„Darbs skolās ir pārvērties par teoretizēšanu,” viņš saka. „Caur darbošanos, saskaroties ar materiāliem – formu, krāsu proporciju – var ienest svarīgu garīgu komponenti.”
Es bilstu, ka varbūt dažs bērns ir intelektuāli orientēts un rokdarbi viņam varētu arī nepadoties. „In-te-lek-tu-āli orientēts!” Rode pārgriež acis un rāda, ka ģībs. Skaidrs. Galīgi garām.
Vēl vairāk garām būtu šai vietā secināt, ka Rode iestājas par „darbam slava!” arodskolu 20.gadsimta 70-to gadu stilā. „99 balti zirgi” ir mūslaiku Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) akreditēta vispārējās izglītības skola, tomēr programmā paredzēto mācību saturu tur māca citādi. Un, kas ir varbūt pat vēl svarīgāk – cita iemesla dēļ nekā pieņemts „tirgus orientētā sabiedrībā”.
Varbūt precīzāks skolas nosaukums būtu bijis „99 balti zvirbuļi”, taču droši vien šis ierosinājums neatbilst dibinātāju principam nelekties un neplātīties.
Saskaņā ar Ojāra Rodes uzstādījumiem, mēs nemaz nedrīkstētu, piemēram, neveiksmīgus valsts priekšstāvjus ar vieglu roku sūtīt ielas slaucīt. „Nezinu, kas tas ir Latvijā, bet cilvēku griba, gribēšanas nav pamatotas iekšējā spēkā,” saka Rode. „Piemēram, viņam ir gribēšana sēdēt Saeimā, un viņš tur sēž, bet sēž neatbilstoši savam iekšējam spēkam. Varbūt viņam būtu jābūt sētniekam, bet varbūt arī par sētnieku nevarētu, jo tur arī vajag savu iekšējo spēku!”
Pirms pāris nedēļām piedalījos "Swedbank" rīkotajā forumā „Idejas Latvijai” par konkurētspējīgu izglītību. Apspriešanai tika piedāvāti aizraujoši priekšlikumi. Piemēram, man patika jautājums, vai Latvijā vairāk vajadzīgi augstskolu beidzēji – eži (viena liela prasme) vai arī – lapsas (daudzas mazākas prasmes), un kā mēs varētu „sakrustot” abus. Diemžēl, netikām tālāk par faktu, ka „no eža lapsu neiztaisīsi”, turklāt ne jau tālab, ka neticētu brīnumiem šajā Dieva pasaulē, bet tālab, ka Latvijas augstskolas neesot iespējams piemērot šādai „sugu daudzveidībai”, kā bez lielām domstarpībām vienojās izglītības profesionāļi.
Uz šī fona Ojāra Rodes pārliecība, ka „nav jāaudzina pilsonis, ir jāaudzina cilvēks”, izklausās pēc bankrotam lemtas utopijas.
Un gandrīz vai jāpiekrīt - apmēram 15 gadus Rodes idejas arī interesēja tikai tos 11 līdz 15 bērnus, kas katru gadu mācījās Drustu skolā, un viņu vecākus. (Tomēr interesanti, ka šāda privātskola ar vecāku līdzmaksājumu dažu desmitu eiro apmērā spēja eksistēt kopš 1992.gada. Zinot, ka pēdējie 20 gadi Latvijas izglītības sistēmā ir pagājuši, skanot meldiņam „nav naudas, nav bērnu, slēdzam skolas”.) Taču nule kā pāris gadu laikā skolai radušās četras filiāles jeb atzari, kā saka direktors. Acīmredzot, par skolnieku vecākiem ir kļuvusi paaudze, kurai svarīgi, lai bērni nekļūtu par pragmatiskiem dzīves zupas strēbējiem, kam nav vienas lielas un nav arī daudz mazu ideju, kā atbildēt uz dzīves sasodīto „aizej tur – nezin’ kur”.
Iespējams, ka es nemaz tik ļoti neaizrautos ar Latvijai un 21.gadsimtam piemērotas izglītības idejām, taču interviju ar Ojāru Rodi iekrāsoja redakcionālais uzstādījums par „18.novembrim piemērotu sarunu”.
Par Latvijas valsts dibināšanu domājot, nemaz nešķita pārspīlēti šodienas skolniekos redzēt nākamos Trīszvaigžņu ordeņa kavalierus un nācijas labāko īpašību iemiesotājus; vienalga, vai viņi sēdēs Jēkaba ielas namā vai slaucīs ielu zem tā logiem.
Ja jūs gribat kaut ko zināt par Latviju, kādā tiešām patiktu dzīvot, jānoklausās visa Ojāra Rodes intervija. Nav pārāk gara – tikai 30 minūtes. Otra labā ziņa ir tā, ka pēc šīs sarunas rodas optimistiska sajūta, ka nekāda gaismas pils no drupām nav jāceļ kājās. Viss ir daudz vienkāršāk.
