Burova dibinātā animācijas grupa, kas pēc valsts neatkarības atgūšanas no apvienības Rīgas Kinostudijā pārtapa “Studijā AB”[1], turpina darboties. Nacionālais Kino centrs ir atjaunojis vairākas no leļļu meistara nozīmīgākajām filmām. Vestienas pagasta “Kadiķos” pagājušajā gadā atvērts Burova muzejs, kur filmu un izrāžu lelles redzamas ērti iekārtojušās starp Burova un viņa dzīvesbiedres personiskajām mantām; Rīgas Kinostudijā nupat atvērta Burova filmās uzņemto leļļu izstāde. Vai šādos apstākļos režisors nav tikpat kā ar roku aizsniedzams?
Tomēr visai ātri sākotnējo entuziasmu nomāca līdzvērtīgi stipra nožēla - man nācās secināt, ka ar visu bagātīgi pieejamo informāciju, es nespēju atrast gana cilvēcīgus un īpašus vārdus, lai patiesi godinātu jubilāru.
Domas par iespējamo vēstījumu riņķoja pa apli. Vai kāds man ticētu, ja es vēlreiz atkārtotu bēdīgo stāstu par Burovu ģimenes skarbajiem Pirmā pasaules kara un pēckara gadiem, agro tēva zaudējumu, tālāko divu bērnu un mātes cīņu ar nabadzību? Ja censtos iztēloties laiku, kad Mēness un Miera ielas krustojumā vienpadsmitgadīgais Arnolds jau rīta tumsā gaida avīžzēnus ar presi mātes vadītajam kioskam...? Šo stāstu viņš atklāj Maijai Augstkalnai, kad abi daudzus gadus vēlāk ir satikušies uz minētā stūra un risina kādu no sarunām, kas vēlāk pārtaps grāmatā “Arnolds Burovs un viņa lelles”. Kad abi tur tā runā, fonā “ceļas jauna, stalta dzīvojamā ēka”[2] – nu tā sen uzcelta, ķieģeļi zaudējuši progresīvās nākotnes sārto mirdzumu, un pagalmi sastapuši kādas tuvējās skolas it kā pieklājīgos audzēkņus, kas sarakstījuši rupjus tekstus franciski un smēķējuši slepenas cigaretes. Un pa šo laiku stāsts ir jau tik daudzas reizes izstāstīts, ka gribas to saplēst gabalos, uzmest gaisā un ļaut, lai epizodes lēni plivinās garām.
Burova muzikālās dotības un mācības konservatorijā. Elegantas bikses. Zīmējumi. Dārzkopības studijas Bulduros. Ģitāra. Skatlogu dekoratora amats. Vilcieni. Liktenīgais sludinājums avīzē, kas viņu aizveda uz vēl tikai topošo Leļļu teātri. Tuvplāni.
Jā, reizēm šķiet, ka visiem būtu ērtāk, ja klasiķi[3] paliktu iemūžināti tur, kur viņiem pienākas būt kā klasiķiem – grāmatās, rakstos un portretfilmās, Kultūras kanonā (“Vanadziņš”) un muzeju sienās (“Leļļu māja” Vestienā) – un nevienam nevajadzētu kustināt šos plauktiņus, riskējot aizrīties ar putekļiem. Taču es biju apņēmusies atrast risinājumu uzdevumam ar dotu atbildi: “Burovs - klasiķis”.
Laiks bija pagājis, es vēl joprojām neko nesapratu, bet kaut kur taču bija jāvirzās. Sāku uzdot jautājumus cilvēkiem, kas pazinuši Burovu – bijušajiem leļļu animācijas kolēģiem, no kuriem daļa arī tagad turpina iesākto leļļu skolu. Piecos atmiņu momentuzņēmumos atklājās kāda īpaša šķautne attiecībās ar leļļu meistaru.
Pelīte
Stāsta Gunārs Treibergs, darbojies pie Burova no 1979. līdz 1983. gadam par leļļu vadītāju. 1982. gadā režisējis animācijas filmu “Tā viņi dzīvoja”.
