Patiesību sakot, man, centīgai lasītājai, savulaik dziļi aizvainojoša likās neskaitāmu rakstnieku jūsmošana par sievietes daiļumu, ieskaitot debeszilās acis, alabastra bālo ādu, graciozo gaitu, lapsenes vidukli utt. Un kā tad ir pašu galveno – dvēseli, kas savā vispilnīgākajā veidolā nereti iemājo ļaudīs ar ne pārāk glītu ārieni? Tad vēl sakāmvārds: „neskati vīru no cepures,” kurš aicina kultivēt stiprā dzimuma nevērību pret savu ārieni, kamēr mums, dāmām, jāsvīst sporta zālē, jāatsakās no treknā un saldā, jātērē laiks manikīram un frizierim...
To, ka tas ir obligāti, apliecina ar dzeltenajā presē redzamie attēli ar „četrdesmitgadnieku krīzes” skartajiem, kam pie sāniem padsmitgadīgs zaķis. Skaistums atkal ir uzvarējis pieredzi, rūpes, briedumu, sirsnību, negulētās naktis un visu to, kas neizbēgams ilggadējā kopdzīvē un kam slavas dziesmas dziedātas jau Zālamana Augstajā dziesmā: „Redzi, mana draudzene, tu esi skaista; skaista tu esi, tavas acis ir tādas kā baložiem”… Ko tad mums, neglītajām – nošauties vai?
Par skaistuma pretpolu manā izpratnē saucama Signes Birkovas īsfilma „Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze”, kas Lielā Kristapa balvā izvirzīta nominācijās "Labākā debija" un "Labākā īsfilma".
Šaubas, šausmas, nelaimes, sāpes, skumjas – visnegatīvākās emocijas spiests izdzīvot skatītājs, sekojot līdzi Rēzijas Kalniņas varones gaitām. Šī sieviete „sievietes gados” ar pelēcīgu sejas ādu un nogurušu skatienu neizskatās pēc modeles, vien nodzītas strādnieces, kuru spēj aizkaitināt pat tāds sīkums kā sienas kalendārs ar laimīga pārīša foto jūras krastā.
No visiem sava skapja skeletiem Birkovas filmas Sieviete tā arī neatbrīvojas, vien no vismelnākā un spalvainākā rēga, kas izskatās pēc Gorillas, asociējoties ar vēl vienu teicienu, ka vīrietim jābūt tikai drusku smukākam par mērkaķi.
Bet Dailes teātra izrādē „Bovarī kundze” atkal uz pjedestāla celta sensenā sievietes skaistuma apdzejošana, un Kristīne Nevarauska ir patiesi daiļa, glezna, sākumā ideālistiski noskaņota, pamazām kļūstot par pieredzes apbružātu pragmatiķi. Jā, kad īsti skaistums kļuva par preci? Vai vienlaikus ar senākās profesijas rašanos?
Nevarauska lieliski izspēlē Emmas attīstību no naivas pusaudzes līdz puslegālai kurtizānei, kam jau vienaldzīgs gan pašas bērns, gan gods, gan kādreizējie ideāli. Un tas viss būtībā tikai naudas un baudas dēļ, pakāpeniski apzinoties, ka skaistums ir lielisks ierocis, lai sasniegtu visu nepieciešamo. Ja arī Emmai tas neizdodas, viņai bijušas neskaitāmas sekotājas ar daudz labākiem panākumiem.
Rau, kas notiek seriālā „The Millionaire Matchmaker”, kur turīgi kungi nolūko draudzenes, kuras gatavas miljonāru dēļ pārkrāsot matus, mainīt ģērbšanās stilu, tuklam resnītim iegalvot, ka iemīlējušās viņā no pirmā acu uzmetiena. Dažām meitenēm veicas bagātniekus aizdabūt līdz otrajam randiņam un pat iemīlēšanās stadijai. Protams, neglītās nemaz netiek pie iespējas satikties, jo tiek noraidītas, un pasākums kopumā atgādina tādu kā suņu skaistuma konkursu – tik padevīgas un gatavas klausīt saimniekam ir kandidātes.
Droši vien, ka propagandētais skaistuma svarīgums un no tā izrietošais skaistuma bizness būs arī tas, kas izglābs televīziju, jo šīs kampaņas iespaidotie skatītāji pavērtām mutēm blenzīs ekrānā no rīta līdz vakaram, lai tikai redzētu un baudītu skaistumu. Pēc iespējas vairāk skaistuma. Radio turpretī spēj piedāvāt neredzamu, bet sadzirdamu, iztēlojamu skaistumu, kas mīt kaut kur dziļāk, ne jau uz sejas vien. Svētdien Latvijas Radio fonotēkā uzdūros 1978. gadā tapušam ierakstam, kurā Māras Zālītes dzeju lasīja Elza Radziņa un Lidija Freimane.
Man kā Radio darbiniecei, protams, ir šī luksusiespēja – klausīties ,ko un kad gribu, un tā nu es klausījos, klausījos un apraudājos no tā daudznozīmīgā, dziļā skaistuma, kurš strāvoja no vārdu, balsu, noskaņas un klātpiemeklētās mūzikas summas.
Un pagājušajā nedēļā vēl vienu skaistuma seju atklāju apavu veikalā „Madam Bonbon”, kur uzsākta itāļu rotu dizainera Džovanni Raspīni rotu tirdzniecība: ir reizes, kad ne tavu rotaslietu, ne tavu augumu atsevišķi nenosauks par žilbīgi skaistu, drīzāk interesantu. Bet, šīs abas vērtības apvienojot, dzimst daile jaunā pakāpē – unikāla individualitāte un personība, kas neapšaubāmi ir milzu vērtība. Varbūt drīzāk tā spējīga glābt pasauli, to bagātinot ar pašapziņas pozitīvo enerģiju.
