• Otrdiena, 2017. gada 25. aprīlis
  • Vārda diena: Līksma, Bārbala
Rīgā +3°C, D vējš 10m/s

Evita Puriņa: Stāsts par Artūru. Vienu no sistēmas bērniem

Ieteikt šo rakstu

31 komentārs | Ārpus ētera

Todien visa ģimene bijām aizbraukuši izstaigāties pa Jūrmalu. Vienā no Jomas ielas kafejnīcām nopirkām pīrādziņus. Lielākie bērni sāka ēst turpat uz ielas, un es nolauzu gabaliņu, lai iedotu arī nepilnus divus gadus vecajam Artūram, kurš sēdēja ratiņos. Artūrs to nometa zemē. Tāpat viņš izdarīja ar otru un trešo gabaliņu, līdz aptvērām, ka mutē neliks. Bērns, kurš mājās teju nepārtraukti pieprasīja ēdienu un nespēja no galda aiziet bez histērijas, nezināja, ka ēst var, arī laukā esot.

Pāris nedēļu iepriekš Artūrs (vārds mainīts) ar bāriņtiesas lēmumu bija oficiāli kļuvis par mūsu pirmo audžubērnu.

Dažu mēnešu vecumā viņš bija izņemts no ģimenes un ievietots bērnunamā. Pavadījis tur nepilnu pusotru gadu.

“Mēs jau viņus rokās neņemam”

Mājās Artūrs ēda pilnīgi visu. Viena papildporcija, otra. Jau pirmajās dienās iemanījāmies, ka bļodiņa kādam ir jāpietur, pirms Artūrs saprot, ka vairāk dots netiks. Ja ne, pa gaisu lidoja gan bļoda, gan karote.

Pirms Artūrs ienāca mūsu mājās, nepilna mēneša garumā (gaidot bāriņtiesas lēmumu par ievietošanu ģimenē) apciemojām viņu bērnunamā - ik pa dažām dienām, lai bērns pie mums pierastu. Iepazina un pierada, bet nesmaidīja. Arī rotaļlietas viņu neinteresēja.

Lielāko daļu laika Artūrs pavadīja, apātiski sēžot man vai vīram klēpī. Vēlāk citā bērnunamā darbiniece man teica: “Mēs jau viņus rokās neņemam.”

Tobrīd nepajautāju, tikai padomāju - kā iespējams bez rokās ņemšanās nomierināt, piemēram, zīdaini, kurš mocās ar pirmo mēnešu vēdersāpēm vai zobu nākšanu vēlāk? Kā? Bet bērnu raudas nebija dzirdamas ne vienā, ne otrā iestādē.

“Viņš mums tāds jūtīgs”

Apciemojot Artūru, mani visvairāk pārsteidza, ka nepilnus divus gadus vecs bērns ik pa laikam tā nopūšas - dziļi ievilcis elpu, skumji. Kā vecs, dzīves nogurdināts vīrs.

Mājās viņš burtiski atdzīvojās. Jau otrajā dienā izpētīja visas istabas, priecājās par rotaļlietām un smaidīja. Neatkāpās no manis ne soli. Kliedza ik reizi, kad, izkāpusi no automašīnas, lai attaisītu aizmugurējās durvis, pat tikai uz sekundi pazudu viņa skatienam.

Bērnunama sociālā darbiniece pirmajā tikšanās reizē teica: “Viņš mums tāds jūtīgs.” Tikai mājās pa īstam sapratām, ko tas nozīmē. Bērnunamā Artūrs krita atmuguriski. Nolikts zemē stāvus vai sēdus, taisnu muguru gāzās atpakaļ, apzināti nodarot sev sāpes. Mājās viņš trieca galvu pret grīdu, sienu, vannas malu. Ja laikus nepaspējām uzķert, dažkārt uz pieres palika zilumi. Ar roku sita sev pa seju.

Pašagresija bija veids, kādā viņš centās tikt galā ar dzīvi.

