Jaunā televīzijas režisore Zane Gargažina, meklējot Eiropas kino tēlus, lika iet pa molu tumsā un gandrīz vētrā... Bāka meta gaismas strēles gluži kā kino projektors, kurš rāda izmirstošo 35 milimetru filmlenti... To ar mazajiem robiņiem abās pusēs. Gluži kā aizsenajos laikos - vairāk nekā pirms gadsimta, kad, kino piedzimstot, jau gandrīz otrajā dienā apliecināja arī iekšējo konfliktu - atrakcions jeb mākslas pārdzīvojums! Pirmais garantē izklaidi, otrais - var sāpēt... Pirmais - skaista viena vakara izskaņa, otrais var atstāt pēdas dvēselē uz mūžu. Tāda tā kino amplitūda.
Vēl par "bāku" un vēju uz mola... Mūsu globalizācijas laikmetā Holivuda ar savu nacionālo lepnumu - kino - ir uzvarējusi. Un to nav jēgas apjūsmot vai apraudāt. Taču Holivudas industrija mirs tajā dienā, kad Eiropas režisori vairs necīnītses ar komerciālā kino vētrām, kad Eiropas kino talanti pārstās savu pretošanās kustību meinstrīmam. Kas gan pasaules kinematogrāfs būtu bez trakajiem dāņiem, melnā humora meistariem britiem, jutekliskajiem frančiem, kaislīgajiem spāņiem, racionālajiem vāciešiem, eksistenciālajiem zviedriem... Starp citu, es lepojos arī ar spītīgajiem latviešiem.
Eiropas kino vakars - skan cēli un mazliet vēsi, kaut gan patiesībā tie ir mūsu kaimiņu stāsti, kuros netrūkst ne sirsnības, ne humora, ne skumju, protams. Eiropas stiprā kārts ir cilvēkstāsti, kuros nav pazaudēta nacionālā savdabība! Nu, kuru gan pasaulē interesē britu "love story" (mīlas stāsts) bez slavenā humoriņa un angļu valodas akcenta, kurš gan no Tomasa Vinterberga gaida kaut ko mazāk par patiesu ģimenes vērtību drāmu Dānijas rudens ainavā...
Mēs esam viens otram interesanti tikai tāpēc, ka esam līdzīgi, saglabājot atšķirīgo. Universāls cilvēcisks kino stāsts latvietim nozīmē tieši to pašu, ko rumānim vai polim. Jā, režisoru rokraksti, jā, stilistika dažādība un aktieru personības! Un nav jēgas nosarkt, ja režisora Maikla Gondrī jeb Agneškas Holandas vārdu, šķiet, dzirdat pimo reizi. Mēs dzīvojam atvērtā Eiropā, bet tomēr ielēgušies katrs savā cilvēciskajā un arī nacionālajā pašpietiekamībā, šoreiz to attiecinot uz mākslas iespējām sastapt citu valstu publiku.
Ne velti Eiropas Kinoakadēmijas pārstāvji šoruden Rīgā runāja tieši par vienu no sāpīgājiem kino jautājumiem – lai varētu aicināt publiku balsot par savu gada filmu "People Choice" kategorijā, bija jāatlasa jaunās Eiropas filmas, kuras iepriekš tikušas izrādītas vismaz piecās nacionālajās valstīs. Skaitlis pieci, lai cik pieticīgs izklausītos, tomēr daudzām izcilām filmām izrādījās grūti pārvarama robeža.
Aicinot Latvijas Televīzijas publiku katru piektdienas vakaru baudīt Eiropas kino vakarus - desmit Eiropas režisoru filmu izlasi, mēs izejam uz galvenā ceļa, kas ved pretim šī gada kino kulminācijas notikumam Rīgā - Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijai. Jūs taču negribēsiet satikt Doma laukumā aktrisi un režisori Līvu Ulmani, neredzējis nevienu viņas filmu, vai apsēsties kafejnīcā pie galdiņa kopā ar britu Maiku Lī, nesaprotot, ka viņš ir viens no Eiropas šī brīža izcilākajiem režisoriem...? No mums gaida ne tikai viesmīlību. Pieklājība un ieinteresētība nozīmē kaut ko vairāk. Mēs gribam, lai satiekoties mums būtu par ko parunāt, vai ne?
Varbūt vējš uz mola un Eiropas kino vakari mūs sapurinās.
Eiropas kino vakaru (ar kino profesionāļu komentāru un viesiem) programma:
17.oktobris - "Medības", režisors Tomass Vinterbergs;
24.oktobris - "Happy-go-Lucky" ("Laimīgajiem veicas"), režisors Maiks Lī;
31.oktobris - "Melanholija", režisors Larss fon Trīrs;
7.novembris - "Born Twice" ("Dzimis divreiz"), režisors Serdžio Kastelito;
14.novembris - "Oh, Boy" ("Sveiks, vecīt"), režisors Ole Gesters;
21.novembris - "Labākā pasaulē", režisore Susanne Bīra;
28.novembris - "Degošais krūms", režisore Agneška Holanda;
5.decembris - "Rudens sonāte", režisors Ingmārs Bergmans;
12.decembris - "Dienu putas", režisors Mišels Gondrī;
19.decembris - "Mājā", režisors Fransuā Ozons.
