Tikpat nejauši vakar man piezvanīja Ingus Baušķenieks, piedāvājot jaunas dziesmas ierakstu Latvijas Radio 2, un sarunas beigās atcerējos neseno jautājumu. Izrādās, tā nepavisam nav bijusi Edīte Baušķeniece, bet pavisam cita Edīte, uzvārdā Grīnberga, Ingus kaimiņiene Jaunsaules ielā, kāda mākslinieka meita. Ar otru Edīti, kas vēlāk kļuva par Edīti Baušķenieci, „Dzelteno pastnieku” mūziķis dziesmas tapšanas laikā nemaz nav bijis pazīstams. Lūk, kāda izrādījās patiesība, par kuras esamību man nebija ne jausmas.
Šerloka Holmsa cienīgā ziņkārē nolēmu „iegūglēt”, kas tad īsti zināms par šo Edīti Grīnbergu. Pēc pāris izstāžu lapām, kur varēju apbrīnot šīs vācu – latviešu mākslinieces gleznas, uzdūros Vikipēdijas šķirklim ar Edīti Baušķenieci, kur paziņots, ka Grīnberga ir bijis viņas meitas uzvārds. Skat, ir taču vēl kāds gudrinieks, kuram licies, ka viņš zina patiesību! Un man atmiņā uzausa mirklis, kad pirms daudziem gadiem pirmoreiz stāvēju pie Edītes vecāku dzīvokļa durvīm, kur pie zvana bija lasāms uzraksts „URBULIS”. „Re, kāds jokupēteris tas Ingus, nosaukt zvanu par Urbuli,” man iešāvās prātā. Tikai vēlāk uzzināju, ka Urbulis ir Edītes meitas uzvārds…
To, kādus tik jokus tā saucamie „zinātāji” nav sarakstījuši Vikipēdijā un citās interneta lappusēs, esmu piedzīvojusi bieži, pētot ne tikai latviešu mūzikas vēsturi. Šajā ziņā pētnieka liktenis tagad no vienas puses ir apskaužams, jo informācijas ir ļoti daudz, no otras puses – tā vienmēr ir apšaubāma, sevišķi, ja avots ir anonīms un ziņu izcelsme – nezināma. Turklāt ļoti daudz savulaik pašsaprotamu lietu tagad jāatklāj no jauna, jo tās nav nekur pierakstītas un publicētas tādā formātā, lai kļūtu par universālu izziņas aku.
Nu, kas tur liels, daži gadi turp vai atpakaļ, kāds sacīs, jo vēsture falsificēta ne vienreiz vien, kā nu tās interpretiem bijis izdevīgi. Taču fakti ir un paliek fakti: dzimšanas un miršanas gadi, darba vietas, skaņdarbu tapšanas gadi, ierakstu datumi, diriģentu un mūziķu vārdi. Pati esmu saskārusies, ka dažus datus iestādes atsakās izpaust kādam citam, izņemot radiniekus. Tas nekas, ka esi pētnieks un gribi noskaidrot patiesību. Tā arī man nav izdevies uzzināt, kad īsti gāja bojā leģendārais saksofonists un klarnetists, Raimonda Paula darbaudzinātājs Gunārs Kušķis, pēc izglītības vijolnieks ar izcilu dzirdi un talantu.
Īsta putra valda arī Latvijas Radio fonotēkas datu bāzē ar ierakstiem, kuros nav iemūžināti nedz dziesmu tekstu autori, ne ansambļu dalībnieki. Piemēram, 50./60. gadu mijā pie mums, radio darbojās divi estrādes ansambļi – Raimonda Paula un Egila Švarca 1956. gadā nodibinātais un muzikologa un saksofonista, vēlākā skaņu režisora un komponista Igora Jakovļeva sekstets ar pašu Ivaru Mazuru pie klavierēm, kas pārņēma pavadījumu izpildītāja stafetes kociņu. Abus var atšķirt tikai pēc dzirdes – pirmajā skan vibrofons, otrajā – akordeons.
Starp citu, ja nākamgad Maestro Paulam apritēs apaļi 80, tad viņa līdzgaitnieks Egils Švarcs šādu jubileju svinēs jau 15. aprīlī. Kaut gan jau 60. gadu vidū Švarcs pameta Latviju, viņa ieguldījums mūsu estrādes mākslā ir būtisks un neaizmirstams. Piecus gadus ar vienu gadu ilgu pārtraukumu Egils Švarcs vadīja Rīgas estrādes orķestri (REO), sapņodams reiz kļūt par simfoniskā orķestra diriģentu, kam gan nebija lemts piepildīties. Daļēji savu sapni Švarcs - kontrabasists ar konservatorijas diplomu - īstenoja, izveidodams simfodžeza orķestri no Latvijas Radio simfoniskā orķestra mūziķiem.
Tas bija vien studijas kolektīvs, sapulcināts ierakstiem, par tā pēcteci kļuva jau Ringolda Ores radītais Radio un TV estrādes un vieglās mūzikas orķestris 1966. gadā. Un tieši Švarcam REO mūziķi savulaik veltīja uzrunu Maestro, kuru mantoja viņa pēctecis pie orķestra „stūres” – Raimonds Pauls.
Skaidrs, ka tagadējiem jaunajiem popmūziķiem nav lielas intereses par to, kāda bija latviešu estrādes rītausma pirms 60 gadiem, kaut gan pēdējos gados ik pa brīdim uzzibsnī spilgti koverversiju ieskaņojumi, kaut vai Aijas Andrejevas „rimeiks” savulaik Aino Bāliņas izpildītajai dziesmiņai „Lelle”. Šāda tendence taču ir populāra visā pasaulē, un, ticiet man, radio skaņu arhīvā guļ daudz pasakainu dārgumu, kā radīti iedvesmai.
Dažas melodijas augšāmcēla arī mūsu izcilākā džeza dziedātāja Inga Bērziņa albumā „Neizteiktie vārdi” un Zigfrīds Muktupāvels ar projektu „Gūtmans” diskā „Estrādes dziesmas”. Bet, ja cilvēks neko daudz no agrāk radītā nav klausījies, viņam, protams, ir daudz vieglāk sacerēt jaunas dziesmiņas apziņā, ka tas ir kaut kas jauns, svaigs un ģeniāls. Šādā nezināšanā ir dabiski sajūsmināties par „supernovām”, kuras dzimst un apdziest ar pāris gadu intervālu, nespēdamas atrast pienācīgu vietu popmūzikas Olimpā.
Paliku ar vaļā muti, kad Aminata sava debijas albuma „Inner Voice” prezentācijā Ralfu Eilandu pieteica kā „Latvijas vienu no talantīgākajiem cilvēkiem”, un skaidrs, ka tamlīdzīga pašslavināšana pašlaik ir neizbēgama, jo ar čaklu darbu un kautrību nekur tālu netiksi, pat ja esi „dzimis mūzikai”.
Varbūt Aminatai, dziedot džezu ar Hariju Bašu, reiz ienāks prātā nodziedāt kādu Baša 80. gadu estrādes dziesmiņu savā spēcīgajā, sulīgajā un ārkārtīgi izteiksmīgajā balsī un latviešu valodā. Vienīgi – par Hariju Bašu pretstatā Ralfam Eilandam Vikipēdijas šķirklis vēl nav uzrakstīts …