Prieka brīži it kā bez acīmredzama iemesla mijās ar histērijas lēkmēm - vairākas reizes dienā piecas desmit minūtes no vietas. Paņemt rokās, apskaut un samīļot nebija iespējams. Tādu mierināšanas veidu viņš acīmredzot nepazina un plēsās ārā no rokām. Ļāvu izkliegties, viņam vārtoties pa lielo gultu. Sēdēju blakus un turēju aiz kājas, lai no tās neizkrīt.

Un bezspēcībā domāju, ko gan esam izdarījuši. Ko nodarām saviem bērniem, kuriem tajā jānoskatās.

Audžuvecāku kursos brīdināja, ka viegli nebūs, un to arī negaidījām. Taču tādai realitātei nebijām gatavi.

Bērni bērnunamu pastāvēšanai

Pirmo mēnešu murgā bruka mūsu ilūzijas. Pirmkārt, pašiem par sevi - par savām spējām līdz galam pieņemt tik traumētu bērnu. Par savām spējām kaut ko mainīt. Auga dusmas pret sistēmu, kas veido Artūru un viņam līdzīgos bērnus. Un neizpratne par sabiedrību, kas to pieļauj.

Vai Artūra bērnunamā bija vardarbība? Vienaldzība, kas ir viena no vardarbības formām? Vadības iedibināta kārtība, kurā cilvēcībai nav vietas? Zemu algu un rutīnas nomākti darbinieki, kuru darba pienākumos neietilpst bērnu emocionālais stāvoklis?

Lai kādi ir iemesli, skaidrs, ka Artūrs būtu pavisam citāds, ja audžuģimenē būtu nonācis uzreiz vai drīz pēc tam, kad tika nošķirts no vecākiem.

Latvijā audžuģimeņu ir par maz, bet Artūram bērnunams to pusotra gada laikā nebija pat meklējis. Sāka to darīt, tikai tuvojoties viņa divu gadu dzimšanas dienai, pēc kuras viņš no šīs iestādes būtu jāpārvieto uz citu. Bērnunamā man sacīja - nemeklēja tāpēc, ka vecāki pie viņa ik pa laikam (reti, neregulāri, arī reibumā būdami) nāca ciemos. Tas, protams, nav īstais iemesls, jo arī audžuģimenēm ir pienākums nodrošināt saskarsmi ar bioloģiskajiem vecākiem un tās to dara. Taču bērnunamam Artūrs un viņam līdzīgie garantē darbu, ienākumus un galu galā sistēmas pastāvēšanu. Vēl nesen atklājās, ka daļa bāriņtiesu mazākajiem bērniem audžuģimenes pat nemeklē. Tām to darīt nav izdevīgi, jo bērna uzturēšanos iestādē līdz divu gadu vecumam sedz valsts.

Bez pašapziņas

Pāris mēnešus pēc Artūra paņemšanas mūsu dzīve sāka atgriezties sliedēs. Pirmās pazuda dziļās nopūtas. Histērijas lēkmes kļuva retākas.

Artūrs iemācījās, ka nokritis un sasities var skriet pie pieaugušā, kurš viņu pažēlos. Kā balva bija katra diena, kurā viņš nedauzīja galvu. Pēc pusgada pārstāja to darīt pavisam. Karoti pa gaisu vairs nesvieda, taču ēšanas traucējumi palika. Katra ciemošanās ārpus mājas bija liels pārbaudījums. Ja telpā bija uzklāts galds, no tā neatkāpās ne uz mirkli, lai cik labi paēdis būtu.

Pusgadu pēc ienākšanas mūsu ģimenē Artūrs atsāka tikties ar bioloģiskajiem vecākiem. Iepazina viņus no jauna. Vēl pēc pusgada ar bāriņtiesas lēmumu atgriezās pie viņiem pavisam.

Tas, ko gada laikā mēs tā arī iedot nespējām, bija mājas bērniem raksturīgā pašapziņa.

Pie vecākiem atgriezās apjucis, par sevi nepārliecināts dzīves spārdīts bērns.

Gadījumi vai sistēma?

