Vārdam “krīze” ir teju tik pat sena vēsture kā pašai Eiropai, ja vien par atskaites punktu ņemam Seno Grieķiju, kur “krinein”, saskaņā ar Hipokrātu, esot apzīmējis pavērsienu, izšķirošo brīdi vai atrisinājumu ārstēšanas gaitā. Mūsdienās ar “krīzi” saprotam ko vienpusīgāku – neizbēgamas beigas, pēkšņu un/vai neatgriezenisku pārrāvumu, nepārvaramus šķēršļus. Tiesa, organiskās pasaules terminoloģija runā par krīzi ir joprojām.
Daži pat sliecas krīzi dramatizēt, pielīdzinot to katastrofai (burtiskā nozīmē – “pēkšņas beigas”) vai tāpat no Sengrieķu literārā žanra aizgūtajai “traģēdijai”, kas, protams, nav viens un tas pats. Kur nu vēl ja Frensisa Kopolas ietekmē atceramies par “apokalipsi”, kas patiesībā nozīmē “atklāsme”. Vai krīze ir beigas, vai tomēr pavērsiens un atklāsme?
Šķiet, krīze Eiropu pavada jau kopš izveidojās mīts par Eiropu. Kā zināms, feniķiešu valdnieka meitu Eiropu nolaupīja Zevs, kas, būdams viņā iemīlējies, bija pārvērties par baltu vērsi, un aizveda viņu uz savas muguras uz Krētas salu. Rezultātā Eiropa kļuva par triju dēlu māti. Ja ar krīzi saprotam pārmaiņas, tad visdrīzāk mums jāsāk pieņemt spēja darboties arvien pieaugoša tehnoloģiju radītā ātruma un nenoteiktības apstākļos. To jau vairākkārtīgi atkārtojuši arī Pasaules Ekonomikas foruma eksperti – nenoteiktības apgūšana ir gan darba tirgus, gan izglītības jaunais izaicinājums, kas prasa kritisko domāšanu, radošumu, spēju risināt komplekas problēmas, sadarbību ar citiem, lēmumu pieņemšanu, emocionālo inteliģenci u.tml. Vai esam gatavi attīstīt sevī jaunas prasmes un spējas? Taču, ja ar krīzi saprotam “beigas” un “galu”, tad domāt par galu jeb galīgumu vienmēr ir bijusi neatņemama Eiropas kultūras sastāvdaļa.
Krīze kā beigas tiek sajūgta ar attīstību, nereti ar 18. gadsimtā formulēto progresa ideju. Turklāt uz politiskās skatuves, kas prasa izrādi, krīze tiek dramatizēta, miksējot organiskās un literārās pasaules metaforas. Taču, velkot organiskās pasaules paralēles starp indivīdu un sabiedrību, varam ātri nonākt kļūdainu analoģiju varā, kad par sabiedrību sākam spriest līdzīgi kā par atsevišķu indivīdu. Nemaz nerunājot, ja uz sociālo jomu sākam attiecināt dabaszinātņu metodes – meklēt cēloņsakarības un noteikt sabiedrības attīstības universālos likumus.
Eiropa ir daudzveidību vienība, kurā daudzveidība ir strauji palielinājusies, piemēram, ieplūstot bēgļiem, arī paplašinoties ES robežām. Daudzveidība ir ik uz soļa, taču vienības iedibināšana prasa pūles. Pēckoloniālisma laikmetā pārliecība par racionalitātes nozīmīgumu eiropiešiem rada arvien sarežģītākas attiecības ar citām zemēm un tautām, ko tikai pastiprina globālais policentrisms ekonomikā un militārajā jomā. Tiek mests izaicinājums pārliecībai, ka dzīvesveids, kurš gadsimtiem ilgi kopts Eiropā un kam saknes ir Senajā Grieķijā, ir vissaprātīgākais modelis, uz kuru jātiecas visai pasaulei.
Eiropas noriets ir neizbēgams, ja zaudējam uzdrīkstēšanos uzdot jautājumus, būt kritiskiem ne tikai šaubu, bet arī robežu nozīmē (kritika nozīmē arī nospraust robežas), un jautāt pēc pamatojuma, to skaitā, galējā pamatojuma un, sasniedzot to, atkal to iztaujāt un meklēt jaunas atbildes. Tā ir Eiropas kultūras neatņemama sastāvdaļa. Varbūt Eiropa viseiropeiskākā ir tieši krīžu brīžos? Tāpēc, dzirdot kādu sakām, ka Eiropa ir krīzē; ka rietumu civilizācija iet bojā, pirmais ko gribas jautāt – ko tu īsti ar to domā un kā īsti tu vari pamatot šos izteikumus? Uzdot šādus jautājumus un būt gatavam domāt par to atbildēm, lai cik sarežģītas tās nebūtu, nozīmē joprojām būt eiropietim.
