• Otrdiena, 2017. gada 28. marts
  • Vārda diena: Ginta, Gunda, Gunta
Rīgā +6°C, R vējš 2.7m/s

Gatis Krūmiņš, Jānis Buholcs: Ko darīt ar 16. martu?

Ieteikt šo rakstu

15 komentāri | Ārpus ētera

16. marts jau tradicionāli ir kļuvis par vienu no strīdus datumiem saistībā ar Otrā pasaules kara vēsturiskajiem notikumiem un to atceri mūsdienās. Kā mēs līdz šīm sadursmēm nonācām un kāds ir virziens uz priekšu?

Latviešu mobilizācija PSRS un Vācijas armijās — kara noziegums

Otrajā pasaules karā Latviju okupēja padomju un nacistu režīms. Šo abu okupāciju vara nelikumīgi mobilizēja Latvijas iedzīvotājus — šādu praksi aizliedz jau 1907. gadā pieņemtā IV Hāgas konvencija par sauszemes kara likumiem. 

Mēģinot slēpt sevis īstenotos starptautisko tiesību pārkāpumus, nacistiskā Vācija latviešu leģionārus dēvēja par "brīvprātīgajiem". Tanī pašā laikā par izvairīšanos no dienesta bija paredzētas smagas represijas. Tie, kas nepieteicās dienēt labprātīgi, uz pusgadu nonāca koncentrācijas nometnē, un pēc tam tāpat tika nosūtīti uz fronti. Vēlāk par izvairīšanos no mobilizācijas piemēroja arī nāvessodu. Kā norādījis jomas eksperts dr. hist. Uldis Neiburgs, kopējais dažādās vācu militārās vienībās iesaistīto Latvijas pilsoņu skaits tiek lēsts uz 110 līdz 115 tūkstošiem.

Kad Latvijā atgriezās Sarkanā armija un vācu okupāciju nomainīja otrreizējā padomju okupācija, Latvijas iedzīvotāji tika mobilizēti atkal. Līdz kara beigām Sarkanajā armijā nelikumīgi tika iesaukti aptuveni 57 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Kopumā PSRS armijā, pieskaitot tos, kas bija mobilizēti iepriekšējos kara gados, bija spiesti karot gandrīz 100 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. 

Abās armijās karojošie vienlīdz lielā apmērā saskārās ar kara šausmām. Frontē kritušo un sakropļoto skaits bija milzīgs.

Nokļūstot kauju epicentrā, izdzīvot izdevās vien retajam. Veidojās situācijas, kurās Latvijas iedzīvotāji nonāca pretējās frontes pusēs, un tiem nācās šaut vienam uz otru. Kopējais abos karaspēku rindās kritušo Latvijas iedzīvotāju skaits tiek lēsts ap 100 tūkstošiem.

Neviens no okupācijas režīmiem nepieļāva domu par neatkarības atdošanu Latvijai. Tādējādi nav pamata sacīt, ka vienā vai otrā pusē kāds būtu karojis "par Latviju" vai Latvijas nacionālajām interesēm. Latvijas iedzīvotāji šajā karā bija totalitāro lielvaru politikas upuri.

Latvijas iedzīvotāju iesaiste abos karaspēkos ir traktējama kā kara noziegums.

Padomju skatījums

Un tomēr 16. marts un pēc tam arī 9. maijs — datumi, kas saistās ar pretējo pušu militārajām darbībām — turpina iezīmēt pretējas un šķietami nesamierināmas interpretācijas, kurās vieni ir “labie” un otri — “sliktie”. Arī šīs pretstāves skaidrojumu var rast vēsturē — konkrētāk, notikumos pēc Otrā pasaules kara.

PSRS pēckara periodā izveidoja savu uzvarētājas traktējumu, saskaņā ar kuru padomju tauta kopējiem spēkiem ir uzvarējusi nacismu. Taču ar šo traktējumu bija sarežģīti izvērtēt vairāk nekā simts tūkstošu Latvijas iedzīvotāju dalību nacistu bruņotajos spēkos.