Artūra stāsts nav unikāls. Viņa un Jelgavas bērnunams nav vienīgie, kur bērnus salauž. To zina audžuģimenes un zina adoptētāji. Tos pārstāvošās nevalstiskās organizācijas gadiem centušās mainīt kārtību, kas izdevīga bērnunamiem un pašvaldībām, bet kaitīga bērniem. Par vardarbību iestādēs atkal un atkal runā mācītājs Juris Cālītis, kurš kopā ar sievu Sandru Dzenīti-Cālīti Zvanniekos dod mājas desmitiem bērnu. Informācija par bērnu izsūtīšanu uz internātskolām Latgalē un slodzīšanu psihoneiroloģiskajās slimnīcās nonāca atklātībā jau pirms pāris gadiem, taču nekas nenotika.

Pat tagad, kad zināmi fakti par nežēlīgajām disciplinēšanas metodēm Jelgavas bērnunamā, tā direktore joprojām ir amatā.

Psihoneiroloģiskās slimnīcas darbinieki neslēpj, ka ir bērnunami, kas bērnus tajā ievieto nepamatoti, bet labklājības ministrs turpina pastāvēt uz to, ka runa ir par atsevišķiem gadījumiem, ne kroplu sistēmu kopumā.

Amatpersonas ir kurlas, jo mēs to pieļaujam. Sabiedrība, kas pulcējas piketos un vāc parakstus pret dzīvnieku izmantošanu cirkā, klusē, kad bērnunamos spīdzina bērnus.

“Kāpēc jūs viņu paņēmāt?”

Sabiedrības attieksme ir arī viens no iemesliem, kāpēc paņemt ģimenē svešu bērnu nav viegli.

Tuvākie saprata, bet izskaidrot kaimiņiem un paziņām, kur tev pēkšņi radies vēl viens bērns, ir grūti.

Turklāt pieņemt uz laiku. “Kā, jums viņš būs jāatdod?” Dodoties uz kārtējo medicīnas iestādi, jau zināju, ka pat dzīvē daudz pieredzējuši speciālisti neizpratnē pajautās: “Kāpēc jūs viņu paņēmāt?” Vēl lielāks izbrīns seko, cilvēkam uzzinot, ka mums jau ir savi bērni.

Nezinot, kā atbildēt, dažreiz gribējās ironiski teikt - naudas dēļ. Lasot komentārus pie rakstiem par audžuģimenēm, redzams, ka tas ir visai izplatīts pieņēmums. Mūsu “ienākums” par Artūru bija aptuveni 400 eiro mēnesī (113 eiro atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu plus bērna uzturnauda, kuras apmēru nosaka pašvaldība). Nav ļoti daudz, taču nav arī tik maz, lai teiktu, ka pieņemt bērnu nevar atļauties finansiālu iemeslu dēļ.

1200 bērnu - vai tiešām daudz?

LTV raidījuma “Tieša runa” formulētā tēma šonedēļ bija “Kad Latvijā vairs nebūs bērnunamu?” Mana atbilde - kamēr nemainīsies sabiedrības attieksme.

Pašlaik Latvijā ir ap 580 audžuģimeņu un ap 1200 tajās augošu bērnu. Vēl tikpat bērnunamos. Tas ir maz. Daudz vairāk Latvijā ir labu, spēcīgu ģimeņu, kas varētu palīdzēt viņiem izaugt. Taču, kamēr sveši bērni būs sveša problēma, par kuru runāt ir neērti, bērnus audzinās sistēma. Pastāvēs iestādes, kurās divgadnieki dauza pret zemi galvu. Kurus paaugušos sloga “psihenēs” un sūta “audzināšanā” uz internātskolām. Un kuri izauguši rada nākamos sistēmas bērnus.

Komentāri (31)

Marks

Šitas "Sabiedrība, kas pulcējas piketos un vāc parakstus pret dzīvnieku izmantošanu cirkā, klusē, kad bērnunamos spīdzina bērnus." galīgi ir nevietā! Ar šādu frāzi tiek sisti tie, kas jau nav vienaldzīgi pret notiekošo, nevis tie, kuri šo sistēmu veido.
Cik sabiedrība ir informēta par notiekošo? Līdz šim zināms, ka valsts iestādēm par to jārūpējas, tāpēc pat iedomāties nespēj, ka notiek šādas lietas. Jā, tagad pievērsīs uzmanību arī šai problēmai, bet tad atkal kāds gudrītis varēs teikt, ka sabiedrības aktīvā daļa, kura nav vienaldzīga, nepievēršas īstajām problēmām - redziet, Āfrikā bērni mirst badā!

daisy

FYI, tie, kas "aizstāv" dzīvniekus, saņem dāsnu finansējumu no starptautiskām organizācijām. Viņiem pietiek arī finansējuma un dots arī uzdevums iznīcināt nacionālo lauksaimniecības nozari - kažokzvēru audzēšanu. Vārdu sakot, New World Order darbībā.
Nacionālo valstu baltie bērni bez vecākiem viņus neinteresē...

Kāpēc nevietā?

Lielie dzīvnieku mīļi pat neuzskata par vajadzīgu pavākt savus "mīluļus" malā,kad iet garām cilvēki,arī bērni.
Dita Rituma

Dita Rituma

tas,kas manī rada dusmas, ir tas,ka tagad nedēlu parunās, pašausmināsies, paaktualizēs. varbūt kāds zaudēs darbu, samaksās administratīvu sodu. un viss, čušs. sistēma turpinās kropļot cietušus bērnus. nē, es neloloju ilūzijas,ka šie bērni ir balti un pūkaini. viņi ir jau dzīves sisti un daļa no viņiem pieredzējuši to,kas man sapņos ( murgos) nav rādījies.un darbs ar šiem bērniem prasa lielu profesionalitāti, zināšanas, pacietību un mīlestību pret cilvēku.jau pirms pāris gadiem šīs lietas aktualizēja Tiesībsargs. un čušs, nekas nav mainījies. kam ir jānotiek, lai sistēmu mainītu?jo naudas kā izskatās ir vairāk kā saprašanas,
vajag tikai gribu.. tikai gribas nav.
kādam šī sistēma ir izdevīga. kam? jautājums paliek atklāts.
Linda Baļčūne Baļčūne

Linda Baļčūne Baļčūne

Draugi, kaimiņi, kolēģi un profesionāļi, kur šajā rakstā pazuda aizbildņi? Jā, mums ir audžuģimenes. Tā ir lielākoties profesionāla izvēle. Jā, mums ir adoptētāji. Bet atcerēsimies - viņi attiecas tikai uz juridiski brīviem bērniem. Un mums ir aizbildņi! Statuss, kas ļauj palīdzēt bērnam, kas nav juridiski brīvs, kurš ir tikko izņemts no bioloģiskās ģimenes. Statuss, kas ļauj palīdzēt bèrnam uzreiz un ilgtermiņā nevis marinēt institūcijās. Draudzīgi atgādinu, ka Civillikums un Bāriņtiesu likums ļauj ikvienam pieteikties bāriņtiesā un saņemt izvērtējumu - vai atbilst aizbildņa pienākumu pildīšanai.

vita

Paldies žurnālistiem, tas tā ir pat no padomju laikiem, visādas institūcijas bez gala, Reirs pat atteicās pacelt dibenu no krēsla un ielūkoties tajā visā. Mazos bērniņus tur pusbadā un lai nebūtu raudāšana, iebaro miegazāles. Tāda sistēma jau no pašas augšas, ierēdņi bez gala, atbildība pilnīgi nekāda.

Kāpēc?

Kāpēc šo bērnu noplaupīja no īstajiem vecākiem, tādējādi sakropļojot visu viņa dzīvi?

Mamma

To, ko Evita aprakstījusi, piedzīvojušas visas audžuģimenes un adoptētāji. Mazi dārzenīši. Tādus mēs viņus esam saņēmuši no sistēmas. Un pašapziņas trūkums ir tas, ar ko jau gandrīz desmit gadu adoptēts bērns atšķiras no saviem vienaudžiem, kuri no pirmās dienas ir bijuši kopā ar vecākiem. Un nekad ģimene nespēs viņam atdot to, ko sistēma ar šo bērnu ir izdarījusi pirmajos dzīves gados. Nekad. Jā, ar katru brīdi kļūs arvien labāk un labāk, bet bērnunama trauma vienmēr būs cilvēkā, kuru sistēma pirmos divus dzīves gadus turēja savā varā.

