirks sākumā divus un pēcāk vēl divus karakuģus.

Taču tagad „Mistral” vārdam ir vērmeļu piegarša.

Pusotra miljarda eiro vērtais pasūtījums briest kā augonis ostas sejā, jo Francijas valdība kuģu pārdošanu ir apturējusi - ne aiz redzamas labpatikas, bet drīzāk citu Eiropas Savienības (ES) valstu spiediena dēļ pēc tam, kad Krievija sākusi agresiju Ukrainā. Papildu bruņojuma nogādāšana agresoram par spīti vēl salīdzinoši mierīgos laikos slēgtam līgumam izskatītos NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts necienīgi.

„Sevastopole” vēl top, bet „Vladivostoka” būtu gatava ceļot kaut rīt, un tagad lieki aizņem dārgo kuģu būvētavas teritoriju 300 metru garumā.

Sentnazērieši, ar kuriem runāju, teic, ka nepavisam neatbalsta to, kas notiek Ukrainā, taču saka, lai saprotot arī viņus: atteikties no tāda pasūtījuma bezdarba laikos būtu bijis neprāts, bet tagad kuģus nekur nenogādāt arī būtu aplami, jo katra dīkstāves stunda un diena nes zaudējumus, turklāt Krievija draud Francijai ar galvu reibinošām soda naudām.

„Oi, ko jūs, esam taisījuši vēl lielākus kuģus,” pie tējas tasītes ostas krodziņā ar nosaukumu „Norvēģijas kafejnīca”, kas pilna ar skaļiem vīriem zilos kombinezonos, saka būvētāju kompānijas „STX Europe” pārstāvis Kristofs Morels. Tumši brūnās acis un Atlantijas vējā un saulē sasārtušos vaigus izceļ sidrabbalti, pāragri sirmot sākuši mati, labajā zeltnesī melns, plats gredzens ar ķeltu rakstiem. „Ticiet man, „Mistral” nebūt nav lielākais, kas te tapis. Ir bijuši milzīgi kruīza kuģi.”

„Vai būvēt karakuģi ir citādāk? Ar ko tas atšķiras,” prasu. „Nekas īpašs tur nav. Varbūt mazāk vietas spēļu zālēm,” nosmej Kristofs un saka, ka ieroču jau uz tā nav. Pagaidām nav.

Viņš ir laipns un atsaucīgs, un atzīst, ka pēdējos mēnešus bez apstājas sniedz intervijas franču un ārzemju medijiem, jo visi grib zināt, kas notiks ar „Mistral”, vai Francija izturēs gan Eiropas, gan Krievijas spiedienu. Kristofs vēlreiz atgādina jau iepriekš dzirdēto: „Ticiet man, es galīgi neatbalstu Ukrainā notiekošo, bet tā ir politika, ar kuru mums, strādniekiem, nav nekāda sakara, taču labi, ka ir dots laiks, tas visu noliks vietā.”

Pirms dažiem mēnešiem Sentnazēru ir pametuši ap 400 krievu jūrnieku, kurus Maskava atsūtīja sargāt kuģus, lai nodošanas brīdī atvairītu iespējamu uzbrukumu. Nodzīvojuši mēnešus klusajā, viesmīlīgajā pilsētā, jūrnieki ap Ziemassvētkiem pazuda, nedz kuģa pārdošanas svinības, nedz uzbrukumu tā arī nesagaidījuši. Toties pilsētā joprojām klīst stāsti, ka ostas krodziņi steigšus iepirkuši šņabja pudeles, kas parastos laikos reti kuram ir plauktos. Vēlāk pārliecināšos, ka krievu karavīrus vēl tagad atceras arī tālāk pilsētas centrā. Populārākajā suvenīru veikalā nav neviena paša pie ledusskapja lipināmā magnēta ar uzrakstu „Saint-Nazaire”. „Nav, cienītā,” teiks smaidīgs veikalnieks apaļās acenēs aiz letes, kas nokrauta ar krūzītēm, šķiltavām un atslēgu piekariņiem. „Krievu jūrnieki izpirka pa tukšo. Pasūtīju jaunus, gaidām.”

Atzīšos, man vienmēr ir patikuši kuģi un vienlaikus arī mazliet biedējušas to formas, izmēri un uzdevums. Vēl tagad spilgti atceros brīdi, kad deviņdesmito gadu sākumā vaļā muti noraudzījos, kā Ventspils ostā ieslīd Maltā reģistrētais žēlsirdības kuģis „Anastasis”, no maza punktiņa pie horizonta izaugot par milzīgu, augstu māju. Vismaz toreiz man tā likās. Uz veselu nedēļu apmetos vienā no tā šaurajām kajītēm, lai strādātu par tulku ārzemju brīvprātīgajiem zobārstiem.

Tagad, krietnus 20 gadus vēlāk, līdzīgi ar aizturētu elpu stāvu Sentnazēras ostā un lūkojos uz diviem milzīgiem, saules apmirdzētiem karakuģiem, kuriem blakus mans viļņu apdriskātais un norūsējušais „Anastasis” ar visu žēlsirdīgo brigādi uz klāja izskatītos kā nabaga radinieks. 

„Mistral” „apetīte” ir neiedomājama. Tā dzelzs vēderā ietilpst tanki, helikopteri, baržas, teju 500 karavīru un vesela slimnīca ar 60 gultām.

Un, ja tādi kuģi ir divi, trīs vai četri, kā to grib Kremlis… Tāds neienāks krastā ārstēt Ventspils grūtdieņus.

Kad dodos prom no Sentnazēras, no manis neatstājas divas lietas – vietējo nepiespiestā sirsnība un „Mistral” pelēkās, četrkantīgās galvas ar žuburainajām antenām virsotnē. Tās rādās katras ielas galā, kas ved uz ostu, un atstājas vienīgi tad, kad pārkāpju dzelzceļa stacijas slieksnim.

„Mistral” nozīmē – spēcīgs, auksts ziemeļrietumu vējš, kas pūš cauri Ronas ielejai un Francijas dienvidiem uz Vidusjūru, galvenokārt ziemā.

Sentnazēras ostā piedzimuši kuģi – ziemas nesēji.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti