Guntars Meluškāns: Dāvana simtgadē – Latvija bez bērnu namiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Diskusijā par bērniem bērnunamos esmu priviliģētā stāvoklī. Man neviens nevar pateikt – ko pats esi darījis. Neesmu darījis daudz, bet, ja katrs paveiktu šo mazumiņu, pietiktu visiem bērniem un vēl pāri paliktu. Paldies kolēģiem no sabiedriskajiem medijiem, kas tēmu aktualizējuši, turklāt profesionāli un iedziļinoties problēmas būtībā.

Valsts un pašvaldību attieksme pret šiem bērniem ir liekulības un cinisma paraugstunda. Bērnunami pēc būtības eksistē tikai tāpēc, ka tie ir izdevīgi.

Ja jūs palūkotos uz statistiku, kurās pašvaldībās ir vismazāk audžuģimeņu, redzētu, ka tajās, kurās ir bērnunami. Bērnunams ir pašvaldībai izdevīgs. Tās ir valsts dotācijas, nodrošinātas darba vietas u.t.t. Audžuģimenes ir vieni vienīgi izdevumi.

Bērnunami pēc būtības ir nevainīgu bērnu cietums, kuros mēdz būt labāki vai sliktāki apstākļi, bet tas ir ieslodzījums, norobežošana no reālās pasaules un sabiedrības atstumtu indivīdu ražošana.

Bērns, kas pieaug bērnunamā, praktiski nav spējīgs normāli integrēties sabiedrībā gluži tāpat kā meža dzīvnieku nevar pieradināt.

Ir, protams, izņēmumi, bet fakts – bērnunams ir normālai sabiedrībai nepieņemams veidojums un valstij ir jādara viss, lai tādu Latvijā nebūtu.

Īsākais ceļš uz bērnunamu likvidāciju ir profesionālas audžuģimenes.

Tam nevajag īpaši daudz papildu resursu, jo viena bērna uzturēšana bērnunamā ir ļoti dārga. Šo naudu novirzot profesionālu audžuģimeņu institūcijas attīstīšanai, mērķi varētu sasniegt dažu gadu laikā. Lai visiem būtu skaidrs, par ko ir runa: profesionālas audžuģimenes nozīmē, ka viņi ir jebkurā diennakts laikā gatavi uzņemties rūpes par bērnu, kam nepieciešama palīdzība un par to viņi saņem pietiekamu valsts finansējumu. Saprotams, ka ar naudu vien nepietiek, ir nepieciešamas apmācības, atbalsta struktūras utt., bet pamatā nepieciešama vēlēšanās to darīt. Tādas nav.

Apmācītas un veiksmīgi funkcionējošas audžuģimenes sagatavo bērnu adopcijai, kas ir labākais, kas ar bāreni var notikt, jo tās ir mājas uz visiem laikiem. Audžuģimene ir tikai pagaidu piestātne, lai arī reizēm uz vairākiem gadiem. Latvijā pamatā adoptē bērnus, kas pamesti zīdaiņa vecumā vai mazliet vecākus, pēc tiem ir pieprasījums no ģimenēm, kam nevar būt bērnu. Jo vecāks ir bērns, jo mazāk viņam cerību. Tas ir saprotams, jo lielākoties viņiem visiem ir kāda psiholoģiska trauma, kāds smags akmens uz sirds un, lai to mazinātu, jāiegulda milzu darbs bez garantijas, ka izdosies.

Acīmredzami, ka adopcija Latvijā nav kļuvusi par “trendu”, pārāk "čakarīgs" pasākums, lai kļūtu par modes lietu. Tāpēc visiem, kas brēc, ka nedrīkst mūsu bērnus atdot uz ārzemēm, nav nekādas nojēgas par to, kas ir labi un kas slikti.

Ārzemnieki ir gatavi adoptēt jebkura vecuma bērnus, turklāt arī smagi slimus, ko “vietējais tirgus” vēl ilgi nebūs gatavs darīt.

Otrs virziens, kas ļautu būtiski palielināt adoptētāju skaitu, ir homoseksuālie pāri.

Neviens arī šobrīd neliedz homoseksuāliem cilvēkiem adoptēt bērnus, bet tā kā viņiem nav iespēju reģistrēt partnerattiecības, to izdarīt var tikai viens no viņiem. Gluži tāpat ir tad, ja “tradicionālais” pāris “dzīvo grēkā”. Turklāt lēmums par adoptētāja statusa piešķiršanu ir subjektīvs un atteikuma iemesls var būt jebkas, kas ienāk prātā cilvēkam bāriņtiesā.

Saprotams, ka šajā gadījumā jārēķinās ar to, ka sabiedrībā ir pietiekami liels skaits to, kas uz šādām ģimenēm bērnudārzos un skolās rādīs ar pirkstu un pastāv zināms mobinga risks, tomēr bērnam vissvarīgāk ir saņemt mīlestību un tai, piedodiet visas “tradicionālās asociācijas” - nav nedz dzimuma, nedz seksuālās orientācijas.

Mērķis – Latvija bez bērnunamiem būtu skaistākais, ko varētu uzdāvināt valstij simtgades jubilejā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti