Eduards Liniņš: Iespēja neraustīties

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Latvijas sabiedrisko mediju kolēģu veidotais 4.maija klips man sagādāja īstu déjà vu. 1990.gadā es strādāju Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā (tagad – Rakstniecības un mūzikas muzejs), vadīju Uzskaites sektoru. Sektora istaba Rīgas pilī, kur plauktos un skapjos sarūmētie jaunieguvumi gaidīja reģistrēšanu un nonākšanu pastāvīgajās glabātavās, bija viena no plašākajām muzeja darba telpām, tāpēc uz nozīmīgām pasēdēšanām un pasvinēšanām kolēģi bieži pulcējās tieši šeit.

Tā tas bija arī 1990.gada 4.maija pēcpusdienā. Un, gluži tāpat kā klipā skatāmie personāži, mēs klausījāmies translāciju no Saeimas – toreiz vēl Augstākās Padomes (AP) – nama. Jā, šķiet, mūsu telpa bija arī vienīgā, kur augu dienu neapklusa radiotranslācijas tīklam pieslēgtais reproduktors. Un es – nu gluži kā klipā redzamā pārdevēja – uzskaitīju "par" balsis uz skaitīkļiem.

Man bija arī elektroniskais kalkulators, tomēr ikdienā arhaiskais rīks reizēm izrādījās ērtāks un šajā konkrētajā pēcpusdienā ar savu uzskatāmību šķita teju neatsverams. Kad izšķirošais balsojums bija galā, mēs devāmies ielās. Bija vasarīgi silta pievakare, nepavisam negribējās šķirties. Vecrīgas ieliņās sastapu dažus paziņas un uzrunāju: "Sveiks! Iepriekšējo reizi mēs tikāmies vēl Padomju Savienībā, vai ne?" De facto jau mēs joprojām vēl bijām tur: makos mums bija padomju rubļi, mūsu pases rotāja uzraksts CCCP, un ar tām mēs kaut rīt varējām sēsties vilcienā uz Taškentu vai Vladivostoku, bet, lai nokļūtu tepat Varšavā vai Helsinkos, mums bija jāizprasa attiecīgs ceļošanas dokuments – PSRS ārzemju pase.

Un nupat deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" pieņēmusī institūcija tika vēlēta kā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā Padome. Tomēr šī LPSR AP mūsu visu vārdā nupat bija pārkāpusi būtiskās izšķiršanās slieksni, kas mūs beidzot darīja līdzvērtīgus tiem, kuri 1918.gada badainajā novembrī (Rīgā izsniedzamās pārtikas norma bija apmēram 100 grami maizes un 250 grami kartupeļu dienā) lasīja uzsaukumu "Latvijas pilsoņiem", bet jau pēc gada – 1919.gada novembra ierakumos – Raiņa "Daugavu": "Ko tā mūsu dziesma prasa? Zeme tā ir valsts." Un, gluži tāpat kā viņiem toreiz, pirmoreiz arī mums līdz šīs rindas otrreizējam īstenojumam bija atlicis vēl nedaudz papūlēties. Papūlēties nenoraustīties.

Katra paaudze saņem no vēstures savu apziņas poti. Par to, kāda tā bijusi mums – Trešās atmodas padsmitniekiem/divdesmitgadniekiem –, tā īsti varēs spriest mūsu mazbērni, tomēr man ļoti gribas domāt, ka mums tomēr ir iedota zināma imunitāte pret raustīgumu. Politisku raustīgumu varas priekšā. 1991.gada janvārī un augustā pa vienam mums brīžiem arī bija bail, bet visiem kopā – ne brīdi. Un ne jau tāpēc, ka bijām lielā barā – pret padomju spēka struktūru tehniskajām iespējām tāda riekšaviņa vien būtu. Un nepavisam ne tāpēc, ka mūsu pusē bija kādi "aizokeāna onkuļi" – Trešo pasaules karu viņi mūsu dēļ tobrīd nesāktu. Vienkārši, iet pastāvēt par savu valsti un raustīties – tās ir divas nesavienojamas lietas.

Pēdējos gados manu uzmanību pastiprināti saista dažādās tīmekļa vietās lasāmi komentāri pareizā latviešu valodā, kuru autori jūsminās par kaimiņvalsts vadoni, attaisno Kremļa agresiju mūsdienās un pagātnē, tādā vai citādā mērā un formā sauc Latvijas valstiskumu par neizdevušos. Uzsveru – tas viss valodas kvalitātē, kas liedz šaubīties, ka rakstītāji ir latvieši. Protams, saprotu, ka etniskā piederība automātiski nenozīmē pilsonisko pozicionēšanos, tomēr atbildību par mūsu valsti, uzticību tai esmu radis, pirmām kārtām, sagaidīt tieši no latviešiem. Tāpēc arī viņu motīvi savas valsts noliegšanai vai apšaubīšanai izpelnās manu īpašu interesi, ir man indikators pārliecībai par tās nākotni. Protams, sižetiskā fantāzija var uzzīmēt dažādas individuālās situācijas, tai skaitā primitīvu uzpirkšanu un brutālu šantāžu. Un atzīšos profesionālā kūtrumā – neesmu pajautājis kompetentiem ļaudīm, cik ticama ir šādu līdzekļu izmantošana no ieinteresētās kaimiņvalsts puses. Šādi motīvi, lai cik sižetiski spilgti, paši par sevi man šķiet nebūtiski, jo neticu, ka tie paši par sevi ir pietiekami iedarbīgi. Esmu pārliecināts, ka teju vienmēr tur klātesošai jābūt vilšanās izjūtai. Vilšanās gaidās un prasībā, lai sava valsts – tas būtu nepārtraukti viegli, vienkārši un neapgrūtinoši. Bet kurš šiem to kādreiz būtu solījis?! Latvija to nu nekādi nevarētu. Kāda no pagātnes reinkarnējusies impērija drīzāk spētu piedāvāt diezgan mierpilnu un paēdušu eksistenci ar tiesībām reizēm padziedāt un padejot savā meldijā. Bet sava valsts – tā vienmēr ir līdzatbildība, līdzi domāšana, bieži arī līdzi sāpēšana; un tas nepavisam nav komfortabli. Dažam labam, acīmredzot, šī nasta izrādās par smagu. Man tur nav ko piebilst – Ansis Leitāns jau aizpagājušā gadsimta viducī ir pateicis izsmeļoši: "To vārguli nožēlosim!".

Latvijas valsts – tā ir mūsu kopīgā iespēja neraustīties. Ne vairāk un ne mazāk. Un ne tāpēc, ka tā būtu tā trešā sivēntiņa mājiņa, kurā vilks nekādi netiks iekšā. Tāpēc, ka ar savu valsti raustīties nepieklājas, nepiedien, ir kauna lieta. Tad nu izmantosim iespēju, līdzpilsoņi! 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti