Tas, ka cilvēki mēdz izstāties no partijām, jo laika gaitā sastrīdas, ir normāli. Iepriekšējā Saeimā popgrupa „Olšteina sešinieks” pierādīja, ka iekļūt Saeimā un tad pamest partiju – tā ir goda lieta. Šoreiz par ledlauzi kļuvusi Liene Cipule, kas ir „No sirds Latvijai” deputāta amata kandidāte, bet ir bijusi gana nepacietīga, lai nespētu sagaidīt maģisko vēlēšanu nakti, un Ingunas Sudrabas sirdi un mājas pametusi jau tagad. Cipules inovāciju atbalstījuši vēl daži ļaudis un rīkojušies tieši tāpat.
Publiskajā telpā pausts viedoklis, ka sadarbību nolemts neturpināt, jo partijā lēmumi netiek pieņemti gana demokrātiski un neesot īsti skaidrs, no kurienes uzradušies ziedojumi. Tā kā runāšana ir sudrabs, tad Sudraba nav klusējusi un atklājusi, ka tās ir muļķības, jo „No sirds Latvijai” ir ne tikai „reāls drauds varas elites iedibinātajai kārtībai” (jā, elite ir pārbijusies), bet arī „demokrātiska organizācija, kas nav saņēmusi neskaidrus ziedojumus”.
Iespējams, ka abas puses saka taisnību, jo – kas kuram ir „neskaidrs”? Kas kādam skaidrāks par skaidru, citam ir pilnīgs murgs. Es arī citreiz aizmirstu, ka kaut kādas man pašsaprotamas lietas citi varētu nesaprast.
Neviena parādība (piemēram, cunami vai ziedojumi) pati par sevi nav skaidra vai neskaidra. Skaidrība atkarīga ne tikai no parādības reālās sarežģītības pakāpes, bet arī no skaidrotāja (guru) prasmēm un mācekļa klausīšanās spējām.
Un, ja ar vienu skaidrošanas reizi nepietiek, tad jāmēģina vēlreiz. Nu, Cipules vilciens ir aizgājis, bet, lai tam nepievienotos vēl citi vagoniņi, ieteiktu Ingunai Sudrabai padomāt, kāpēc viņas bijušie biedri tad neko nav sapratuši.
Neskaidrība par ziedojumiem galvenokārt radusies tāpēc, ka partijas maciņā bijuši samesti vien pārsimt eiro, bet plakāti, kurā izskatīties pēc Vairas Vīķes–Freibergas, taču jāuztaisa! Un es ceru, ka plāns uzrīkot vairāku dienu koncertu Mežparkā, kurā visi varēs bujānīt uz vella paraušanu, arī tiks īstenots. Paldies Dievam, dažu dienu laikā sevišķi godīgi labdari saziedojuši 110 000 eiro. Interesanti, ka pār visiem šiem cilvēkiem aptuveni vienlaicīgi ir nākusi apskaidrība, ka būtu jāatbalsta Ingunas Sudrabas sirds. Protams, nav problēmu šo labdaru vārdus noskaidrot.
KNAB mājaslapā šo sarakstu atradu, un man nācās apgāzt hipotēzi, ka nauda nāk kopā ar slavu, jo nevienu slavenu cilvēku tur nemanīju.
Tā kā tie ir ļaudis, kas ar naudu baigi nav plātījušies, tad detektīviem ir pamats domāt, ka tādas naudas viņiem nemaz ar nav, bet īstenībā viens oligarhs šiem ļaudīm iedevis naudu, lai tie noziedo, jo viens cilvēks vairāk par 15 000 ziedot nedrīkst, un oligarhu valstībā tā ir sīknauda. Sudraba ar savu salauzto sirdi vien norāda, ka viss ir godīgi, bet, ja viņa uzzināšot, ka tomēr kāds no šiem ziedotājiem „No sirds Latvijai” kontā ir ieskaitījis netīru naudu, tā nekavējoties tiks atdota atpakaļ.
Tā ļaudis vēro, kā jaunais politiskais (bez)spēks jūk ārā pa pikseļiem, bet Sudrabas kundze apgalvo: „Nekas līdzīgs šķelšanās procesam nenotiek.” Te atkal jājautā – kas ir līdzīgs? Vienam visi ķīnieši šķiet vienādi, bet cits pēc garšas var noteikt, kur pildīta "Coca-colas" pudele, jo vienas rūpnīcas garša galīgi nav līdzīga citas rūpnīcas garšai. Man, piemēram, šķiet, ka notiek gan „kaut kas līdzīgs šķelšanās procesam”.
Kas tālāk notiks ar tiem, kas salauza Ingunas Sudrabas sirdi? Liene Cipule bija nolēmusi savu kandidatūru atsaukt, bet – ak, vai! – tas nemaz nav iespējams. Ja esi atdevis savu dvēseli Centrālās vēlēšanu komisijas velnam, tad atpakaļ līdz vēlēšanām to nedabūt. Tas nozīmē, ka, ja Liene Cipule tiktu ievēlēta par deputāti, viņai kādu sekundi līdz mandāta nolikšanai piespiedu kārtā šis amats būtu jāieņem. Tā mazā Latvija beidzot izsistos, jo kļūtu par pirmo Eiropas Savienības valsti, kurā ieviesta verdzība.