“Es veidoju dekorācijas televīzijas studijā, un caur televīziju biju iestājies Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburgas) Valsts Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtā. Biju jau otrajā vai trešajā kursā aktiermeistarības kursā, kad mani ievēroja aktrise Helēna Romanova, kas teica Burovam: “Ja es būtu režisors, es noteikti viņu ņemtu!” Viņš uzaicināja uz sarunu. Es domāju: “Burovs – tāda personība...”
Negrasījos iet prom no studijas, bet labprāt piekritu parunāties. Norunājam satikties. Brīvi, bez piespiešanās, ka man vajadzētu nokļūt pie viņa. Izstāstīju, kā mēs veidojām etīdes eksāmenā, kāda bija atzinība. Viņu pārliecināja mans dramaturģiskais redzējums. Teicu – ja nu mani kādreiz atsijātu no studijas, tad es labprāt nāktu. Un tā mēs draudzīgi šķīrāmies.
Pēc pusgada viņš man zvanīja... Es tad biju režisora palīgs, aldziņa maza. Burovs man pateica: “Nu cik tad ilgi tu staigāsi ar tām šķībām biksēm! Nāc, pie manis var nopelnīt!” Nolēmu gadu pastrādāt. Pirmā filma, ko uztaisīju, bija “Kāpēc pelītei nenāca miegs?”. Man ļoti paveicās, ka pelīte tāda maziņa, viņa pārvietojas tipinot. Pirmajai filmai tas bija ļoti veiksmīgi, pēc tam ir bijuši daudz sarežģītāki uzdevumi dzīvnieku kustību veidošanā.
Mēs braucām pie Burova ciemos uz laukiem. Tur Vestienā bija ļoti jauki. Ar baudu palīdzēju viņam kā amatnieks. Viņš tad man teica: “Reti jau var dabūt tādu, kurš var naglu iedzīt un nospēlēt Hamletu.” Viņš arī, lai gan no pilsētas, pa vasarām bija braucis uz laukiem dažādos darbos, labprāt dalījās stāstos. Braucām uz laukiem laikā, kad veidojam pirmo filmu - tas ir ļoti skumjš stāsts par Pelīti. Pelītei nenāk miegs, pelīte ir bārenīte, nabadziņš sarkanām zeķītēm[4]. Viss tik mīļi un žēlīgi, pelīte raud...
Aizbraucam uz laukiem. Es redzu - istabās saliktas lamatas! Un Burovs ar tādu kaifu aiz astes paceļ slazdā noķerto pelīti!
Pa gadu filmu pabeidzām, saku – tad šķiramies. Viņš: “Ko tu, ko tu, kur es tādu dabūšu, kā tu!” Nu labi, paliku. Kādu laiku vēl uzņēmām kopā filmas – gan “Bimini”, gan pirmo daļu filmām ar Čaplinu.”
Īpaša atmosfēra
Stāsta Viktors Maksurovs, darbojies kā leļļu meistars studijā no 1975. līdz 1996. gadam
“Bijusī lielā Rīgas kinostudija Arnoldu Burovu cienīja. Arī visa ranga amatpersonas viņa teiktajā ieklausījās. Iegriežoties pie lellēm uz tējiņu, visu viņu sauca par „Burīti” un tas skanēja draudzīgi un piestāvēja. Viņš atbildēja ar savu ierasto “Moins, čalīt”
Ne varas, ne valdības nespēja viņa idejām traucēt, jo viņa aizrautīgais un mērķtiecīgais darbs pārliecināja visus par tā vērtīgumu. Viņa filmās parādījās patiess vēstījums par dzīves izpratni.
Leļļu darbnīcā pie rakstāmgalda viņam vienmēr bija ģitāra un pēc kadra uzstādīšanas vakarā viņs ģitāras skaņās izspēlēja jauno filmas epizodi, lai nākamjā dienā pārliecinoši izskaidrotu labākajam leļļu vadītājam, operatoram, kāds vēststījums ir kadrā. Lai visi saprastu, ka lelle dzird, redz, saprot un ļoti, ļoti daudz var pateikt. Jāmācās tas tikai sadzirdēt un saprast….
Viņš prata aizrautīgi strādāt un aizrautīgi dzīvot.. ģitāra, gleznas, teniss, foreļu zveja, bohēma… un, protams, lauku mājas, kurā pa virtuves logu varēja redzēt ezeru… Maziņš graķītis jautrībai.
Tas viss kopā veidoja cilvēcīgu, radošu atmosfēru, kas arī dzīvē saucas kino.”
No rokas rokā nodota tradīcija.
Stāsta Jānis Cimmermanis, studijas “Animācijas brigāde" vadošais režisors. Darbu studijā sācis kā leļļu vadītājs, 1985. gadā debitējis režijā ar filmu “Mežsarga dēls un...”; kopš tā laika uzņēmis vairākus desmitus īsfilmu un divas pilnmetrāžas animācijas
“Leļļu animācija ir roku darbs. Gadu gaitā šī tehnika nav mainījusies, modernās tehnoloģijas leļļu animācijā izpilda tikai palīgfunkcijas. Galvenais leļļu animācijā ir animators (leļļu vadītājs), viņa rokas; viņa prāts un talants. Animators ar savu roku pieskārienu dāvā lellei savu dvēseles un sirds siltumu, tā viņa kļūst mīļāka, īstāka, patiesāka. Un to no ekrāna neapstrīdami jūt skatītājs.
Ar Arnoldu Burovu iepazinos 1972. gadā un no 1982. kopā ar viņu strādāju Rīgas Kinostudijas leļļu filmu grupā. Viņš bija jaunu ceļu meklētājs un animācijas paņēmienu jaunatklājējs. Burovs bija vispusīgi talantīgs cilvēks, un tikai tāds meistars kā Burovs ar savu nezūdošo talantu, enerģiju un pārliecību varēja radīt leļļu filmu studiju Latvijā.
Arnolds Burovs ir teicis: "Neviens piedzimstot nedomā, ka vēlāk kļūs par leļļinieku." Vajag tikai mazliet iedziļināties, padomāt un mīlestība pret lellēm rodas pati no sevis. Tu pēkšņi saproti, ka esi neierobežotu iespēju un atklājumu priekšā un tavus sapņus un ieceres var pilnveidot un atrisināt tikai lelle. Tad pārējais ir atkarīgs no tavas fantāzijas lidojuma.
Meistars mums iemācija būt godīgiem pret savu darbu un filmu skatītājiem. Gadu gaitā filmu raksturs un personāži ir mainījušies, bet nemainās meistara Burova studijas darbības principi - redzēt pasauli, kāda tā ir, un ļaut skatītājam pašiem domāt un just līdzi filmu varoņiem.
Tāds bija meistars Burovs un tāda ir arī viņa studija šodien.”
Piederēt dzimtas kokam
Stāsta režisore Dace Rīdūze, animatore un režisore studijā kopš 1998. gada.
“Arnoldu Burovu dzīvē satiku tikai dažas reizes. Nesen biju sākusi strādāt studijā, kad viņš mēdza apciemot bijušos kolēģus un savu leļļu pasauli. Viņš bija galants un laipns – vienmēr vēlēja man veiksmi un izturību, strādājot tajā laikā izteiktā vīriešu kompānijā - leļļu filmu fimēšanas paviljonā.Viņš mēdza piestāt un ilgi raudzīties uz studijas plauktos saglābātajām viņa filmu lellēm. Bija jūtama smeldze pēc bijušā, bet Meistars aizvien priecājās, ka jaunas leļļu filmas tomēr top. Režisors vienmēr pakoķetēja ar savām bijušajām kolēģēm, arvien bija džentelmenis!
Kolēģu stāsti liecina par Arnolda Burova prasīgumu darbā, pedantisku kārtību, daudziem talantiem. Aizraujoši ir stāti par ballītēm ar dziesmām, ģitāras spēli, jokiem...Interesanti, cik rūpīgi viņš izraudzījies savus darba biedrus - ikvienam ir savs īpašais stāsts par to kā režisors viņu atradis, uzaicinājis strādāt ar lellēm. Un cik nekļūdīga bijusi viņa izvēle, jo šie paši cilvēki – neskatoties uz daudzām grūtībām darbojas leļļu kino vēl šodien!
