Daiga Mazvērsīte: Šis tas par burtiem, cipariem un laimi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Tā kā nedēļas nogalē, kā parasti, bija vairāk laika palasīt, „izbūros” caur visai interesantai publikācijai žurnālā „Mājas Viesis”, apcerējumam par tēmu – vai drukātajiem izdevumiem pienācis gals. Ar te rakstīto var sīkāk iepazīties katrs pats, bet dažas idejas likās ne tik vien pārdomu vērtas, bet pat satraucošas, kaut vai atziņa, ka „internets maina domāšanas, runāšanas un atmiņas veidu”.

Protams, ikdienā jau esam to sapratuši paši: ja, dies’ nedod, gadās atstāt mājās telefonu, nevienu numuru no galvas vairs neatceramies, ja nu vienīgi savējo. Arī uz bibliotēku pēc kāpostu skābēšanas receptes neviens vairs neiet. Daži klikšķi, un „māte Gūgle” no sava auglīgā klēpja izvels neskaitāmus padomus. „Smadzenes pamazām zaudē spēju lasīt garus, koncentrētus un piesātinātus tekstus, kas plūst vairākos slāņos vienlaikus un uzbur daudzdimensiju vizualizēto ainavu.” Labi, rakstīšu īsi…

Vai pastāv bažas, ka cilvēks drīz pavisam pārvāksies uz virtuālo realitāti, visu sava garīgā (un ne tikai) komforta nodrošināšanai atrodot internetā? Pagaidām saskaņā ar pētījumu Latvijā vairāk draud atkarība no televizora, pie kura katrs iedzīvotājs vecumā no 15 līdz 74 gadiem dienā pavada gandrīz piecas stundas! Attiecīgi radio šis pats subjekts klausās vidēji trīs stundas un 44 minūtes, un skaidrs, ka šo nodarbi vēl var apvienot ar darbu kantorī, bulciņu cepšanu, bērna auklēšanu un pat auto vadīšanu. Internetā „sēžam” vidēji četras stundas dienā, un ja tam vēl pieskaita stundu un 20 minūtes ilgu drukātās preses lasīšanu, tad rodas likumsakarīgs jautājums – pa kuru laiku tad vispār te kāds strādā?  

Lai pavisam sajauktu galvu - izrādās, ka nereti starp interneta lietošanu un darbu varam likt vienādības zīmi -  turpināšu ar faktiem, kurus uzzināju  „Samsung Living Business” pētījumā. Tā galvenais mērķis gan bija izzināt, cik liela ir iestādes datu drošība, ja darbinieks skaidri nenodala nedz darba un brīvo laiku, nedz personisko un darbavietas „gadžetu”, kas, protams, var novest pie datu noplūdes. Un tā: deviņi no desmit vadošajiem darbiniekiem Latvijā strādā ārpus darba laika, un tas visbiežāk notiek ceļā uz/no darba, kā arī citos, visdažādākajos veidos. Piemēram, svētkos un brīvdienās, iepērkoties, atpūtā kopā ar draugiem, pat vakariņu laikā. Starp strādājošiem interneta lietotājiem čaklu ļaužu nav bijis daudz mazāk – arī viņu vidū apmēram 78% strādā pēc darba laika beigām. Vienlaikus apmēram 86% darbinieku darba laikā risina personiskos jautājumus – lasa ziņas internetā, raksta e-pastus un lieto tālruni.

Mani patiesi mulsina vīzija par to, cik ļoti virtuālās vides ietekmē izplūst robeža starp darbu un personisko dzīvi un cik fantastiskā līmenī mūs novedusi arvien pieaugošā mobilitāte – ka, sastrēgumā stāvot, varam samaksāt bankas rēķinu, parunāt ar priekšnieku un aizsūtīt e-pastu kolēģim.

Sliktāk, protams, ja bērns tiek pie nenobloķēta mobilā vai viedtālruņa un pamodina pāris svarīgu klientu pussešos no rīta, kas nekādi nevarētu notikt tajā, „dinozauru laikmetā”, kad piezvanīt varēja, ar ripu uzgriežot noteiktu ciparu kombināciju. To vai nu pierakstījām blociņā, vai iezubrījām, tādējādi trenējot atmiņu, kas šais laikos vairs nav nepieciešams, jo talkā nāk vesela čupa elektronisko ierīču, kas laikā nopīkst, lai atgādinātu, ka kavēju pie higiēnista. Protams, darba laikā…

Tātad, ja Latvijas iedzīvotājs mediju aktivitātēm dienā velta vidēji astoņas stundas un 12 minūtes, tas nenozīmē, ka pa šo laiku viņš nedara neko citu. Gluži otrādi – mūsdienu cilvēks spējis iemācīties, kā sadalīt savu uzmanību starp vairākām nodarbēm vienlaikus, pārejot no viena ekrāna uz citu. „Mūsdienu pasaulē veidojas jauns cilvēka arhetips – mainīgais jeb hameleoncilvēks, kura eksistences forma ir dzīve kibertelpā,” konstatē amerikāņu sociologs Roberts Liftons. Te nu ir kāds klupšanas akmens, jo šāds modelis ļoti patiks vizuāli orientētiem cilvēkiem, bet ko darīt mazskaitlīgajiem audiāļiem, kam ir grūtības ar redzamas informācijas apstrādi un kam patīk klausīties pat simfonijas, ne tikai trīs minūtes garu dziesmiņu? O, jā, te jūsu drošības sardzē modrs allaž būs Latvijas Radio, kurš gan iet modei līdzi un attīsta savu darbību arī virtuālajā vidē, ko nākas darīt ikviena medijam, lai izdzīvotu. Par panākumiem šai jomā vēsta atkal kāds… pētījums: „Gemius Audience” dati par interneta lapu Top 25 septembrī liecina, ka sabiedrisko mediju ziņu portāls lsm.lv kļuvis par 17. populārāko interneta portālu Latvijā, septembrī piesaistot 169 tūkstošus apmeklētāju, kas veido 13,2% no visiem Latvijas interneta lietotājiem.

Un pēc šī pārskata gribēju tikai pavaicāt – kāpēc mēs to visu darām, es domāju, ne jau strādāšanu, bet visu pārējo, jēdzienā „dzīve” ietilpstošo ar tik bagātām izvēles funkcijām? Šķiet, kompetentai atbildei būs nepieciešams vēl ducis pētījumu, bet varbūt tā ir tikpat vienkārša kā Brigaderes Sprīdītim – meklējam savu laimīgo zemi? Savukārt 19. gadsimta ideālisti zināja skaidri: laime ir tur, kur manis nav!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti