Daiga Mazvērsīte: Puķu balle, šķēpiem apsūbot

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

„Spraud man puķi pogas caurumā,” – ar Jāņa Petera dzejas rindām Ivara Vīgnera dziesmās klausītājus savulaik šādi uzrunāja drošsirdīgais kareivis Šveiks Leļļu teātra izrādē un arī skaņuplatē. Ojāra Grinberga, Margaritas Vilcānes un Ulda Stabulnieka vadītā vokāli instrumentālā ansambļa lieliskajā priekšnesumā šīs melodijas ieguva grāvēja statusu, vienlaikus kalpojot kā atainojums tām nejēdzībām, kādas ir ierastas diktatorisku armiju ikdienā. Pavisam cita jēga un nozīme bijusi dziesmām, kuras savulaik organiski iegājušās latviešu karavīru dzīvē un sadzīvē, kad mūsu zēni un vīri devās aizstāvēt savu dzimteni.

Par godu latviešu strēlnieku simtgadei pieteikts sarīkojums 1. augustā Rīgā, 11. novembra krastmalā. Tā apmeklētāji aicināti ierasties, piespraužot pie apģērba, cepures vai matos baltu puķi, to pamatojot ar faktu, ka streļķi, aizejot kara dienestā, piesprauda pie apģērba, formas tērpa vai cepures puķi, ziedus vai zaļumus. Pavadītāji drosminiekus sveica ar puķu pušķiem un dziesmām. Dziedāja arī paši kareivji. Tomēr pasākumā „Latviešu strēlniekiem – 100”, kas pieteikts kā tautas un armijas svētki, koncerta daļā atšifrēti vien „zvaigžņoto” solistu vārdi.

Dziedās Ance Krauze, Zigfrīds Muktupāvels, Andris Ērglis, Ingus Pētersons un citi, bet nekas nav teikts par dziesmu klāstu, kāds skanēs sestdienas vakarā un sekojošajā zaļumballē. Diemžēl šāda prakse nav retums mūsdienās, kad akcents ne tikai muzikālos sarīkojumos tiek likts uz dalībnieku „zvaigžņotību”, nevis skanošo mūziku. Par laimi 1. augustā Krastmalā uzstāsies arī vīru kopa „Vilki”, kura vairāku gadudesmitu garumā no jauna gaismā ceļ karavīru dziesmas no vissenākajiem laikiem līdz mūsu dienām.

Karavīru dziesmu vēsture, protams, sākās ar brīdi, kad latviešu vīri iesaistījās karadarbībā - ne jau labprātīgi - vienalga, vai kaklakungi bija zviedri, poļi, krievi vai vācieši. Un mūsu karotājus allaž pavadīja dziesma. To dziedāja mātes, sievas, māsas un meitas, kas pavadīja aizgājējus, un dziedāja arī paši karavīri, grūtajā ceļā cenzdamies saglabāt dzīvesprieku, dzimtās Latvijas un māju tēlu un sajūtu. Šo dziesmu mērķis nebija uzjundīt kareivīgumu un dusmas pret naidnieku, mūsu karavīri arī briesmās un nāvē dodamies, centās saglabāt možu garu, par ko liecina, piemēram, šīs rindas:

Atnāk ziņa no kungiem,
No ķeizara grāmatiņa,
Sēd’ bēram mugurāi,
Jāj pa ceļu ziņģēdams
.

Bet, protams, ir arī pretējas noskaņas karavīru dziesmas kā „Div’ dūjiņas” un „Es karā'i aiziedams”.

Ja lūkojamies latviešu strēlnieku vēsturē, kuru simtgade svinama šogad, tad viņu repertuārā bija, piemēram, Jāņa Norviļa sacerējums „Daugav’s abas malas” un citas patriotiskas dziesmas, kas tika skandētas latviskos sarīkojumos kopš 19. gadsimta beigām. Taču streļķi bija iemīļojuši arī dažu labu drastisku melodiju, piemēram, „Pumpiņrasā” un „Pa šauru ielu ejot”, kuras 30. gados fabrikas „Bellacord Ellectro” skaņuplatē iedziedājis Arturs Briedis. Tenors dzimis Rīgā, 1901. gada 25. martā, kā vidusskolnieks brīvprātīgi pieteicies Latvijas atbrīvošanas cīņās, piedalījies Rīgas aizstāvēšanā pret Bermonta armiju pie Daugavas tiltiem 1919. gadā. Latvija Brieža balsi iemīļoja, pateicoties priekšnesumiem Latvijas Radiofonā, kur viņš uzstājās daudzus gadus. „Bellacord” platēs dziedonis iemūžinājis vairāk nekā 60 dziesmu. 1944. gadā Briedis devās bēgļu gaitās, un savulaik populārā tenora mūžs noslēdzās 1990. gadā ASV.

Minētajā platē Arturs Briedis ar savu ansambli ieskaņoja arī strēlnieku himnu „Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros”, kā arī lipīgo valsi „Ķemermiestiņā”, un par visām šīm simtgadīgajām dziesmām jāsaka – to autors nav zināms. Tomēr Kuldīgas skaņuplašu muzeja īpašnieks, kolekcionārs Atis Gunivaldis Bērtiņš ir pārliecināts, ka atklājis vismaz „Ķemermiestiņa” noslēpumu.

1978. gadā 80 gadus vecā ventspilniece Marija Lukaševiča Bērtiņam pastāstījusi, ka „Ķemermiestiņu” jau pirms Pirmā pasaules kara esot sacerējis viņas tēvs Krists Birsmanis no Raņķu pagasta. Un ar Ķemeriem dziesmai nav bijis nekāda sakara. Domājams, dziesmiņu strēlniekos aiznesa Krista Birsmaņa dēls Kristaps Beierbahs, kurš 1915. gadā brīvprātīgi bija devies uz fronti un nokļuva 3. Kurzemes strēlnieku bataljonā, kas savu kauju ceļu sāka Slokas – Ķemeru rajonā. Te tad arī radies dziesmas jaunais variants.

Ne tikai „Ķemermiestiņa”, bet arī daudzu citu latviešu seno dziesmu izcelsmi un to izpildītāju dzīvesgājumus Atis Gunivaldis Bērtiņš aprakstījis savā grāmatā „Latviešu skaņuplašu vēsture”, kuras 1. daļa beidzot nonākusi tipogrāfijā un pavisam drīz ceļos uz grāmatnīcu letēm.

Personīgi es uzskatu, ka būtu bijis vērts kaut daļu no naudas, kas izlietota skaļu, pompozu un puķainu koncertu rīkošanā, izlietot pagātnes mantojuma izpētē un latviešu strēlnieku dziesmu izcelsmes apzināšanā.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti