Iepriekšējā dienā rakstnieks Māris Bērziņš un LTV filmēšanas grupa ir satikusi Alvīni dārzā, ar spieķīti vienā, ar lāpstu otrā rokā rušinām jau tā saposto mājaspriekšu.
“Katru dienu kaut kas jādara, jāčubina,” ir viens no Alvīnes padomiem.
Stāsti par aizgājušajiem laikiem un valgalciemiešu likteņiem rindojas viens aiz otra. Tikpat īpaša rīdzinieka ausīm ir aprautā kurzemnieces valoda, kas, kā viņa pati pajoko, “ir drusku no čangaļiem zagta”.
Māris Bērzinš (CV)
Māris Bērziņš (1962) rakstniecībai pievērsies samērā vēlu, savu pirmo romānu “Ērika Trauma sapnis” viņš izdeva 41 gada vecumā. Līdz tam strādājis par ekonomistu, bijis Valsts kultūrkapitāla fonda direktors.
Plašāku ievērību Bērziņš izpelnījās ar absurda stāstu krājumu “Gūtenmorgens” (2007), uzrakstījis vairākus dramatizējumus. Taču lielāko kritiķu un lasītāju atzinību rakstnieks izpelnījies ar šogad klajā nākušo grāmatu “Svina garša”, kurā pievērsies vienam no sāpīgākajiem un sarežģītākajiem vēstures posmiem – Latvijas okupācijai un Otrā pasaules kara sākumam.
Šobrīd Bērziņš pilnībā nodevies rakstniecībai. Viņš uzskata, ka, darot blakus darbus, nav iespējams pilnvērtīgi rakstīt.
Māris ir rīdzinieks, dzīvo Torņakalnā paša rūpīgi koptā ģimenes mājā. Viņš daudz staigā ar kājām un vasarās brauc ar riteni uz Daugavu peldēties (labākā esot kāda nomaļa peldvieta Zaķusalā).
Alvīne ir viena no pirmajām varonēm, kas tiek dokumentēta projekta “Viens ciems, visa Latvija” ietvaros. Šis ir viens no LTV darbiem, gatavojoties Latvijas simtgadei. Vēlamies fiksēt šodienas Latviju tādās vietās kā Valgalciems. Pirmajā brīdī šķiet, ka tas ir vien necils jūrmalciems, kam izšauties cauri ceļā uz Roju vai Kolku. Taču, pavadot vien pāris dienas, mūsu komandai jau iezīmējušies gan nozīmīgākie Latvijas vēstures notikumi, gan krāsaini un sarežģīti indivīdu likteņi, kas mums likuši gan smieties, gan sirdij aiz smeldzes sarauties.
Ir pamats pesimismam par ciema nākotni. Visā Valgalciemā palikusi tikai viena govs, jaunie aizbrauc, darba nav. Taču ir tie, kas paliek, pieņem ģimenē audžubērnus, audzē pārdošanai zemenes, turpina iet jūrā un pētīt novada vēsturi. Citējot Alvīnes kundzi, “dzīve nemaz tik briesmīga nav, ja tik nesēdi rokas klēpī salicis”.
Latvijas novadu ļaužu dokumentācija ir tikai pirmais solis – mūsu komandai ir pievienojies Māris Bērziņš.
Viņa uzdevums ir, iedvesmojoties no valgalciemiešiem, radīt stāstu, kura darbība norit mūsdienu Kurzemes jūrmalciemā.
Tāds pats uzdevums būs rakstniekiem Paulam Bankovskim un Norai Ikstenai, kuri vasaras otrā pusē dosies savās ekspedīcijās uz Api un Slutišķiem. Par mūsu gaitām vasaras garumā vēstīsim gan LSM piezīmēs, gan savā facebook lapā.
Stāsti un dokumentālās filmas, kurās būs redzami cieminieki un ekspedīciju gaita, būs lasāmi un skatāmi jau gada beigās, bet nākamgad vēlamies sākt nākamo projekta posmu, – piesaistot dramaturgus un režisorus, pārvērst tos TV iestudējumos. Tādējādi mēs ceram nošaut divus zaķus – gan dokumentēt Latviju, gan iesaistīt šajā procesā mūsu spilgtākos radošos talantus.
Taču pāri visam vēlamies atgādināt, ka mēs katrs savā īpašajā un unikālajā veidā esam daļa no Latvijas. Mums ir pamats priekam un lepnumam, neatkarīgi no tā, kurā valsts stūrī dzīvojam un ko darām, mūs vieno mūsu zeme. Atliek tikai apstāties, paskatīties apkārt, aprunāties ar sev līdzās esošajiem un darīt.
