Žurnālista instinkts, ko acīmredzot tomēr neizdevās apklusināt pat atvaļinājuma laikā, lika nokļūt politiskā manifestācijā vienā no lielākajām Irānas pilsētām - Isfahānā.
Uz to ieradušies vairāki desmiti tūkstošu cilvēku, un tas organizēts pēc labākajām masu pasākumu tradīcijām – cilvēki organizēti savesti ar autobusiem, paši autobusi garās rindās izvietoti ielu malās, radot sastrēgumus, pa skaļruņiem skan mūzika, runas un lozungi, cilvēki izritina savus plakātos, kārtojas grupās un dodas uz manifestāciju krastmalā. Pūlī, izklaidējot cilvēkus, uzstājas bērnu pašdarbieku grupiņas.
Tomēr Irānā ir redzamas atšķirības no mums ierastajām manifestācijām.
Te sievietes piketē atsevišķi no vīriešiem - kreisajā pusē no skatuves, bet vīrieši pa labi. Bērnu priekšnesumi – tieši pa vidu, lai abas puses var redzēt. Un sieviešu manifestācijā ir ievērojami vairāk nekā vīriešu.
Tomēr man daudz vieglāk pūlī iet vīriešu pusē – tur bija ievērojami vieglāk izspraukties cauri, jo vīrieši viens otram piebaksta, mani ieraugot, un dod ceļu.
Sieviešu pusē pašai jāizcīnās cauri pūlim – te ceļu neviena nedod.
Viena veca kundze pat iebaksta sānos ar plakāta kātu, norādot, ka lakats pārāk daudz atklāj no maniem matiem. Tā ir pirmā un vienīgā reize Irānā divu nedēļu laikā, kad kāds aizrādīja par maniem pilnībā neapsegtajiem matiem.
Te manifestācijā visas sievietes ir melnos čadoros un nav nevienas – kā citviet pilsētas ielās –, kas būtu tērpa modernāk – biksēs un pusmētelīšos virs ceļa, un pat krāsainos lakatos.
Ar vienu melni tērpto sieviešu grupu, kas pārstāv kādu sieviešu militāro organizāciju un ir tikko izkāpusi no autobusa, sasmaidāmies un sākam runāt, tiesa gan - katrs savā valodā. Cenšos pavaicāt – par ko īsti notiek manifestācija. Liekas, ka sievietes saprot, ko vēlas uzzināt un ir gatavas man pastāstīt. “Marg bar âmrikâ”. Man neizdodas ar pirmo reizi uzķert pareizo izrunu persiešu (farsi) valodā, bet pēc vairākiem mēģinājumiem – sievietes priecīgi rāda, ka ir OK – man ir izdevies. Tas tomēr nepaskaidro, par ko notiek manifestācija, tāpēc dodos pie jauniem puišiem, kas tirgojas veikaliņā ielas malā, un prasu – ko nozīmē “marg bar âmrikâ”. Puisis samulst, norādot, ka tie esot traki cilvēki, kas dodas uz manifestāciju, bet frāzi tomēr neiztulko. Viņš acīmredzami jūtas neērti par šo jautājumu, kas, protams, manu interesi tikai uzjundī.
Vēlāk izdodas atrast cilvēku, kurš gatavs iztulkot, ko draudzīgās kundzes man ir iemācījušas. Izrādās - “nost ar Ameriku” vai precīzāk tulkojot – “nāvi Amerikai”. Šis sauklis Irānā populārs kopš 1979.gada islāma revolūcijas laika.
Tieši naidīgā lozunga dēļ pārsteidz cilvēku mierīgā attieksme pret manu klātbūtni manifestācijā, ņemot vērā, ka es pavisam noteikti izskatos pēc ārzemnieces no kādas Rietumu valsts. Protams, militārās organizācijas kundzīšu joks izdevās lieliski, iemācot man provokatīvo frāzi un pārliecinoties, cik precīzi es to varu izrunāt.
Tomēr jāatzīst, ka atrasties pūļa vidū, kas sauc pēc nāves ietekmīgākajai Rietumu pasaules valstij, ir dīvaina sajūta.
To gan vēl nesen publiski izsauca arī Irānas augstākais garīgais līderis Ali Khamenei, kura ietekme ir līdzīga vai pat lielāka nekā savulaik Komunistiskās partijas vadītājam bijušajā PSRS. Tomēr tiek uzsvērts, ka šis lozungs ir nevis vēršanās pret amerikāņu tautu, bet gan pret ASV politiku. Parasti šādos gadījumos tiek piesaukts ASV iniciētais valsts apvērsuma Irānā 1953.gadā un Irānas pasažieru lidmašīnas notriekšana 1988.gadā, ko veica ASV karakuģis. Toreiz gāja bojā 290 cilvēki.
Irānā daudzi jūtas, ka visa pasaule ir pret viņiem – tai skaitā pat islamticīgās kaimiņvalstis, it īpaši Saūda Arābija, kas pieder pie cita islāma atzara. Tomēr tajā pašā laikā nekur uz ielas vai sarunās nesastapāmies ar naidīgumu, gluži pretēji.
Ar irāņu draudzīgumu nespēj mēroties pat austrālieši. Dīvaini, ka nākas aizdomāties – ka pret mani ar pusnošļukušu lakatiņu politiskā manifestācijā Irānā izturējās daudz laipnāk, nekā, iespējams, mēs izturētos pret islāmticīgajiem, kas ieklīstu kādā radikāli noskaņoto piketā Latvijā.