Ja padomju vara atzītu šo mobilizāciju nelikumību, tai nāktos reabilitēt Latvijas iedzīvotājus, kas pēc kara tika represēti par karošanu vācu pusē, un viņu ģimenes locekļus.

Savukārt, ja tā piekristu nacistu apgalvojumam, ka Latvijas iedzīvotāji leģionā pieteicās “brīvprātīgi”, būtu grūti paskaidrot, kāpēc teju vai visi dienesta kritērijiem atbilstošie vīrieši paši bija devušies karot pret PSRS. Latvijā taču vēl pavisam nesen bija notikusi 1940. gada “sociālistiskā revolūcija”, un tauta lielā vienprātībā bija atbalstījusi Latvijas pievienošanos PSRS!

Šo pretrunu dēļ padomju vara par leģionāriem izvēlējās nerunāt, tā vietā izceļot un godinot tos, kas karojuši Sarkanajā armijā. Viņiem tika piešķirts kara veterāna statuss, dažādas no šī statusa izrietošas privilēģijas, apbalvojumi, gods un slava. Latvijas “atbrīvotāju” vārdos tika sauktas skolas, ielas un laukumi. 

Trimdinieku skatījums

Arī trimdas latvieši Rietumos veidoja savu versiju par dalību Otrā pasaules kara militārajos formējumos. Tās galvenā doma gan ne vienmēr tika pateikta tieši, taču mājiens bija nolasāms: leģionāri cīnījās par Latviju, bija varonīgāki par pretējā pusē karojošajiem, turklāt — karot vācu pusē bijis mazāks ļaunums. 

Bijušie karavīri un viņu laikabiedri leģionāru varonībai kaujās rada skaidrojumu — viņus vadījusi nevis tikai vēlme izdzīvot, bet kas vēl nozīmīgāks — cīņa pret boļševikiem.

Trimdas latviešu viedokli ietekmēja arī rūgtums par dzimtenes zaudēšanu, jo tur ir nostiprinājies padomju režīms.

Šīs versijas veidošanos var skaidrot arī ar to, ka Rietumu okupācijas zonā pēc kara internēties izdevās daudziem tūkstošiem no vācu pusē karojošajiem Latvijas iedzīvotājiem. Līdzīgi kā padomju versijā, arī šajā visbiežāk nemaz netika pieminēti tie Latvijas iedzīvotāji, kas bija karojuši pretējā pusē. Padomju pusē karojušie Rietumos praktiski nenonāca. 

Pasauļu sadursme

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas publiskajā telpā brīvi nonākt varēja abas interpretācijas, un tās aizvien uzskatāmāk sadūrās.

Konfliktsituācijas bija dažādas — sākot no vēsturnieku diskusijām un beidzot ar politisku attiecību kārtošanu. Vieniem simpatizēja leģionāru cīnīšanās pret padomju režīmu, kas bija valsti okupējis turpat 50 gadus. Otri mēģinājumus godināt karavīrus, kas karojuši “nepareizajā” pusē, uztvēra ar sašutumu, un leģionāru atceres pasākumos pat saskatīja “nacisma glorifikāciju”.

Ideālā gadījumā pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas sabiedrībai būtu bijis jāvienojas par jaunu Otrā pasaules kara notikumu vērtējumu no Latvijas Republikas skatupunkta.

Būtu bijis jāveido paradigma par diviem Latvijas Republikas ienaidniekiem —  nacistisko Vāciju un PSRS. Abi šie režīmi Latvijas teritorijā rīkojās līdzīgi, radot Latvijai un tās iedzīvotājiem postu un ciešanas. Taču šāda vienošanās diemžēl nenotika.

Sabiedrības daļā, kura pamatā dzīvo Latvijas Republikas informatīvajā un vērtību telpā, divu ļaunumu paradigma ir saprotama un uztverama. Turpretī tiem, kuri šobrīd atrodas mūsdienu Krievijas Federācijas kontrolēto mediju informatīvajā telpā, šādu paradigmu pieņemt ir grūti. Krievijā, neapšaubāmi, dominē viena ienaidnieka — nacistiskās Vācijas — traktējums. Savukārt kara varoņu pozīcijā no PSRS laikiem nekas nav mainījies — uzvarētāja ir PSRS armija un tajā karojušie. Nav pārsteigums, ka citas interpretācijas liela daļa šinī informatīvajā telpā dzīvojošo uztver ja ne ar naidu, tad neizpratni gan. 