Bet tā gan taisnība - un ko tālāk? Tādu sistēmu ar dažiem rakstiem nesagrausi. Žurnālistiem ir neatlaidīgi jāprasa atbildība un konkrēta rīcība no Labklājības ministrijas un ministra un citiem atbildīgajiem, lai viņi jūt, ka no viņiem pieprasa. Ka viņiem ir jārīkojas. Ceru, ka Latvijas Radio un citi mediji to darīs.

Un mums, tiem, kuri zina, ir vairāk jāstāsta par to, cik salauzti sistēmas bērni nonāk ģimenēs un kā mēs labojam valsts kļūdas.

OO

Piedodiet, bet pēc rakstītā ir skaidrs, ka tas ir bijis bērns ar psihiskiem traucējumiem un garīgu atpalicību. Visas viņa darbības nevar pierakstīt kā bērnunama vēsās attieksmes sekas. Tas, ka nemitīgi gribēja ēst - tas no bioloģiskajiem vecākiem, jo agrā bērnībā bērns bijis nobadināts. Stāstītāja ir pārlieku emocionāla, izmanto šo gadījumu, lai paspīdētu. Kur vina bija agrāk? Kāpēc bija mēma visu šo laiku? Jā, laikam gan bērnunamā neglāsta bērnus. Jo - pa kuru laiku?

Ilga

Katrs vārds rakstā ir taisnība! Katrs šāds bērns ir vesela doktora disertācija psiholoģijā... Un audžuģimenes un aizbildņi ir tie, kas kaut ko var vai nespēj izlabot....

Es

Visas darbības pilnībā var pierakstīt pie bērnunama radītām sakām. Tādi ir gandrīz visi bērnunamā augušie bērni. Identiskas problēmas visiem adoptējamajiem... Nelej ūdeni, ja neesi audzinājis bērnunama bērnu?

Mamma

Lūdzu, neizplatiet muļķības, ja Jūs šo bērnu neesat redzējuši un neko nezināt. Tas, ka bērns nemitīgi grib ēst, ir no tā, ka viņš bērnunamā, ļoti ticams, ir jutis izsalkumu. Kā Jūs justos, ja ēst dabūtu tikai organizēti un tad vēl nav zināms, cik daudz vērības tika veltīts tam, vai mazais divgadnieks ir paspējis kārtīgi paēst?

Un, protams, ar ēšanu bērns kompensē stresu, protams. Esmu redzējusi, ka pirmos mēnešos pēc bērnunama bērns pie galda uzvedas kā mazs vilcēns - ķer, grābj sev tuvāk visu, ko vien var, jo viņam ir bail, ka tas viss tūlīt pazudīs, kā bija b/n, bet kā, protams, nav ģimenē. Un tikai pamazām bērns saprot, ka ēdiens viņam būs visu laiku. Un ka ģimenes drošība būs visu laiku.

Mazie b/n bērni neprot sēdēt vecākiem klēpī un samīļoties. Viņi baidās no cilvēkiem, jo viņiem nekad apkārt nav bijis daudz cilvēku - tikai audzinātājas un biedri grupiņā. Vēl vairāk - divgadnieks nebija dzīvu sunīti redzējis! Un smilšu kastē viņiem nebija mantiņu - tikai tukšas čipsu pakas