Vēl aizvien studijas ikdienā ir bieži dzirdams teiciens : "Burīša laikā....."- jo kolēģi mēdz atcerēties, gan dažādus kuriozus, gan darba disciplīnu, tradīcijas kādas bijušas agrāk un kā tas viss norit tagad. Jo ir tik daudz lietu, filmu rekvizītu, leļļu no tā laika, kas saglabājušās! Tas viss, manuprāt, piešķir studijai īpašu gaisotni un auru, ko nekādi negribētos zaudēt.
Es jūtos ļoti gandarīta un pagodināta piederēt tik izcilam animācijas dzimtas kokam, kura ciltstēvs ir Arnolds Burovs!
Man paveicās - nokļuvu leļļu filmu studijā "AB" laikā, kad tapa liela filma - kopdarbs ar Dāniju, bija nepieciešami papildus animatori. Tā ierados šajā noslēpumainajā vietā un tiku apburta.Tā varētu izskaidrot savas sajūtas. Protams, esmu laimīga, ka varu būt šeit un būt klāt jaunu brīnumu radīšanā.”
Nepārstāt spēlēties
Stāsta Dace Rožlapa, leļļu filmu māksliniece-dekoratore
“Burovu pazīstu no bērnības pēc viņa filmām.
1981. gadā sāku strādāt Rīgas Kinostudijā filmu dekorāciju izgatavošanas cehā. Tad gaiteņa otrā galā atradās sapņu pavilijons - vieta, kur filmēja leļļu filmas. Durvis uz šo filmēšanas paviljonu bieži stāvēja vaļā un man patika slepeni paskatīties, kas tur notiek. Tajā laikā filmēja animācijas filmu "Bimini". Tad arī iepazinos ar meistaru Burovu.
Pēc gada nāca neiedomājams piedāvājums - strādāt leļļu studijā par leļļu filmu dekoratori!
Ir jauki joprojām dzīvot kā bērnībā un turpināt "spēlēties".
Filmu lelles, protams, atšķiras no rotaļlietām. Tās tiek īpaši izgatavotas un apģērbtas, lai varētu filmēt. Ir interesanti izgatavot sadzīves priekšmetus tik nelielus un precīzus, lai tie iederētos leļļu filmas pasaulē.
Mums pašiem ir sava leļļu pasaule, kuru radām paši, tas viss ir smalks roku darbs un tad tas atdzīvojas uz ekrāna. Lieliski!”
***
Ilgi lūkojos uz uzzinātajiem faktiem un sajūtu uzplaiksnījumiem, līdz priekšplānam pievērstais skatiens aizmiglojās, un es ieraudzīju fonu, kurā visbeidzot sajutu Burovu kā īstu cilvēku, kas atstājis spēcīgu ietekmi uz materiāliem, kam viņš pieskāries un cilvēkiem, ar ko kopā pavadījis laiku. Tādu, kura mākslinieka nemiers un izdoma apslāpē vēlēšanos pēc viena, visprecīzākā, visizprotošākā stāsta. Tādu, kas ir tikpat telpisks un noslēpumains kā mākslas, kurās viņš darbojies – izgaistošs kā teātra izrāde vai mūzika, veidots no sīkiem kadriem, kurus vērotājs no malas nevar atdalīt, kā animācija ... Tādu – nu jā, tādu Burovu, kas ir klasiķis.
------------------------------
[1] Lai gan nosaukums tiek atšifrēts kā “Animācijas Brigāde”, sakritība ar Arnolda Burova iniciāļiem diez vai ir nejauša.
[2] Augstkalna, Maija, Arnolds Burovs un viņa lelles. Rīga : Liesma, 1986.
[3] Vārds lietots nozīmē “Vispāratzīts izcils rakstnieks, izcils mākslas meistars, ievērojams zinātnieks, kura darbiem ir paliekoša nozīme” - Svešvārdu vārdnīca / [Miķelis Ašmanis, Edīte Bērziņa, Margarita Buiķe ... [u.c.] ; red. Dainuvīte Guļevska.] [Rīga] : Nordik, [1996].
[4] Māksliniece Frančeska Kirke.