Tas notiek gan savas vēsturiskās atmiņas, gan arī Kremļa mūsdienu propagandas dēļ. Viens no veidiem, kā Krievija cenšas šķelt Latvijas sabiedrību, ir izplatīt nepatiesas ziņas par vācu pusē karojošo Latvijas iedzīvotāju zvērībām un kara noziegumiem. Tas tiek darīts, ignorējot vēstures faktus.

Nevienā starptautiskajā tiesvedībā, kur tika skatīti Otrā pasaules kara noziegumi, tanī skaitā Nirnbergas procesā, nekādas apsūdzības latviešu leģionāriem izvirzītas netika.

Ceļš uz priekšu

Kopš Otrā pasaules kara beigām ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai būtu iespējams to dienu notikumus apskatīt kompleksi, tai skaitā saskatot to sarežģītību. Taču viens ir skaidrs — karš kopā ar nacistu un padomju okupāciju atnesa Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem lielu postu un ciešanas.

Meklēt, kura no pusēm bija “mazākais ļaunums” un kura — “atbrīvotāja” —, ir strupceļš. Ļaunumi bija abi, un atbrīvotāja nebija neviena. 

Ceļš uz priekšu nozīmē Latvijas sabiedrībai, tai skaitā politiķiem, dažādām institūcijām un nevalstiskajām organizācijām, mācīties nedalīt pašu karavīrus savējos un svešajos, pareizajos un nepareizajos, labajos un sliktajos. Katra karā iesaistītā stāsts vēsta gan par personisku, gan sabiedrības līmeņa traģēdiju. Katrs no viņiem ir pelnījis, lai mēs vismaz censtos saprast apstākļus, kādos viņi atradās, un izvēles, kādas viņiem bija.

Tikai tā mēs varam virzīties tādas vēstures izpratnes virzienā, kas būvēta ap Latvijas valsts un Latvijas sabiedrības, nevis kāda okupācijas režīma perspektīvu.

Tikai tā mēs varam iekļaut savā sabiedrībā tik dažādās grupas ar to dažādajām vēsturiskajām pieredzēm. Šis ceļš ir lēns un sarežģīts, bet katrs solis tajā nāks par labu mums visiem.

Izvērstāku pārskatu par PSRS un nacistiskās Vācijas okupācijas varu politiku Latvijā Otrā pasaules kara gados skatīt šeit.

Komentāri (15)

viens sīkums

Vācija neokupēja Latvijas valsti, bet PSRS okupētu teritoriju.

Tāmnieks/luterānis

Dr. to var nezināt un nesaprast!
Izlasīju visu "daiļdarbu". Negribu apšaubīt abu Dr. paveikto, bet kaut kāda mazumpēcgarša tomēr palika. Iespaids, ka darbu ir sarakstījis slinks students 5 min pirms ieskaites. Rīt ir 16. marts, RU tv kanāli ir gatavi liet samazgas, vakar biedrs Liepnieks jau iesāka, demonstrējot pilnīgu vēstures nezināšanu un šo kanālu ietekmi uz vājiem (tukšiem?) prātiem.
No mūsu vēstures Dr gaidīju īsāku burbuļošanu un daudz cietāku un precīzāku nostāju.

stoa

Pretstāve starp 16.marta un 9.maija piekritējiem ir virtuāls iesaldētais konflikts Krievijas robežas tuvumā.Ja mēs nebūtu laicīgi iesprukuši NATO,tad tas neizbēgami pārvērstos par iemeslu Krievijas iebrukumam,kā Ukrainā.Tagad ir jāgaida kamēr beigsies ASV pasludinātā''Krievijas stratēģiskā ierobežošana''.

Kvadrāts

Jauns Otrā pasaules kara notikumu vērtējumu no Latvijas Republikas skatupunkta? Turpināt "bāreņu tautas" sindroma izplatīšanu var tikai kāds prātu zaudējis kūmiņš vai super-puper buholdovecs, kas vienmēr un visur vēlas būt politkorekts.

Taisnstūris

un kādu 2. PK vērtējumu un no kāda skatupunkta piedāvā tu?

O jee...

Kad ir jāatceras Latvijas varmācīgā okupācija, PSRS režīma upuri un okupācijas nodarītais posts, tad kremlinu troļļi kaut ko šļupst par bāreņu tautas sindromu, ka nevajag dzīvot pagātnē, visu vajag aizmirst. Toties, kad runa ir par 9. maiju, tad gan neko nedrīkst aizmirst, jo tas ir vienīgais PSRS sasniegums, gods un lepnums, lai arī PSRS izraisīja un uzsāka 2. Pasaules karu, kura gaitā pastrādāja neiedomājamus noziegumus pret savu un citām tautām.

Leģionāru dēls

Nebija lemt pazīts savu tēvu, bet mans audžu tēvs arī bija legionā. Viņš, un viņa kara biedri, zināja ka vācieši zaudēs, bet cīnijās lai, cerībā, padomju varu kavētu kaut cik, un ka tā vēl varētu būt brīva Latvija. Viņš stāstija kā austruma frontē latviešu vienības sāka manīt ka starp vāciešiem bija nodevēji kuri negribēja vairs cīnīties, un latviešu uzbrukuma plānus paziņoja krieviem. Viņi nolēma, bez rīkojuma, atgriezties uz Latviju, lai tur cīnītos pret krieviem. Pa ceļam viņiem nācās priekšlaicīgi nošaut vācu žandarmus, bet tomēr tika Latvijā. Aprilī, Kurzemē, tika smagi ievainots, beigās ar kuģi Dānijā, un tad Vācijas Libekas slimnīcā. Viņš, viņi, noteikti cīnojās par Latviju!

Neslāvs

Šī ir mūsu brunotās cīņas pret krievu okupantiem diena. Mūsu lepnuma svētki. Par baltu Latviju !

Baltu dūre

16. marts - vates(pufaiku) cīruļputeņa diena .

Dina

Paldies par šo rakstu, tas man daudz izskaidroja!

vispār

iznāk ,ka atceramies kādā kara noziegumā leģionāri piedalījušies
-un turpinām ''svinēt kļūdas''...

Pria

Izlasi vēlreiz – noziegums bija mobilizēšana krievu vai vācu armijā.
Ja tevi piekaus, tad arī var teikt, ka tu piedalījies noziegumā, vai ne?

davai

kāpēc šādi raksti neparādās krievu prēsē? varbūt kaut kā vajadzētu tiešu uz to iespringt, mēs ta saprotam, bet šie neklausās, tik maļ savu.

Edvards

Mans tēvs ir leģionārs. Viņam viens brālis ari leģionārs. Es personīgi esmu pazinis vairāk kā simts leģionārus savā mūža. Jūs ar nevienu neesat runājuši. Izspļāvuši savu NEPAREIZO viedokli un viss.
Kad PSRS sāka uzbrukt jau otro reizi, atdzenot Vāciešus, Latvieši simtiem brīvprātīgi iestājās sargāt Latviju no sarkanās sērgas.
Tas ka Latvija 93 gadā atļāva okupantiem te palikt ir kaunu traipa visai nācijai.
Daiga Lozinska

Daiga Lozinska

Ko darīt?Neko nedarīt!!!Dzīvot!Bet tā,lai pēc tam nebūtu kauns nākamām paaudzēm.Pēc 100 gadiem neviens tādu 16.martu pat nezinās.Daudzi tagad zina kas bija pirms 100 gadiem?

Pievienot komentāru

Pievienot atbildi

Komentēt vari arī ar savu draugiem.lv vai Facebook profilu!

Atlikušo simbolu skaits: 1000