Tajā līdz ar pašu gaviļnieci uzstājās viņas skatuves partneri – Zdzislavs Romanovskis un Ēriks Kamarūts no ansambļa „Sono” laika, arī Žoržs Siksna un Andris Daņiļenko, ar kuriem Krievkalne kopā dziedājusi 90. gados. To dziedāt un muzicētprieku, kāds valdīja uz skatuves, grūti aprakstīt, kur pavadījumus vecmeistariem atskaņoja gados jauni estrādes klasikas speciālisti, ansamblis „Vintāža”!
Reiz Raimonds Pauls kritiski izteicās par mūsdienu jaunās paaudzes māksliniekiem, kas sava priekšnesuma laikā pat nenosvīst. Viņš pats katrreiz dabūjot mainīt kreklu, un ne jau tikai no prožektoru karstuma sviedri pilēja no Māras Krievkalnes sejas, kad viņa ar sev raksturīgo balss siltumu un sievišķīgo labvēlību dziedāja savu zelta repertuāru. Protams, bija arī uztraukums, jo atšķirībā no Maestro Krievkalne ne jau katru nedēļu kāpj uz skatuves, kaut dziedāts tiek joprojām, tiesa, nesalīdzināmi retāk kā savulaik.
Piemēram, Zdzislavs Romanovskis šai jubilejas reizē pavēstīja, ka no 1976. līdz 1986. gadam kopā ar Māru „Sono” nodziedājuši vismaz 1000 koncertu! Ar šādu skaitli patlaban nevar lepoties pat „Prāta vētra”, kur nu vēl zemāka ranga grupas.
Un kaut gan ne tikai Filharmonijas štata solisti, bet arī zvejnieku kolhozu ansambļu dalībnieki savulaik varēja uzstādīt rekordus koncertu skaita ziņā, nevienā no viņiem nekad neesmu saklausījusi ne piles rūgtuma par „nelaimīgo dziedātāja profesiju”. Arī 13.septembra vakarā pārpildītā zāle, ziedu kalni, pateicības vārdi, rokasspiedieni, smaidi un līdzidziedāšana signalizēja par to, ka mūsu estrādes dziedoņu veikums nav nedz aizmirsts, nedz publikas nenovērtēts. Citādi, protams, ir ar pensijas izmaksu cipariem, kur matemātiski saskaitīti gadi, nevis ieguldījums klausītāju dvēseļu bagātināšanā, mūsu mūzikas kultūras pūra pildīšanā.
Jo kas gan būtu Jāņa Sildega vai Edmunda Goldšteina liriskās melodijas bez, jāsaka, pienācīgi nenovērtētās Māras Krievkalnes samtainās balss. „Dziesma zemei” un „Baltās madaras” duetā ar Zigfrīdu Račiņu, kuru tovakar aizstāja Jānis Strazdiņš, grāvēji „Neļķu ugunīs” un „Silazvans” kopā ar leģendāro skaistuli Andreju Lihtenbergu, skaistie solonumuru „Bērnības zvans” un „Dzimtās puses debesis”.
Jā, šis romantisko sapņu un dziedātāju pielūgsmes laiks daļēji aizgājis uz neatgriešanos, jo zudusi pietāte pret izcilību – tagad taču visi ir zvaigznes, un jebkurš var ievietot savu jauno dziesmu „Youtube”, lai to klausās miljoni. Tomēr šķiet, ka būtiskā atšķirība starp „toreiz un tagad” ir tajā vēstī, ko savulaik līdz dzirdīgām ausīm spēja aiznest mūsu izcilie t.s. estrādes dziedātāji – Nora Bumbiere, Margarita Vilcāne, Viktors Lapčenoks, Margarita Vilcāne, protams, Māra Krievkalne un citi. Un tā ir spēja atbildēt uz jautājumu – kas mēs esam? Tikai ieklausoties sirdī, ieskatoties sevī, var dzimt patiesi vērtīgs muzikāls un māksliniecisks priekšnesums, apliecinot tā radītāja personības lielumu, jūtu bagātību, un toreizējie dziedoņi ar savu izcilo prasmi katrā dziesmā iespieda sava laika, tautas, vēstures un sabiedrības zīmogu.
Var jau pasmīnēt par padomju laika desu rindām, tomēr tas bija posms latviešu tautas esībā, kad dzima filmas „Ezera sonāte” un „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kad savus labākos dzejoļus radīja Imants Ziedonis un Ojārs Vācietis, kad par leģendu mūzikā izveidojās ansamblis „Menuets” un Imants Kalniņš.
Mēs, latvieši, tolaik bijām vairāk vienoti, kā tagad, un to vēlējāmies atgādināt ik kultūras sarīkojumā, izstādē, koncertā. Un dziedātāji skaidri zināja, ka dzied tāpēc, ka būtībā ir izredzēti, apveltīti ar Dieva dāvanu un likteni, kurš tevi nolicis skatuves priekšplānā, lai dzīvību, proti, skanējumu piešķirtu kāda tikpat apdāvināta skaņraža dziesmai kopā ar tikpat meistarīgiem mūziķiem.
Acīmredzot, kopš Latvijas neatkarības atgūšanas domas par izredzētības vērtību ir mainījušās, dziedātāja darbs vairs nav tik daudz misija, kā peļņas avots un pašapliecināšanās, pat zināma ekshibicionisma forma. Varbūt pat slimība, kā savulaik uzskatījis dziedātājs Jānis Stībelis, uzsverot, ka viņam trūkst zvaigznei nepieciešamo rakstura īpašību – nav nepieciešamības, lai visi apbrīno, bet vienkārši patīk radīt labu mūziku.
Zigfrīds Muktupāvels savā intervijā būtībā runā par to pašu, ka mūziķi viņam aiz muguras drīkst vienkārši spēlēt, bet dziedātājam priekšā vajag visādi izrādīties, lai klausītājam interesantāk. Un tieši tāpēc dziedātāja profesija viņam šķiet nožēlojama. Jā, tāda patiesi ir šābrīža mode – taisīt šovu no jebkā, spēlēt visvisādas skatuviskas lomas, bet ne jau visiem tas ir vajadzīgs, ko apliecina nemainīgi stabilais Latvijas Radio klausītāju skaits. Tur taču no „šova” ne vēsts, viens saturīga un pārdomāta informācijas un mūzikas plūsma!
Varbūt arī koncertu rīkotājiem vērts ļaut mūzikai runāt pašai. Tā tomēr pasaka pietiekami daudz tādam cilvēkam, kas grib sadzirdēt vairāk par vārdiem un notīm. Tiesa, jābūt arī dziedonim, kas spēj izdziedāt šo mirkli tā, lai tas kļūst bezgalīgi piepildīts, vērtīgs, nevis tikai izklaidējošs un šokējošs. Nu, apmēram tā, kā tas notiek klasiskās mūzikas koncertos, kur pagaidām diriģents tērpjas frakā, nevis raibā paltrakā, un pa skatuvi simfonijas laikā nevirpuļo dejotāji.
