Varētu nepukoties, ja šajā iestādē tieši tāda nebūtu ikdiena.
Jau kādu gadu tur noalgots kāds pusiedomāts cilvēks, kam uzdevums sadarboties ar presi. Kad runā, izklausās atsaucīgs. Bet runā reti un maz. Zīmīgi, ka šim cilvēkam nav vārda, tāpēc medijos viņš minams kā «Drošības policijas pārstāvis».
Gan pašā Drošības policijā, gan citās iestādēs un šur tur arī jau medijos gan pasprucis, ka mistisko būtni tuvākie kolēģi un varbūt pat ārpus biroja cilvēki dēvē par Andri, kuram ir arī pavisam īsts uzvārds.
Andrim, lai cik īsts viņš būtu, tomēr nevar pārmest slēpšanos aiz «pārstāvja» titula, jo vēl pirms kāda pusgada viņš solīja, ka vadība beidzot šim izdomāšot identitāti. Pašam arī esot apnicis slepenoties. Acīmredzot jauno personību viņam domā vēl aizvien vai nevar saņemties atklāt esošo. Mazu valstiņu domu lidojums paredz palēkties uz «cilvēks - incognito» līmeni gluži kā mākslas filmās, bet spēju vai iespēju par maz.
Taču Andris vai, pareizāk sakot, «Drošības policijas pārstāvis» ir pavisam tieši atbildīgs par to, kā Drošības policija komunicē ar sabiedrību. Jo sevišķi, kā politiķi nu jau apzelēti dveš, «šajos ģeopolitiskajos apstākļos».
Arī laikā, kad mūs apdraud ne tikai pusparedzamā lielvalsts, bet arī pašu valstī izlolotie rasistiskie prāti, kas, nu jau ķērušies pie īstu cilvēku nekaunīgas izsmiešanas, nekautrīgi zombē līdzskrējējus.
Pirms pāris mēnešiem Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa («Vienotība»), kas pirms pusgada kuluāros, bet nu jau pavisam atklāti bruģē sev ceļu uz valdības vadītājas krēslu, saistībā ar žurnālistes Agneses Margēvičas rakstu par šaubu ēnu pār Drošības policiju nāca klajā ar vismaz diviem gandrīz skaļiem un visnotaļ pretnostatāmiem paziņojumiem.
Pirmais bija viņas un citu deputātu vēlme ierobežot publikācijas par drošības iestādēm un paredzēt Krimināllikumā atbildību žurnālistiem par nepatiesu (varbūt – kādam netīkamu?) ziņu publicēšanu.
Otrkārt, diskutējot par viena raksta atbilstību vai neatbilstību patiesībai, Āboltiņa dziļi pateikusies tolaik septiņus mēnešus amatā aizvadījušajam «jaunajam» Drošības policijas šefam Normundam Mežvietam, ka «šajā laikā Drošības policijas darbs ir kļuvis daudz atklātāks».
Āboltiņa par lielu vērtību, un tam var piekrist, sauca to, ka «mēs tiekam informēti gan par to, kādā veidā sprādzieni Parīzē ietekmē Latvijas iedzīvotājus, gan par 16. marta un 9. maija pasākumiem, turklāt tas nenotiek tikai sausu preses relīžu veidā, arī Drošības policijas priekšnieks nāk un informē, un tam ir ļoti liela ticamība».
Pirms diviem mēnešiem Mežviets Āboltiņai pačukstējis, ka Drošības policijai tiek veidota pašai sava interneta mājaslapa, lai sabiedrībai būtu pieejamāka informācija.
Pašlaik vēl nav nedz interneta lapas, nedz informācijas. Tikmēr Drošības policija sēž savos ierakumos, kaut ko pačubinās par nesmukiem notikumiem ārvalstīs, bet par pašu zemē notiekošo runāt īsti drosmi vēl nav saņēmusies.
Kad visu šo uzrakstīju, vēlreiz piezvanīju Drošības policijas priekšnieka palīdzei. Pēc brīža pacēla kāds kungs, kas aizvietojot atvaļināto palīdzi. Vēsti par manu interesi nodošot preses pārstāvim, kas ar mani sazināšoties. Pēc pāris minūtēm e-pastā iekrita daudzsološa atbilde:
«Labdien!
Mūsu preses pārstāvis šobrīd ir atvaļinājumā. Tāpēc atbildes uz Jums interesējošajiem jautājumiem varēsim sniegt ar elektroniskā pasta starpniecību.
Ar cieņu,
Drošības policija»