Tince

Vakar raidījumā pie Kiviča Kaņepes kungs teica, ka dodas uz Cēsu pusaudžu koloniju, lai spēlētu ar zēniem mūzikas grupā. Viņš teica - lielākā daļa zēnu ir no bērnunamiem...
Es nesaprotu tikai vienu lietu - kā var strādāt tā, ka ir tik daudz un dažādas sistēmā iekļautas institūcijas, kas pašas iekšēji ir tik vājas, kas situāciju, par kuru tās labi zina, nebija spējīgas risināt iekšēji.
Mēs par to maksājam. Tā ir mūsu nauda, nevis nauda no koka.
Nav normāli, ka tikai līdz ar žurnālista tēmas izcelšanu kvalitatīvā līmenī visi sistēmas mīnusi tiek izcelti gaismā.
Par lēnu, krietni par lēnu. Diskusijā LTV cilvēki pat runā papīra valodā. Ja Labklājības ministrija 25 gadu laikā nebija spējīga vienoties ar Finanšu ministriju par līdzekļu pārdali, konkrēti mazi un loģiski soļi. Biznesā tas nebūtu iespējams. Ir problēma, ir risinājums, konstruktīvi un dinamiski. Te roka roku piesedz. Kāpēc? Kur ir palikusi sistēmas cilvēku pašapziņa?

cik

cik darbinieku vajag bērnu namos, lai katru bērnu apmīļotu?? Ja vienā lielā telpā atrodas 10- 15 mazuļi, diez cik vajag auklīšu, lai katru paņemtu rokās un apmīļotu, pabarotu, pārvilktu bikses un to audžuģimeņu, kuras var paņemt zīdaini nemaz nav tik daudz, jo tad vienam no vecākiem jādzīvo mājās, daudz vieglāk ir paņemt bērnudārza vecuma- aizved no rīta uz dārziņu un visu dienu miers. Tā kā runas, ka ir daudz audžuģimeņu, kuras var paņemt uzreiz zīdaini ir nedaudz pārspīlētas un kā mēs zinām, tad televīzijā parāda visu tikai no vienas puses- no tās, kur izklausās briesmīgi, piekrītu, ka ir šausmīgi, ka bērni dzīvo bērnunamos, bet cik daudz no tiem kliedzējiem un komentāru rakstītājiem paši būtu gatavi paņemt bērnu. Ja gribiet uzzināt arī otru pusi, tad palasiet cik jauki ir paņemt ģimenē svešu bērnu, bija ļoti labs raksts žurnālā Ieva par kādu mācītāja ģimeni, kura adoptēja 2 bērnus- kā pēc šī soļa izjuka viņa paša ģimene un ko par to visu domāja un jutās viņa bioloģiskie bērni.

Cikai/-am

Un cik bērnus esat pieņēmusi/-is jūs?

Omīte

Padomju laikā bērnu dārzā kur vedu savu meitiņu, grupiņā bija 30 bērni. Pavisam mazi no 1 līdz 2 gadiņiem. Kad bērniņiem palika gadiņš bija jāatgriežas darbā.
Grupiņā bija audzinātāja un auklīte. Visi bērniņi bija apčubināti un aprūpēti un vajadzības gadījumā tika paņemti rokās un samīļoti. Kad vecāki aizgājām pakaļ, pastāst'ja mums visu kā katram gājis.
Iemesls nav algā. Daudzi cilvēki būtu laimīgi par iespēju tādas algas nopelnīt, Iemesls ir darbinieku trulumā. Izvēlas ne labākos, bet radu radus un draugu draugus, lai tie varētu saņemt algas ar piemaksām, kādas ir bērnu namos. Bērnu liktenis nevienu neinteresē, kaut gan normāls cilvēks arī sev iegūtu dvēseles mierinājumu un garīgu attīstību samīļojot bērniņus darot savu darbu, kā tas bija sen manas meitas bērnu dārziņā pie ļoti cienījamām audzinātājām un auklītēm, kas ielika bērnos sirdi un dvēseli, saņemot to pašu pretīm no bērniem. Un tas notika saņemot mazo padomju laiku aldziņu.

