Zvanīt grieķu žurnālistam šajās dienās ir kā gaidīt paisumu un bēgumu mutesbļodā. Aizņemti, noskrējušies, ne savā ādā. Tādi viņi staigā Briseles gaiteņos. Emanuilu pazīstu sen. Preses zālē samājamies. Tumšiem, sprogainiem matiem, apaļās acenēs un pīpi zobos, allaž stāv un raksta savā rūtiņu kladē, vienmēr omulīgs un tāds arī paceļ.
„Hallo!” iztēlē redzu smieklu faltītes viņa vaigos, „Kā varu līdzēt?” „Nekā,” saku, „man neko nevajag. Zvanu tāpat. Vai Tev ir ko ēst?” Emanuils smejas: „Tik traki vēl nav. Viss labi! Un Tev?” Radis pie tā, ka nezvana tāpat vien, Emanuils ir mazliet apmulsis.
Par aizdevumu, valdību, krīzi un kreditoriem viņam runāt ir vieglāk, nekā par paša izjūtām. „Taisos uz mājām. Braukšu balsot,” Emanuils saka.
Grieķiem piedalīties referendumā citādi nav iespējas, kā vien dodoties uz dzimteni. Vēstniecības šādas iespējas nepiedāvā. Aviokompānijas cenas sacēlušas līdz 1000 eiro. Tik un tā no Briseles lidos viss mediju korpuss, ierēdņi, diplomāti - stabili pāri diviem tūkstošiem cilvēku.
„Svētdien nobalsošu un uzreiz atpakaļ ziņot par Briseles reakcijām,” Emanuils stāsta.
Sarunājam sazināties, kad viss būs norimis. „Jauki, ka piezvanīji,” viņš nokrekšķina pīpes balsī.
Atceros 2009. gadu, Latvijas krīzi, Briseli un pilnīgu neziņu, kā būs, kā nebūs. Draugu un kolēģu diskrēti izmaksātu krūzīti tējas, pusdienas, kādu ābolīti vakara našķim un tā vienkārši, bet jūtami – plecu.
Negribas prašņāt, vai sarukusi Emanuila alga. Grieķu žurnālistu rindas kopumā neizskatās tukšākas, bet tas, kā ir ziņot no Briseles, kad valsts ir krīzē, mums daudziem ir pazīstams - arī īriem, kipriešiem, portugāļiem, spāņiem. Gribi noturēties par spīti visam, jo saproti - izšķiras notikumi.
Vakarā saņemu ziņu, ka Eiropas Žurnālistu asociācijas grieķu sekcijas vadītājs kopienu sauc pēc palīdzības, sakot, ka referendums Grieķijā ir valsts apvērsuma mēģinājums totalitāras iekārtas virzienā.
Svētdienas vakarā nobalsojis, Emanuils būs atpakaļ. Aiziesim iedzert stipru grieķu kafiju, un viņš pastāstīs, kā gājis, ja vien būs laiks. Zvanīt grieķu žurnālistam šajās dienās ir kā gaidīt paisumu un bēgumu mutesbļodā. Bet ir jāpiezvana. Vienalga cels vai necels.