aklums

INĀRA MĀLKALNE/ Zemgale. Jelgavas novada Sesavas pagasta zemnieku saimniecības “Blūdži” saimniece. Šī sieviete ir paņēmusi vairākus audžubērnus un neslēpj, ka to darījusi naudas dēļ, lai paglābtu savu īpašumu no bankas. Vai Jegavas novada sociālais dienests ir vērtējis kā tulkot televīzijā parādīto "darba tikuma mācīšanu" vai reālu peverdzināsānu. Kā jūtās audžubērni pie šīs valdonīgās, rupjās un negantās sievietes? Kāda ir audžubēnu emocionālā pašsajūta un materiālais nodrošinājums? Bērni ir pliki un noplukuši vārda vistiešākajā nozīmē. Zemnieku tirdziņā Ināras Mālkanes sieru pārdod izstēdzējusi meitenīte netīriem, astītē saņemtiem matiem, sezonai neatbilstošās humpalu drēbēs, bez kāda dzīvesprieka vai lepnuma par veikumu. Arī citi Ināras Mālkanes audžubērni par audžumammu ir izteikušies negatīvi. Tie bērni ir iebiedēti un nelaimīgi. Tas viss izsauc neizpratni par audžuģimeņu sūtību un lomu.

Ome

Vai tad audžuģimeņu darbu neviens nekontrolē? Tādu sievieti vajaga sodīt.

Nauda

TV raidījumā tika minēts, ka bērnam bērnunamā valsts tērē virs 1000 eur. Audžuğimene saņem ap 400 par daudz kvalitatīvāku aprūpi. Netieku vaļā no jautājuma - kapēc tāda disproporcija?

Una

daisy 2017. gada 21. aprīlis, 10:27
FYI, tie, kas "aizstāv" dzīvniekus, saņem dāsnu finansējumu no starptautiskām organizācijām. Viņiem pietiek arī finansējuma un dots arī uzdevums iznīcināt nacionālo lauksaimniecības nozari - kažokzvēru audzēšanu. Vārdu sakot, New World Order darbībā.
Nacionālo valstu baltie bērni bez vecākiem viņus neinteresē...

Cik gan ļoti aprobežotam un ar slimufantāziju jābūt cilvēkam, lai kaut ko tādu uzrakstītu.

xxx

Vai nebutu izdevigak,kad tie vecaki,kuriem tiek atnemti berni,ievietoti bernu namos,neatrastos ta tuvuma,palidzetu ikdienas gaitas bernu nama persionalam.Lidz ar to izveidotos labs kontakts ,un berniem nevajadzetu meklet audzugimenes.

ha

Ja tie būtu tik apzinīgi un gādīgi vecāki, tad neviens viņiem bērnus neatņemtu. Pie mums bērnus atņem tikai galējas vardarbības un nolaidības apstākļos, nevis kā civilizētajās valstīs, kur bērnu no mājas izņem, ja viņš skolā ir ieradies ar vienu zilumu. Kā zināms, pie mums bērni var mierīgi nedēļu dzīvot pie savu vecāku līķiem - neviens par viņiem neliekas ne zinis...

Esence

"Sabiedrība, kas pulcējas piketos un vāc parakstus pret dzīvnieku izmantošanu cirkā, klusē, kad bērnunamos spīdzina bērnus."

Ivars

Tā-"Sabiedrība, kas pulcējas piketos un vāc parakstus pret dzīvnieku izmantošanu cirkā" ir cita sabiedrība-tie ir 95 % jaunieši no 16-25 gadiem ,tā nav tā sabiedrība kurai var oponēt par klusēšanu par bērniem- elementāri-cits vecums-katram vecumam ir savas prioritātes,dzīves pieredzes ,intereses ...utt....vēršaties lūdzu pie tās sabiedrības no 40-55,kas ir savu dzīvi iekārtojuši,materiāli situēti,zina kas ir bērni vispār,kā viņus audzināt...ko šī sabiedrība klusē... bet potenciāli tā sabiedrība kas tagad iestājas par dzīvniekiem-nākotnē var iestāties arī par bērniem,jo iestājas pret cietsirdību kas vērsta pret neaizsargātām,pretoties nespējošās dzīvām radībām

Pievienot komentāru

Pievienot atbildi

Komentēt vari arī ar savu draugiem.lv vai Facebook profilu!

Atlikušo simbolu skaits: 1000